Nodaļa — Mūsējo literatūra

Durvis I
Ritma Ulmane

Durvis. Labi pazīstamās un svešās. Divreiz pa tām pašām durvīm neienāksi. Un vai vispār ieiesi?

Baltas, vienkāršas durvis. Un tevi gaidošs rokturis. Vai gaidošs, un vai uzdrošināsies atvērt? Vai tev šīs baltās durvis? Vai tavām tumšajām domām? Vai tavām skrandām? Paskaties uz savām rokām. Nē, tās necelsies, lai rokturi nospiestu. Ja nu sasmērēs? Un paliek roka bez turētāja, un paliek rokturis bez rokas. Un paliek pēdas aizejošas.

Brūnas, nopolsterētas durvis. Rokturis pieskaņoti melns. Un baidies pieskarties tam. Ja, nu, sasmērējies. Ja roka paliek nenomazgājami melna? Labi, ka zvana poga ir, nav rokturis jāaizskar. Tev varbūt durvis atvērs, bet ne tu pats to vērējs. Un, uz rokturi skatīdamies, tu atvainosies, sacīdams, ka laikam esi kļūdījies. Lai kāda būtu atbilde, tu aiziesi. Tu pogu nenospied, jo izdomā, pirms dari. Un paliek pēdas — aizejošas.

Durvis parastas — nospārdītas, notašķītas, pelēcīgās, bezdzīvīgās krāsās, negaidošās. Rokturi — nolauztie, salauztie. Roku siltuma nezinošie. Līdz jums pat pēdas neaiziet.

Durvis dēļiem aizsistās. Krusts pār durvīm — mirušas. Tātad te neviens vairs nedzīvo. Aiz durvīm tukšums, kur ieiet bail. Tur negaida. Tas zārks, kas aiznaglots. Tur vientulības mēris guļ, un nedrīkst lauzt to vaļā. Kas miris — miris. Un tomēr apsēdies un padomā — kāpēc? Pirms tavas pēdas aiziet tumsā. Varbūt še tevi gaidīja kā pazudušo dēlu? Nē! Tu celies, pārmet krustu. Un paliek pēdas — aizejošas.

Durvis ar nenosakāmu krāsu, eņģēs neturas, pie katras vēja brāzmas dreb. Roktura tām nav; tās pašas tur. Pūš vējš un durvis paveras priekš tevis. Ar roku pieturi, tās atvērtas. Ne kārtība, ne haoss. It nekas. Tās manējās, kas mani gaida. Ir dienu, nakti, ir no rīta. Tās pazudušo dēlu gaida. Tā Solveiga, kas savu Pēru gaida. Pērs Gints ir pārnācis. Tas ieiet tur, kur tikai pats var durvis vērt, kur atslēgu un zvana pogu nav. Kur ieejot, vairs neiznāk.