Turot roku uz satiksmes pulsa
Līga Ķikute, LNB RPO valdes locekle

LNB Rīgas pilsētas organizācijas valde, reiz sākusi cīnīties par vājredzīgo un neredzīgo «vietu zem saules» sabiedriskajā transportā, savu darbu aktīvi turpina.

Tā 2014. gada 24. aprīlī mēs, LNB RPO, atkal devāmies akcijā, mēģinot ar balto spieķi iekļūt tramvajā. Apspriežot iepriekšējās akcijas norisi un rezultātus, nolēmām mest izaicinājumu arvien neērtākām pieturvietām, šoreiz iepretim Latvijas Nacionālajai operai, kur starp ietvi un tramvaja sliedēm atrodas 2 (!) braukšanas joslas, par laimi, abas vienā virzienā.

Šādā pieturā saskatīt tramvaja numuru cilvēkam ar redzes invaliditāti ir praktiski neiespējami, kur nu vēl jozt pāri abām satiksmes joslām.

Akcija iesākās pārsteidzoši veiksmīgi. Dodoties no LNB RPO, kas atrodas netālu no teju visiem zināmā veikala «Bērnu pasaule», uz iecerēto pieturu pie Vecrīgas, pirmo tramvaju stūrēja atsaucīga vadītāja, kurai par darbu arī pateicāmies.

Tomēr veiksmīgais sākums izrādījās mānīgs un mainīgs. Tā kā mūs, mani un LNB RPO valdes priekšsēdētāju Sarmu Pārstrautu, ierobežoja laika limits — bija jāpaspēj atpakaļ uz valdes sēdi, un prāts uz tērzēšanu nenesās, nolēmām pagaidām «ķert» tikai sestos tramvajus, par kuru tuvošanos tiku laikus informēta.

Tramvaji nāca un gāja, un baltā spieķa cilāšanas performance turpinājās. Pusstundas laikā cilvēkam ar paceltu balto spieķi tramvaja pieturā Rīgas centrā uzmanību nepievērsa neviens 6. tramvaja vadītājs...

Šāds rezultāts ir gaužām bēdīgs, jo galvaspilsētas centrā var atrasties baltā spieķa lietotājs no jebkuras Latvijas malas ar nepieciešamību kaut kur nokļūt ar sabiedrisko transportu.

Ja transportlīdzekļu vadītāji ir pieraduši pie vājredzīgiem un neredzīgiem pasažieriem Juglā, tad kā ir pilsētas centrā, kur kursē tas pats sestais, Juglas tramvajs?