Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Gane jeb lietussieva (nobeigums)

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2014 / Nr. 1 - 2014

Nodaļa — Mūsējo literatūra

Gane jeb lietussieva (nobeigums)

Laima Locāne

Īsajos un retajos skolas brīvlaikos, kad aizbraucu uz mājām pie vecmammas, es lietussievu, protams, nesatiku.

Vasara pēc pirmā skolas gada bija skaista, bet gane Dambekalnos nestrādāja. Viņa bija pārcelta darbā kolhoza otrā pusē. Man tovasar uzradās jaunas draudzenes — pasta Skaidrīte, jo nu es pratu rakstīt un rakstīju vēstules skolas draudzenēm; bodes Līvija, jo tagad vecmammai biežāk gāju līdzi uz veikalu, es pat pieteicos viņai palīgos skaitīt kapeikas.

Tovasar bezgala skaisti ziedēja pļavu puķes, visas ceļmalas vienos ziedos. Es ievācu daudz puķu: margrietiņas, zilos zvaniņus, zilos un dzeltenos vanagzirņus, jocīgās, mazliet lipīgās sviķelenes un citas. Es tās rūpīgi saliku starp izlasītu žurnālu lappusēm un izkaltēju. Vēlāk, ziemā es tās vedu uz skolu kā mazu atmiņu no ziedošās vasaras.

Otrajā klasē, tuvojoties astotā marta svētkiem, mēs gatavojām apsveikuma kartiņas. Skolotāja bija atnesusi īpašu ierīci, šķiet, tādu izmantoja fotogrāfi, izgriežot fotokartiņas. Ar ierīces palīdzību varēja kartiņām nogriezt robainas maliņas.

Mums, meitenēm, ļoti iepatikās griezt kartiņas, un mēs sagriezām daudz kartiņu. Skolotāja tad mudināja, ka varot izgatavot apsveikumus ne tikai mammām, vecmammām, bet arī citām mīļām tantēm.

Es līmēju sausos ziedus, griezu no sarkanā papīra un spožā papīra lielākus un mazākus astotniekus, izgatavoju kartiņas mammai, vecmammai, vecmammas māsai tantei Anniņai, pasta Skaidrītei un bodes Līvijai.

Un tad es atcerējos gani jeb Lietussievu — izgatavošu arī viņai kartiņu. Uz tās es uzlīmēju lielu, spožu astotnieku, jo man šķita, ka viņai tāds patiks. Iekšā gan nevarēja rakstīt «Ganei vai Lietussievai», skolotāja to nesaprastu. Skolotāja taču kartiņas pārlasīja, lai mums nebūtu radušās kādas kļūdas. Es uzrakstīju vienkārši «Ilgai». Teicu, ka tā ir lielā meitene kaimiņos.

Togad astotais marts iekrita blakus svētdienai, un arī es varēju aizbraukt uz savām tālajām mājām.

Bija skaista marta diena. Spoži spīdēja saule. Kad iegāju pagalmā, no visiem jumtiem pilēja kūstošā sniega lāses. Kūtspriekšā bija izveidojusies liela peļķe, pār kuru pārmesta laipiņa. Pa laipiņu cēli savu vistu saimi veda gailis. Mans mīļais runcīt’s Pelēcis tupēja uz kāpnītēm. Viņš neskrēja man pretī, jo nevēlējās saslapināt savas ķepiņas.

Manas kājas gan bija nobristas slapjas tālajā ceļā no autobusa pieturas, bet es par to nebēdāju, manu sirdi sildīja doma par apsveikuma kartiņām.

Dažas es jau biju izdalījusi: mammai Rīgā, skolā, kad viņa man atbrauca pakaļ; pasta Skaidrītei un bodes Līvijai, pa ceļam, nākot no autobusa. Apsveicu vecomammu un tanti Anniņu.
Atlika vienīgi kartiņa ganei jeb Lietussievai.

Vakarā, kad mēs ar vecmammu virtuvē bijām divas vien, es, paņēmusi kartiņu, jautāju vecmammai:
— Vai tu satiec Lietussievu?

Vecmamma tad tā skumji skatījās tumšajā logā un kļuva pavisam savāda:
— Lietussievu mums vairs nesatikt, viņa no mums ir aizgājusi uz visiem laikiem...
— Kā tā?

— Jā, tas notika rudenī, novembrī, vistumšākajā, visdrūmākajā laikā, kad lauku brigādē strādājošiem tā pamazāk darba. Ilga tad bija pasākusi vairāk iedzert, klejoja apkārt pa kolhozu.

Pie manis gan viņa nenāca. Vispār, kad tu aizbrauci uz skolu, viņa pie manis nenāca.

Vienu vakaru gan bija atnākusi, klauvēja pie loga, lai ielejot kaut ko. Man nekā nebija, es iedevu sirds vai kuņģa drapes.

Vēlāk, pēc kādām dienām ciema bodē dzirdēju, gane naktī aizgājusi uz savu veco darbavietu Dambekalniem. Tur pa tumsai pārskatījusies, tā pavairāk iedzērusi kādas govīm domātas zāles.

No rīta atrasta, aizvesta uz slimnīcu, ārsti nav varējuši izglābt.

Man kļuva auksti. Kūstošā sniega lāses uz palodzes man šķita rudenīgs lietus. Es drebēju, man acīs kāpa asaras. Lielais, spožais astotnieks uz kartiņas pletās lielāks, un arī liesma plīts krāsniņā.

Vecmamma tad mierinoši aplika roku un nosēdināja mani uz malkas bluķīša, pati apsēdusies blakām uz vecā krēsla. Viņa teica:

— Neskumsti! Atceries, lietussievai ļoti patika uguns. Atdosim kartiņu ugunij!

Mēs ilgi sēdējām, skatoties uguns liesmās, vēlāk kvēlojošās oglēs. Kļuva mierīgi un silti. Šķita tā, it kā blakus būtu Lietussieva.

It kā skanētu viņas balss: «Uguns ne tikai sasilda, uguns nomierina.»