Priecīgs notikums pansionātā
Benedikts Tutiņš, VSAC «Rīga» filiāles «Jugla» LNB TO valdes priekšsēdētājs

Pagājušā gada 7. novembra pansionāta iemītnieku kopsapulcē no vadības saņēmām informāciju, ka redzīgie cilvēki, kuri izmitināti vienā no vecajiem korpusiem, pēc jaunā gada tiks pārvietoti uz citurieni. Šo vēsti cilvēki uzņēma ar prieku un gaidīja, kad tas notiks. Nu, tas brīdis ir pienācis. Janvāra beigās šos cilvēkus aizveda prom.

Tas ir priecīgs notikums mūsu dzīvē, jo ir atjaunots vēsturiskais taisnīgums. Proti, ir izpildīts Pihlavu dzimtas testamenta novēlējums, kurā teikts, ka patreizējā pansionāta teritorija kā dāvinājums ir nododama neredzīgajiem. Visos rakstos, ko ievietoju žurnālā «Rosme», esmu vērsis lasītāju uzmanību uz to, ka pēdējos gados šis nosacījums tika pārkāpts. Pēc šī priecīgā notikuma ceram uz pozitīvām pārmaiņām mūsu dzīvē. Gribam cerēt, ka uzlabosies gan dzīves apstākļi, gan mikroklimats pansionātā.

Tomēr vēsturiskais taisnīgums visā pilnībā vēl nav atjaunots.

Pēc 2010. gada pansionātu reformas tika izveidoti vairāki valsts sociālās aprūpes centri, tai skaitā VSAC «Rīga», kura sastāvā iekļāva neredzīgo pansionātu. Pēc šīs reformas neredzīgo pansionāts zaudēja savu identitāti, jo nepastāv kā atsevišķa, neatkarīga vienība. Kā norādīju pagājušā gada žurnāla «Rosme» 10. numurā ievietotajā rakstā par pansionāta jubileju, pirms 120 gadiem, kad dibināja neredzīgo pansionātu, neviens par kaut kādu VSAC un vēl jo vairāk par kaut kādas Juglas filiāles veidošanu neko nezināja un nedomāja. Pēc īstenotās pansionātu reformas arī šis testamenta novēlējumā ierakstītais nosacījums tika pārkāpts.

Vēl lieku reizi atgādināšu, ka pirms 120 gadiem dibinātais neredzīgo pansionāts ir visvecākais pansionāts Latvijā un no citiem pansionātiem atšķiras ar to, ka tas dibināts ar citu mērķi un pavisam citām tradīcijām, ko šoreiz neapskatīsim. Pēdējā laikā arvien skaļāk dzirdama redzes invalīdu prasība par neredzīgo pansionāta atdalīšanos no VSAC «Rīga», jo nav loģiski neredzīgo pansionātu apvienot ar bērnu pansionātiem.

Es arī tam pilnīgi piekrītu. Vēl piebildīšu, ka mēs jau no paša sākuma bijām pret neredzīgo pansionāta iekļaušanu VSAC sastāvā. Taču šim jautājumam vistuvākā laikā mēs noteikti neradīsim pozitīvu risinājumu.

2010. gadā īstenoto pansionātu reformu Labklājības ministrija pamatoja ar to, ka tiks samazināts pansionātu administratīvais aparāts, mazāk būs vajadzīgi citi darbinieki, kas strādā pansionātos, tādējādi vairāk ietaupīsies nauda, jo nebūs jāmaksā alga. Atgādināšu, ka īstenotā pansionātu reforma tika veikta bijušā un atkal esošā Labklājības ministra U. Auguļa laikā. Tieši dēļ šī iemesla mēs nevaram cerēt, ka vistuvākā laikā Labklājības ministrijā kāds gribēs šim jautājumam pieskarties un meklēt tā risinājumu.

Vai šis jautājums būs risināms tālākā nākotnē? Varbūt tas varētu notikt pēc nākamās Saeimas vēlēšanām? Uz šiem jautājumiem atbildi nezinu. Vien piebildīšu, ka iepriekšējā labklājības ministre I. Vinķele, kas ir no citas partijas, arī nekādus būtiskus uzlabojumus neizdarīja neredzīgo pansionātā un citos.

Tāpēc mums nevajadzētu būt naiviem un cerēt uz brīnumu arī pēc nākamās Saeimas vēlēšanām. Protams, priekšvēlēšanu laikā visas partijas brauks pie mums «zvejot» balsis un bārstīs solījumus, kurus pēc tam ātri aizmirsīs. Tas nozīmē, ka mūsu organizācijas valdei priekšā stāv nopietns un grūts darbs, lai tālākā nākotnē rastu šī jautājuma pozitīvu risinājumu. Piebildīšu, ka vēl ir daudz citu neatrisinātu problēmu, pie kurām mums būs nopietni jāstrādā.

Kā jau teicu, darbs būs grūts un mums vajadzēs būt pacietīgiem.