Spītnieces savaldīšana
Galvenajā lomā — suns-pavadonis

Līga Ķikute

(Par sevi — dzīvoju mazpilsētā, man ir 1. grupas redzes invaliditāte. Pasauli redzu niecīgā laukumiņā, slikti orientējos nepazīstamās un krēslainās vietās. Manas acis lēni reaģē uz apgaismojuma maiņu, dienā ieejot no ielas telpās un tumšajā laikā telpas atstājot. Arī krāsas neuztveru tā kā vajadzētu, bieži neredzu atšķirību starp ietvi, ielas braucamo daļu un zālienu.)

Kad jau biju izdarījusi savu izvēli starp balto spieķi, suni un citiem iespējamiem risinājumiem par labu pirmajam, mani pārsteidza telefona zvans: «Vai esi domājusi jebkad dzīvē ņemt suni-pavadoni?» Kā sarunas laikā atklājās, viens suns meklē saimnieku. «Un kāpēc gan nē,» nodomāju, zinot, ka suņa-pavadoņa «pielaikošanas» process var būt ķēpīgs un laikietilpīgs.

Un tā kādā saulainā marta trešdienā es iepazinos ar veiklu, spēcīgu, melnu, zīdainu un spīdīgu spalvu klātu, delverīgu un mīļu suņu meiteni Loru, kura, apguvusi suņa-pavadoņa darbam nepieciešamās zināšanas, raušus rāvās pie jauna saimnieka. Sarunai par manām un suņa vajadzībām sekoja Rīgas centra ieņemšana Servisa suņu biedrības Teodors kinologa Egīla kompānijā ar spieķi labajā un Loras iemauktiem kreisajā rokā.

***
— Man būs suns-pavadonis.

Sekoja mulsinošs klusums.

— Man radās iespēja iepazīties ar suni-pavadoni, un izrādījās veiksmīgi.

— Nu, labi, spieķi tu pārvaldi pati, bet suns tevi ved.

***

Tas, ka saimnieka un suņa attiecībās galvenais ir dzīvnieks, ir viens no izplatītākajiem mītiem, ar kuru pēdējo pāris mēnešu laikā saskāros. Suns-pavadonis ir saimnieka acis, kuras joprojām vada saimnieks. Suņa uzdevums nebūt nav vilkt sev līdzi pasīvu miesas pikuci, bet gan būt sabiedrotajam aktīva cilvēka ar redzes invaliditāti dzīvē.

Darbs ar Loru un Egīlu turpinājās. Es pamazām pieradu pie Loras, viņa — pie manis, līdz kādā nedēļas nogalē suni atveda paciemoties pie manis bez kinologa, toties ar brīdinājumu, ka Lora rādīšot raksturu.

Un jautrība varēja sākties
Mūsmājās beidzot bija ieradies ilgi gaidītais suns! Sākās kopsaucēja meklēšana ar Loras mīlīgo un vienlaikus dauzonīgo raksturu. Mājas dzīvi un maģistra darba rakstīšanu pavadīja nadziņu skrapstoņa uz lamināta un ziņkārīgi, pēc uzmanības lūdzoši maiga purniņa pieskārieni.

Pelēkā un drēgnā sestdienā devāmies ar Loru pirmajā garajā pastaigā.

«Tas ir puika vai meitene,» izdzirdēju nejauši sastapta garāmgājēja jautājumu.

«Tas ir suns-pavadonis!» tikko izbridusi cauri līdz potītēm dziļai ceļmalas mālu pļenčkai, lepni atbildēju.

«Tad kāpēc jūs staigājat pa peļķēm?»

Un tas bija jautājums, kas, atrodoties klajā laukā, iedzina mani stūrī. Apjukusi pelēcīgajā klajumā meklēju iespējami sausāko ceļu līdz dīķmalas trotuāram. Dīķī pēkšķēja pīles, un ap to lidinājās zīriņi, kas melnspalvaino pilsētas meiteni Loru vilināja spēlēties, bet mūsu darbs bija iet tam visam garām.

Pamazām suns palika mierīgāks un bija pie mums iejuties. Svētdienas vakarā pieķērām Loru mierīgi guļam pretī televizoram un ar augšup pavērstu purniņu nopietni skatāmies ziņas. Tomēr miers bija mānīgs klusums pirms vētras, kad pirmdienas pēcpusdienā bija jādodas atpakaļ pie kinologa.

Beidzot laikam melnā, temperamentīgā dauzoņa bija nolēmusi parādīt savu raksturu. Pošoties uz autobusu, Lora apsēdās man pretī un rēja. Galu galā, ja mēs abas esam dzimušas brīvībai, kāda mārrutka pēc vienai no mums ir jāvelk iemaukti?!

Suni iemauktos tomēr iestīvēju un līdz autobusam aizgājām, bet dzīvnieks joprojām bija nemierīgs. Vienīgā doma manā galvā: «Lora, mīļā, esi mierīga vismaz uz laiku, kamēr nonāksim galā!»

Iestūmusi suni autobusā, nosēdināju to uz grīdas virs riteņa ar skatienu logā cerībā, ka ainava suni nomierinās. Pūliņi attaisnojās.

Aizbraukušas līdz vajadzīgajai pieturai, no autobusa burtiski izvēlāmies. Biju laimīga, ka ceļš pagājis bez starpgadījumiem.

«Apsēdini viņu,» mūs pieturā jau gaidīja kinologs. Es vairākkārt izteicu komandu, raustīju aiz pavadas, bet šā rīta paraugsuns mani pilnībā ignorēja. «Suņi ir lieli egoisti,» skaidroja Egīls.

Hm, vai tas nozīmē, ka mūsmājās politiskā iekārta jānomaina no demokrātijas uz diktatūru? Bet viss taču bija kārtībā — suns nekoda, nekāpa uz galda un necentās apēst manu pastētes maizi pirms manis. Tomēr, kā noskaidroju tālākās sarunās, piedalīšanās mājas dzīvē, mīlīgi maisoties pa kājām ar uz augšu paslietu purniņu un ziņkārīgu skatienu, zīdainajām austiņām nokarājoties uz aizmuguri, ļauj sunim justies kā galvenajam.

Velns nav nemaz tik melns
Darbs ar suni galvaspilsētas ielās turpinājās, līdz pēc pāris nedēļām Lora atkal atbrauca pie manis ciemos. Šoreiz jau gāja daudz gludāk — iemītas taciņas, zināmi maršruti, varēju atslābt un baudīt ceļu, nedomājot par suņa komandēšanu. Lora zināja, kur jāiet, kur ir mājas, vien reizēm bija jāpietur, ja ceļā gadījās kas interesantāks. Šoreiz Lorai bija sarūpēts piedzīvojums — brauciens auto salonā. Plānojām iet uz teātri, pirms tam iegriežoties veikalā.

Mašīna izrādījās lielāks pārbaudījums nekā domājām. Kaut arī suņa iesēdināšana blakussēdētāja pusē pie kājām šķita vienkārša, Lora grozījās un sēdēja pa savam — skatījās pa logu un piestrādāja par DJ, vairākkārt piebakstot ar purniņu radio. Šķita, šāda braukšana suņu meitenei tīri labi gāja pie sirds.

Lielveikala stāvvietā, sajutusi lielpilsētas atmosfēru, sunīte iejutās lomā un, ietērpta iemauktos, devās meklēt stiklotas durvis. Tomēr lielveikala kņadā nejutos ar suni pārāk droša, tāpēc nolēmām, ka labāk būtu to atstāt mašīnā.

Drebošu sirdi staigājām pa veikalu. «Hm, laikam vajadzētu aiziet paskatīties, kas notiek stāvvietā,» mēs domājām.

Mašīna bija vietā, suns arī, un pa logu vēroja stāvvietā notiekošo.

«Ejam prom, kamēr suns nav mūs pamanījis,» teica draugs, un mēs slapstījāmies atpakaļ uz veikalu.

Arī pārbaudījumu ar teātri Lora izturēja godam.

(Turpinājums nākamajā numurā)