Redzes invalīdu nodarbinātība pansionātā
Benedikts Tutiņš, VSAC «Rīga» LNB TO valdes priekšsēdētājs
2014. gada janvārī VSAC «Rīga» LNB TO valdes sēdē atkal tika runāts par redzes invalīdu nodarbinātību pansionātā. Par to es rakstīju pagājušā gada žurnāla «Rosme» 3. numurā.
Kā valdes locekļus informēja Juglas filiāles vadītāja Indra Nipkene, LM pamato, ka sociālās aprūpes iestādēs dzīvojošie nevar strādāt un saņemt algu, jo šeit būtu jāatrodas tikai aprūpējamiem cilvēkiem. Ja kāds grib strādāt, tad jāiet prom no pansionāta. Izrādās, arī strādājošajiem tiek sniegta sociālā aprūpe, ja tas ir nepieciešams. Tāpat ir tiesības saņemt asistenta pakalpojumu pabalstu. Bez tam ir padomāts par to, lai, izstājoties no pansionāta, cilvēks nepaliktu bez iztikas līdzekļiem, kamēr notiek pensijas pārreģistrācija.
Ar likumu noteikts, ka par to jārūpējas pašvaldībai, kurā attiecīgā persona deklarējusies. Tātad nav tā, kā iepriekš rakstīju, ka cilvēks, izstājoties no pansionāta, pirmos 2 mēnešus paliek bez nekā. Izrādās, tā ir bijusi nezināšana, tāpēc atvainojos lasītājiem un laboju savu kļūdu. LNB CV priekšsēdētāja S. Sproģe, kura piedalījās mūsu TO valdes sēdē, solīja palīdzēt šiem cilvēkiem gadījumā, ja rodas problēmas un ir nepieciešams to risinājums.
Iepriekš teiktajam var piekrist vai nepiekrist. Un tomēr rodas pretruna. Vai var kāds parādīt, kur Latvijas Satversmē rakstīts, ka sociālās aprūpes iestādēs dzīvojošie nedrīkst strādāt tāpēc, ka atrodas valsts apgādībā? Ja to neviens nevar parādīt, tad tas ir ne tikai rupjš cilvēktiesību pārkāpums, bet arī Latvijas konstitūcijas pārkāpums un ANO konvencijas pārkāpums par invalīdu tiesībām, arī par tiesībām uz darbu.
Vēsturiski izveidojies tā, ka neredzīgo pansionātā dzīvojošie ir strādājuši jau no tā dibināšanas pašiem pirmsākumiem. Kā norādīju rakstā par redzes invalīdu nodarbinātību pansionātā, neredzīgo darba patversmē dzīvojošiem bija obligāti jāstrādā, ja gribēja tur palikt. Noteikumi nemainījās arī pēc Neredzīgo institūta izveidošanas pēc 1. Pasaules kara.
Atgādināšu, ka Neredzīgo darba patversmē, vēlāk Neredzīgo institūtā, nebija gulošu un slimu cilvēku. Tur uzņēma tikai darbspējīga vecuma cilvēkus vecumā no 16 līdz 40 gadiem.
Kā rakstīju iepriekš, arī pagājušā gadsimta 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā Latvijā valdīja ekonomiskā krīze. Taču toreiz nevienam prātā nenāca aizrādīt, ka Neredzīgo institūtā dzīvojošie nedrīkst strādāt tāpēc, ka atrodas valsts apgādībā. Neredzīgo institūts bija vienīgā vieta Latvijā, kas redzes invalīdus nodrošināja ar darbu arī ekonomiskās krīzes laikā. Nekur citur neredzīgs cilvēks darbu nevarēja dabūt. Tā tas bija pirmās Latvijas brīvvalsts laikā.
Atgriezīsimies pie mūsdienu reālās situācijas. Kā norādīju iepriekš minētajā rakstā, ar likumu noteikts, ka pašvaldībām jānodrošina ar apdzīvojamo platību ikkatru, kas vēlas izstāties no pansionāta un uzsākt patstāvīgu dzīvi. Likums gan ir pieņemts, taču tas, tāpat kā daudzi citi pieņemtie likumi, netiek pildīts (par reālo situāciju un to, kā pieņemtais likums tiek vai netiek pildīts, vairāk lasiet žurnāla «Rosme» 2013. gada 3. numurā).
Pirms diviem gadiem VSAC uzrakstīja projektu, ko nerealizēja. Projekta mērķis: izzināt sociālās aprūpes iestādēs dzīvojošos, kuri spētu atsākt patstāvīgu dzīvi un strādāt (minētais projekts attiecas arī uz neredzīgo pansionātā dzīvojošajiem). Pansionāta sociālajam dienestam bija uzdots sastādīt klientu sarakstu, kuri varētu atsākt patstāvīgu dzīvi. Tika sastādīta anketa ar jautājumiem par specialitāti, kurā varētu strādāt vai iemācīties kaut ko no jauna, par veselības stāvokli, par nepieciešamību saņemt sociālo aprūpi un citi. Lai nerastos pārpratums, paskaidrošu, ka cilvēkam ar sliktu veselības stāvokli tāpat ir tiesības izstāties no pansionāta, atsākt patstāvīgu dzīvi un strādāt. Nav tā, ka cilvēks ar sliktu veselības stāvokli ir uz mūžu norakstīts un piekalts pie pansionāta. Šāds uzskats valdīja padomju varas laikā, kaut gan arī toreiz ne visi ar sliktu veselību dzīvoja pansionātā.
Pēc anketu aizpildīšanas pie mums ieradās terapeite, lai objektīvi izvērtētu mūsu veselības stāvokli. Sarunas ar katru notika individuāli. Tos, kam ir kāds redzes atlikums, veda uz P. Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu pie acu ārsta uz redzes pārbaudi. Ar to viss beidzās. Projektu uzrakstīja, ES naudu dabūja, valsts savu līdzfinansējuma daļu iedeva, bet galvenais, lai ir par ko atskaitīties. Un tā var rakstīt projektus bez gala un tērēt naudu, bet citādi nekas nemainās, jo uzrakstītie projekti tāpat netiek realizēti.
Tālāk aplūkosim reālo situāciju, kāda tā ir, izstājoties no pansionāta un uzsākot patstāvīgu dzīvi. Vai ir tā, ka visi strādā? Nē. Pēc 2010. gada pansionātu reformas, pasliktinoties dzīves apstākļiem, divu gadu laikā no turienes aizgāja vairāki cilvēki, bet neviens no tiem nestrādā. Mēs zinām, ka daudziem redzes invalīdiem nav darba neatkarīgi no tā, kur viņi dzīvo. Tāpēc nevajag būt naiviem un lolot ilūzijas, ka, izstājoties no pansionāta, visi strādās. Tā tas nebūs. Bet mums jāpriecājas par tiem, kuri jau uzsākuši patstāvīgu dzīvi, kaut arī nestrādā. Galu galā arī tas nav maz.