Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Ceļš ārpus savām četrām sienām

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2014 / Nr. 1 - 2014

Nodaļa — Dzīvesstāsts

Ceļš ārpus savām četrām sienām

Kristīne Lapuha

Cik dažādi gan ir cilvēki! Kādam ir labi allaž atrasties ierastajā vidē starp pazīstamiem cilvēkiem, kur nav jābaidās no negaidītiem pavērsieniem, kas pēkšņi varētu sagriezt dzīvi kājām gaisā. Viņi mierīgi aizvada savas dienas, nemeklējot neko jaunu, jo no jaunā ir bail, turklāt nekad nevar paredzēt, ko jebkādi jauninājumi nesīs sev līdzi.

Bet turpat viņiem līdzās mīt ļaudis, kuriem dzīvē vienmēr gribas piedzīvot kaut ko jaunu, uz kaut ko tiekties, allaž kaut ko meklēt un paplašināt gan savu redzes, gan paziņu loku.

Arī es, pieskaitot sevi pie šīs otrās kategorijas, aizgājušā gada septembrī devos atvērt jaunus vārtus savā dzīvē. Nezinot, kas mani sagaida, drosmīgi ieminējos diriģentam Ivaram Cinkusam, ka ar lielāko prieku dziedātu viņa vadītajā korī «Cantus fortis», kas ir uzņēmuma «Statoil» jauktais koris un ko vadīt viņam palīdz arī diriģenti Ginta Rūse un Rūdolfs Bērtiņš.

Atzīšos, ka sākums nebija viegls. Kad biju apstiprināta kā jaunā kora dalībniece, uz pirmo mēģinājumu devos ar satrauktu sirdi. Kā gan mani tur uzņems? Vai pārējie dalībnieki spēs un vēlēsies pieņemt vienīgo neredzīgo cilvēku savās rindās? Zināju, ka nevienam no viņiem līdz šim nekad nav bijusi saskare ar neredzīgajiem, tāpēc uztraukums bija pamatots.

«Pirmajos mēģinājumos jutos nedaudz dīvaini, jo ir vēlme palīdzēt, bet īsti nesaproti, ko un kā,» stāsta viena no kora dalībniecēm Ilze. «Esmu dzirdējusi, ka cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ne vienmēr patīk, ka viņiem uzbāžas ar palīdzību, jo viņi paši ir pietiekami adaptējušies, grib un var tikt galā ar ikdienas darbībām. Nu, jau esmu pieradusi, jo esam Kristīnei teikuši — ja viņai nepieciešama palīdzība, lai saka.

Būtu labi, ja šādi cilvēki, ienākot fiziski veselu cilvēku kolektīvā, izstāstītu, kādas ir viņu vajadzības, kad un kāda veida palīdzība nepieciešama, un tieši pretēji — kad nē. Kas būtu jāmaina apkārtējā vidē, lai telpas būtu drošākas un vieglāk izmantojamas.

Ja ir skaidri noteikumi un katra atbildība, tad saskarsme vairs nerada problēmas un atšķirība ir gandrīz nemanāma.

No mūsu puses pat esam ziņkārīgi un labprāt uzzinām, kā Kristīne tiek galā ar lietām, kuras mums ir pašsaprotamas: lasa e-pastus, raksta, lieto mobilo telefonu, atrod vajadzīgo autobusa pieturu un iekāpj pareizā numura autobusā. To ir vērtīgi zināt katram, jo labāk var izprast katra dzīves atšķirības un tām pielāgoties.»

Pēc vairākiem kopīgos mēģinājumos pavadītiem mēnešiem jautāju arī koristei Ivetai, kā tad īsti ir — pēkšņi pieņemt savā ierastajā vidē mazliet citādāku cilvēku.

«Apbrīnoju Tavu mākslu dziedāt skaisti, pareizi, ļoti ātri apgūt dziesmas, neredzot ne notis, ne vārdus. Nevienu reizi neesi čīkstējusi, sūkstījusies, kāpēc tik grūtas dziesmas, kā to dažreiz darām mēs, notis un vārdus redzošie cilvēki. Apsveicami!

Tev ir cits dzīves redzējums, kas liek no Tevis mācīties, aizdomāties par lietām, ko nekad agrāk neesmu domājusi.

Sākumā biji mazliet kautrīga, kas ir tikai loģiski, ja ienāk svešā cilvēku kolektīvā. Vēl pie tam, neredzot tos, bet tagad esi ļoti atraisījusies, regulāri iesaisties diskusijās, pajokošanā un kopīgajos pasākumos. Ir liels prieks, ja kolēģi, kam ir tāda iespēja, atved, aizved Tevi uz mēģinājumiem, un Tu vari būt kopā ar mums gandrīz vienmēr.

Redzu, ka mūzika ir Tava sirdslieta, un man ir milzīgs prieks, ka izvēlējies tieši mūsu kori, kur realizēt savu sapni — dziedāt un būt kopā ar citiem mūzikas mīļotājiem!»

Jau pirmajos mēģinājumos sajutu un novērtēju, cik atsaucīgi, atvērti, sirsnīgi un izpalīdzīgi ir šī kora dziedātāji. Kad dodos uz kolektīva mēģinājumiem, allaž kāds mani sagaida autobusa pieturā, bet, dodoties mājup, lielākoties kāds no kolēģiem ar auto mani atgādā līdz pat mājas durvīm. Uzsākot darbību šajā kolektīvā, pat necerēju, ka līdzcilvēku lojalitāte un prieks par manu klātbūtni būs tik liels. Ne brīdi nejūtos viņiem kā apgrūtinājums, lai gan nevaru noliegt, ka, atrodoties nepazīstamā vidē, ar mani ir ko noņemties.
Arī viens no kolektīva vīriešu kārtas pārstāvjiem vārdā Māris ar prieku izteica savas domas par manu ienākšanu šajā kolektīvā: «Vienmēr priecājos par cilvēkiem, kuri ir aktīvi, ar iniciatīvu bagāti. Priecājos, ka tāda esi arī Tu! Lai arī mūsdienu sabiedrībā ir dažāda attieksme pret cilvēkiem, kuri neredz, nedzird vai ir ar kustību traucējumiem, manuprāt, dzīvē ir svarīgi, kāda tev ir sirds, cik atvērts, atsaucīgs un pozitīvs esi. Protams, katram ir savs stāsts ar savu sāpi, taču svarīgi nezaudēt ticību, kopā būšanu.

Tu esi malacis, ka esi starp mums! Svarīga ir šī kopā būšana. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi katram no mums, dzīvojot šajā jauno tehnoloģiju laikā, kad viss notiek ātri, kad varam sazvanīties, Skype utt., taču pazūd šis personīgais kontakts, kopā būšanas prieks. Man ir tikai prieks, un, manuprāt, Tu esi labs piemērs tam, ja cilvēkus vieno dziesma, tad nav svarīgi, esi redzīgs vai neredzīgs cilvēks. Tu ar savu piemēru rādi, ka visu var apgūt un iemācīties. Kad mēs bieži vien noslinkojam, kaut ko neiemācāmies, tu pierādi, ka ir jābūt formā.

Manuprāt, vide, kurā esi ienākusi, ir jauku, pozitīvu cilvēku kolektīvs. Cilvēki, kurus vieno dziesma, nemaz savādāki nemēdz būt. No viņiem noteikti jebkurā brīdī saņemsi atbalstu un palīdzību.»

Kā jau Māris un Iveta minēja, kora repertuāru mācos no galvas, kamēr citiem nemitīgi priekšā ir nošu lapas. Repertuārs nav viegls, bieži vien jādzied ļoti gari un sarežģīti skaņdarbi latīņu, angļu, franču un vācu valodā, taču šie izaicinājumi rada manī tikai prieku un ticību saviem spēkiem.

Ar «Cantus fortis» pagājušā gada nogalē koncertējām Luksemburgā kopā ar tur izveidoto latviešu kori, šī gada martā ciemos gaidām vāciešu kori ar orķestri.

Maija sākumā arī paši plānojam doties atbildes vizītē uz Vāciju, lai sniegtu tur divus koncertus. Vasarā piedalīsimies koru olimpiādes kopkoncertā Mežaparkā. Kopā ar šo kolektīvu mani nebiedē svešas valstis, jo zinu — uz viņiem varu paļauties un vismaz daļu no viņiem droši saukt par draugiem.

Tos, kuri par visām varītēm turas pie gadiem ierastā, gribētu mudināt tomēr pamainīt kaut ko savā dzīvē, ļaut ieplūst jaunām vēsmām, izvēdināt dvēseli, ļauties jauniem iespaidiem un vienkārši dzīvot! Nevis eksistēt, baidoties no visa, kas atrodas ārpus viņu mājas četrām sienām.