Spītnieces savaldīšana 2
Galvenajā lomā suns-pavadonis

Līga Ķikute

Autore par sevi — Dzīvoju mazpilsētā. Man ir 1. grupas redzes invaliditāte. Pasauli redzu niecīgā laukumiņā, slikti orientējos nepazīstamās un krēslainās vietās. Manas acis lēni reaģē uz apgaismojuma maiņu, dienā ieejot no ielas telpās un tumšajā laikā telpas atstājot. Arī krāsas neuztveru kā vajadzētu, bieži neredzu atšķirību starp ietvi, ielas braucamo daļu un zālienu.

Ieraksti draugiem.lv galerijā zem manas un Loras bildes:

— Sakiet, lūdzu, kas tā ir par specierīci? Padomāju, varbūt varu izmantot savējam, lai saturētu stingri grožos, citādi ar savu ūberenerģiju viņš uzvedas kā tāds lutausis.

— Lora ir suns-pavadonis cilvēkam ar smagiem redzes traucējumiem, t. i., man. Un tā ierīce ir krūšu siksna, saukta arī par iemauktiem, kas paredzēti manis vešanai. Ja nevarat valdīt savu suni (suns neklausa), nekādas siksnas nelīdzēs. Jāiet pie kinologa (suņu speciālista) un jāmācās suni savaldīt. Pat ja jebkādu apsvērumu dēļ nolemsiet turēties pie krūšu siksnas, tas neies cauri, jo, lai to uzliktu, tāpat vajadzīga suņa paklausība.

Klibā paklausība

Pienāca kārtējā nedēļas nogale, kurā Lora, priekā luncinot asti, ieradās pie manis. Nu tik ies vaļā! 5 minūtes pēc kinologa aizbraukšanas sāksim «Kinologs prom!» ballīti! Tā, tagad atnesiet balonus, karodziņus un kaudzi ar suņu mantiņām! Piedod, Lora, Egils mums uzdeva mājasdarbu, ar kura pildīšanu mums pagalam nevedās.

Nedēļas nogale ar suni izvērtās cīņā ar Loras nedarbiem. Izrādījās, Pūpolsvētdienā ciemos bija atbraucis zīdaini melns grauzējpūpoliņš. Kur pazudis mans klausīgais suns? Kas man ir iesmērējis citu suni?

Neraugoties uz to, ka Lora iemauktos veda mani kā pienākas, paklausība kliboja un netika līdzi suņu meitenes veiklajiem solīšiem.

Pie paklausības darbu arī turpinājām. Stafeti cīņā ar Loras aušīgumu pārņēma kinoloģe Zaiga. Suns pamazām palika mierīgāks, tomēr ne uz ilgu laiku.

Bija pienākusi Starptautiskā Suņu-pavadoņu diena, kurā bija iespēja dalīties pieredzē ar citiem suņu īpašniekiem. Noskaidrojusi, ka suns neredzīgo saimnieku pilnībā klausa tikai pēc pus gada, jutos atvieglota. Tas nozīmē, ka aušīgā un žiperīgā Lora ar laiku mani klausīs, neraugoties uz to, ka todien bija knapi valdāma. Domāju — gan jau, ar laiku.

***

Ejot nodot maģistra darbu, satiku kursa biedreni. Vārds pa vārdam, un saruna iegrozījās par suņiem:

— Cik vecs ir tavs suns?

— Lorai ir divi gadi.

— Tad jau vēl jauna. Man ir vilks, kam seši gadi, palikusi pavisam mierīga.

Un mierīga paliku arī es, jo šķita, ka ar Loru viss vēl priekšā.

Negaidītas beigas

Nodevusi diplomdarbu, paziņoju Zaigai par savu gatavību turpināt darbu ar Loru.

Liels un arī nepatīkams pārsteigums bija saņemt atbildi: «Mēs to suni izbrāķējām...» Izrādījās, Lora suņa-pavadoņa darbam pat pēc apmācīšanas izrādījās par instinktīvu un žiperīgu. Pat tad, ja ar suni strādā rūpīgi, pacietīgi un pieredzējuši kinologi, pastāv iespēja, ka dzīvnieks var pievilt.

Tomēr Lorai tas ir tikai sākums jaunai dzīvei pie jauniem saimniekiem, kur viņa varēs būt aušīga, dzīvespriecīga un brīvībai dzimusi mājas mīlule, kura atstās emocionāli piesātinātus savu melno, zīdaino spalvu klāto ķepu nospiedumus daudzu cilvēku dzīvēs tāpat kā tos atstāja mūsējās.

Paldies Servisa suņu biedrībai par šo iespēju pielaikot suni-pavadoni! Paldies kinologiem Egilam un Zaigai par ieguldīto darbu, rūpēm un pacietību!