Diskusija Saeimā un ANO konvencija
Jau ceturto gadu Latvijas parlamentā notiek diskusija «Saeima cilvēkiem ar invaliditāti». 2013. gada 3. decembrī diskusijas centrālais jautājums bija pirmā ziņojuma projekts ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejai par to, ko Latvija paveikusi un kā tiek pildīts ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti noteiktais šo cilvēku tiesību īstenošanā. Diskusijā vērtēja, kas šo divu gadu laikā paveikts un kādi būs atbildīgo institūciju tālākie soļi invaliditātes politikas jomā.
Rosme saņēmusi Jēkabpils reģiona Madonas organizācijas valdes locekles Daigas Akmentiņas atziņas pēc šīs diskusijas apmeklējuma.
Daiga Akmentiņa
Pirms diskusijas bija kafijas galds, lai cilvēki mazliet nomierinātos un sagatavotos diskusijai. Diskusiju uzsāka Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, pēc tam — visi uzaicinātie parlamenta sekretāri un tikai tad vārds tika dots pašiem invalīdiem un to pārstāvjiem.
Cilvēki runāja par savām un savu tuvinieku problēmām. Mani kā medicīnas darbinieci vairāk uztrauca veselības jautājumi. Par to es arī runāju:
«Vai nebūtu pienācis laiks padomāt arī par 3. grupas invalīdiem? Ko darīt, ja cilvēks, kurš kļuvis par 3. grupas invalīdu, saņem pensiju 45 latus?
Tātad, vai nu kļūt par trūcīgu personu un saņemt visus valsts atvieglojumus medicīnā un rehabilitācijā, vai arī turpināt meklēt līdzekļus un strādāt, lai varētu samaksāt šos medicīnas pakalpojumus.
Kāpēc trūcīgām personām, kuras bieži ir pilnīgi veseli cilvēki, ir šie medicīnas pakalpojumi bez maksas, bet 3. grupas invalīdam nav nekādu atvieglojumu?
Pat, lai aizbrauktu pie ārsta, nav atlaides transportā. Izņemot Rīgā.
Vai nevarētu daļu līdzekļus, kas tiek tērēti trūcīgo un maznodrošināto personu atbalstam, novirzīt 3. grupas invalīdiem? Jo invalīds centīsies atveseļoties, lai varētu strādāt un maksāt nodokļus, bet trūcīgie un maznodrošinātie to nedarīs, jo viņiem valsts tāpat visu iedos.»
Uz šo jautājumu man atbildēja, ka nākamā gada budžets ir jau sadalīts, bet par šo jautājumu tiks lemts nākošgad.
Tātad atliek cerēt, ka Saeima tomēr negaidīs, kamēr 3. grupas invalīdi, nespējot apmaksāt mūsdienu dārgo medicīnu, kļūs par pirmās vai otrās grupas invalīdiem.
Un otrs jautājums, kas smagi skāris invalīdus — kā izdzīvot cilvēkam, ja banka, iepriekš nebrīdinot, no konta atņem 3. grupas invalīdam pensiju un trūcīgās personas pabalstu, atstājot bez jebkādiem iztikas līdzekļiem, neņemot vērā, ka ir uzsākts maksātnespējas process. Neskatoties uz to, ka banka pati bija uzteikusi kredīta līgumu.
Uz šo jautājumu Saeimas priekšsēdētāja atbildēja, ka Saeima šo jautājumu izskatīs.
Tā tika īsumā atbildēts arī uz citu invalīdu jautājumiem.
Nekas tiešs un nekas konkrēts.
Kā dzīvot un izdzīvot invalīdiem, kamēr Saeima kaut kad kaut ko lems un izlems — man domās palika kā liels, neatbildēts jautājums.
Dzīvot, ārstēties un audzināt bērnus vajag tagad, šodien un rīt, nevis pēc gadiem.
Domāju, ka mēs, invalīdi, esam stipri cilvēki, jo protam sadzīvot ar savām sāpēm, mazu pensiju un pacietīgi gaidīt, kad Saeima kaut kad nākotnē atradīs laiku, lai atrisinātu arī mūsu problēmas.
