LNB vēstule LR Tiesībsarga birojam par steidzami risināmām cilvēktiesību un labas pārvaldības problēmām
2014. gada 31. janvāris
Latvijas Neredzīgo biedrība ir organizācija, kura pārstāv personu ar redzes invaliditāti tiesības Latvijā un ir viena no senākajām nevalstiskajām organizācijām, kura šogad svinēs 88. gadadienu. Ir bijuši labi laiki, kad spējām paši sevi nodrošināt ar visu nepieciešamo un vēl ziedot arī citiem. Diemžēl šobrīd biedrībai ir nepieciešams valsts atbalsts, lai mēs spētu mērķtiecīgi un kvalitatīvi strādāt personu ar redzes invaliditāti interesēs, pildot organizācijas statūtos noteiktos un valsts deleģētos uzdevumus.
Problēmas un aktualitātes:
LNB nodrošina ar tiflotehniku personas ar redzes invaliditāti un sniedz sociālās rehabilitācijas pakalpojumus. Diemžēl vienīgais rehabilitācijas centrs Latvijā personām ar redzes invaliditāti atrodas 1910. gadā celtā ēkā, kurā nav nodrošināta pieejama vide personām ar invaliditāti, kā arī ēkas faktiskais stāvoklis nespēj nodrošināt tās ekspluatācijas prasības. Tādēļ ir nepieciešams valsts atbalsts problēmas risināšanai.
Nepieciešams pastāvīgs finansējums labas pārvaldības un pakalpojumu nodrošināšanai cilvēkiem ar invaliditāti. Nepieciešams finansējums dienas centra darbības nodrošināšanai cilvēkiem ar invaliditāti (algoti speciālisti, materiāli, transports, komunālie maksājumi, kanceleja u.c.).
Cilvēkiem ar invaliditāti, kuriem piešķirta III grupa un ir mazi ienākumi, nepieciešams nodrošināt bezmaksas sabiedrisko transportu.
Lai veicinātu cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības iespējas, nepieciešams izstrādāt normatīvos aktus un ieviest jaunus atbalsta instrumentus — sociālos uzņēmumus cilvēkiem ar invaliditāti, valsts un pašvaldības iestādēs 5% no strādājošiem varētu būt cilvēki ar invaliditāti. Šobrīd esošās subsidētās darbavietas invalīdiem ir nepietiekamā skaitā un vairākos reģionos jau gadu nav pieejamas vispār.
Jāturpina Universālā dizaina (UD) principu ieviešana Latvijā — pieejama vide, produkti, pakalpojumi un informācija visiem cilvēkiem. Nepieciešams nostiprināt normatīvos dokumentus un uzraudzīt visā Latvijā. Izstrādāt kontroles sistēmu, lai nepieļautu, ka cilvēkiem ar invaliditāti, pensionāriem, māmiņām ar bērnu ratiņiem u.c. būtu nepieejama vide un informācija. Pašreiz apstākļi šajā jomā ir diskriminējoši.
Esam veikuši pētījumu par invalīdu nodarbinātību Lietuvā. Ieteikumi Latvijai, kuri radušies pēc pētījuma:
Ieteikumi Latvijas nodarbinātības politikas pilnveidošanai personām ar invaliditāti:
1. Padziļināti izvērtēt esošo personu ar invaliditāti nodarbinātības pasākumu efektivitāti, balstoties uz rezultatīvajiem rādītājiem un izmaksu efektivitātes analīzi. Šāds izvērtējums ļautu mērķtiecīgāk izstrādāt un ieviest nodarbinātības pasākumus personu ar invaliditāti nodarbinātībai.
2. Pēc iespējas integrēt atvērtā un aizsargātā darba tirgus politikas pieeju invalīdu nodarbināšanā.
Aizsargātā darba tirgus pieeja paredz, ka personām ar invaliditāti tiek radīti īpaši darba apstākļi un darba vietas. Attiecīgi atvērtā darba tirgus pieejas galvenie nodarbinātības veicināšanas pasākumi ir kvotu sistēma, subsīdijas darba devējiem un pabalstu sistēmas veidošana nodarbinātības veicināšanai. Integrējot šīs abas pieejas, tiktu radīti pakāpeniski integrējoši un atbalstoši apstākļi personu ar invaliditāti nodarbinātības veicināšanai.
Ņemot vērā, ka augstāki nodarbinātības rādītāji personām ar invaliditāti darbaspējas vecumā ir valstīs ar atvērto darba tirgus politikas pieeju (piemēram, Norvēģija, Francija), tad ir svarīgi mazināt visa veida šķēršļus personu ar invaliditāti līdzvērtīgām iespējām iekļauties kopīgajā darba tirgū.
Lai personas ar invaliditāti veicinātu nodarbinātībai, kā arī citas mērķa grupas (bezdarbnieki pirmspensijas vecumā, ilgstošie bezdarbnieki, jaunieši bez pieredzes un darba), ierosinām izveidot sociālos uzņēmumus — radot pastāvīgus vai pārejošus aizsargātos darba tirgus apstākļus (Lietuvas piemērs). Šādu sociālo uzņēmumu pieejas izstrāde būtu jāveido, sadarbojoties valsts, pašvaldību iestādēm, darba devēju pārstāvjiem un nevalstiskajam sektoram, izstrādājot ekonomiski un politiski pamatotu normatīvo regulējumu sociālo uzņēmumu veidošanai Latvijā.
Kā papildus mehānismus sociālo uzņēmumu darbības attīstībai iesakām sekojošus:
a) valsts un pašvaldību institūcijās ieviest obligātu kvotu sistēmu attiecībā uz darbiniekiem ar invaliditāti, piemēram, 5% darbinieku jābūt personām ar invaliditāti;
b) noteikt iepirkumu kvotas valsts un pašvaldību institūcijām, t. i., veicot iepirkumus, 10% no nepieciešamajām precēm vai pakalpojumiem jāiegādājas no sociālajiem uzņēmumiem (ja sociālie uzņēmumi to piedāvā).
3. Darba devējiem, kas nodarbina personas ar invaliditāti, ieteicams nodrošināt lielāku atbalstu ar mērķi palielināt darba devēju ieinteresētību personu ar invaliditāti nodarbinātībā.
Projekta ietvaros tika veikta arī darba devēju aptauja Kurzemē un Zemgalē (Latvija), lai noskaidrotu, kāda veida atbalsts uzņēmējiem nepieciešams, lai viņi būtu ieinteresēti ņemt darbā personas ar invaliditāti. Balstoties uz Latvijas darba devēju izteiktajiem priekšlikumiem un 12 valstu situācijas izpēti personu ar invaliditāti nodarbinātības jomā, varam secināt, ka darba devējiem Latvijā visvairāk ir nepieciešams atbalsts sekojošā veidā:
a) darba devējus, kuri nodarbina personas ar invaliditāti, pilnībā atbrīvot vai viņiem samazināt darba devēja sociālā nodokļa likmi (24,09%);
b) sniegt materiālu atbalstu darba vietas izveidošanai, pielāgošanai un darba piederumu iegādei darbiniekiem ar invaliditāti, ņemot vērā personas ar invaliditāti vajadzības un darba vietas specifiku;
c) nodrošināt subsīdijas darbinieku ar invaliditāti darba algai (daļējai) vismaz 3 gadus. Papildus nepieciešams nodrošināt subsīdijas transporta izdevumu kompensēšanai, pārvietojoties no dzīvesvietas līdz darbavietai.
4. Pilnveidot profesionālās rehabilitācijas sistēmu, attīstīt profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzēju tīklu, plašāk iesaistot pašvaldības un nevalstiskās organizācijas. Kā arī nodrošināt ciešu sasaisti un pēctecību starp profesionālo rehabilitāciju un iekārtošanos darbā (Sociālās integrācijas valsts aģentūra un citas izglītības iestādes, Nodarbinātības Valsts aģentūra, pašvaldības, darba devēji, nevalstiskās organizācijas), uzlabojot darbā iekārtošanās rādītājus cilvēkiem ar invaliditāti.
Konkrētāki priekšlikumi šajā jomā:
a) sadarbībā ar invalīdu nevalstiskajām organizācijām nepieciešams Nodarbinātības Valsts aģentūrā piesaistīt speciālistus, kuri pārzina personu ar invaliditāti specifiskās vajadzības un darbotos kā atbalsts personas integrācijai darba tirgū. Šo speciālistu pienākumos ietilptu darbs ar uzņēmējiem un viņu motivēšana pieņemt darbā personas ar invaliditāti. Šie speciālisti pildītu mediatora lomu starp potenciālo darba devēju, izglītības iestādi un personu ar invaliditāti, rezultātā kopīgi atrodot piemērotāko darba vietu. Piesaistītais speciālists nepieciešamības gadījumā var pildīt asistenta pienākumus cilvēkam ar invaliditāti;
b) nepieciešams nodrošināt darba izmēģinājuma iespējas cilvēkiem ar invaliditāti, lai iedrošinātu viņus iesaistīties darba tirgū un viņiem būtu iespēja iegūt konkrētu darba pieredzi. Šādu iespēju nepieciešams subsidēt, noslēdzot trīspusēju līgumu starp darbinieku, darba devēju un valsti uz noteiktu laika periodu;
c) jāveido darba tirgū pieprasītas un personām ar invaliditāti piemērotas profesionālās izglītības programmas, kuru izstrādē izglītības iestādēm jāiesaista darba devēji, darba devēju konfederācijas, pašvaldības, invalīdu nevalstiskās organizācijas.
5. Attīstīt kompleksu un saistītu nodarbinātības veicināšanas pasākumu kopumu, paaugstinot iespējas iesaistīties darba tirgū personām ar dažāda smaguma invaliditāti un aptverot visu valsts teritoriju. Kā arī decentralizēt atbalsta sniegšanas sistēmu un plašāk iesaistīt pašvaldības, nevalstiskās organizācijas šajā darbībā.
Ieteicams Latvijā pārņemt praksi, ieviešot principu «nauda seko personai ar invaliditāti», tādejādi nodrošinot nepieciešamo atbalstu, lai iesaistītos darba tirgū.
6. Nepieciešams attīstīt un pilnveidot Nodarbinātības Valsts aģentūras sniegto atbalstu subsidēto darba vietu izveidei cilvēkiem ar invaliditāti. Viens no galvenajiem trūkumiem šajā ziņā ir personu ar invaliditāti nodarbinātības atbalsta instrumentu periodiskums — nodarbinātību veicinošie pasākumi tiek īstenoti ES finanšu instrumentu atbalstītu projektu ietvaros, nevis ir balstīti noteiktā nacionālā līmeņa ilgtermiņa rīcībpolitikā ar atbilstošu finansējumu.
7. Praktiski jāiedzīvina un jārealizē pasākumi vides pieejamības nodrošināšanai saskaņā ar Universālā dizaina principiem, kuri vispārīgi noteikti ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām un detalizēti atspoguļoti Latvijas normatīvajā regulējumā. Būtiskākais izaicinājums pieejamas vides nodrošināšanai ir panākt normatīvajā regulējumā definēto prasību ievērošanu jaunu un rekonstruējamu ēku, transporta infrastruktūras un īpaši — sabiedrisko ēku būvniecībā, kā arī informācijas un sakaru pakalpojumu pieejamībā. Situācijas uzlabošanai ierosinām normatīvajā regulējumā pilnveidot kontroles un uzraudzības, kā arī iestrādāt motivējošus soda mehānismus.
8. Valsts līmenī (Latvijas Darba devēju konfederācija sadarbībā ar Ministru prezidenta biroju) izveidot uzņēmēju balvu «Cilvēkiem ar invaliditāti labvēlīgs darba devējs», tādejādi piesaistot sabiedrības uzmanību personu ar invaliditāti nodarbinātības jautājumiem un izsakot pateicību uzņēmējiem par pozitīvo attieksmi pret darbiniekiem.
Virkne pasākumu, kas tiek īstenoti citās valstīs, jau šobrīd tiek ieviesti vai ir plānoti arī Latvijā, īstenojot Rīcības plānu Invaliditātes un tās izraisīto seku mazināšanas politikas pamatnostādņu īstenošanai 2005. — 2015. gadam. Eiropas valstu apkopotā pieredze ir nozīmīga informatīvā bāze šajā politikas plānošanas dokumentā paredzēto pasākumu kvalitatīvam izvērtējumam un atbilstošas politikas tālākai plānošanai un veidošanai.