Vai un cik labi ir tur, kur mūsu nav
Līga Ķikute

Vasaras sākumā LNB Rīgas pilsētas organizācija ar citu visdažādāko nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, kop-skaitā 12, ar sadarbības partnera Latvijas Pilsoniskās alianses gādību bija iespēja piedalīties 7. Baltijas jūras NVO forumā, kas 2. un 3. jūnijā norisinājās Somijas pilsētā Turku.

Kaut arī vietu skaits bija ierobežots, un no katras NVO forumā varēja piedalīties pa vienam pārstāvim, mēs nolēmām izmantot situāciju, kā rezultātā es uz Somiju devos kopā ar pavadoni, LNB RPO valdes priekšsēdētāju Sarmu Pārstrautu.

Kilometru izaicinājums

Pārvietošanās, jaunu vietu apguve, tai skaitā ceļošana cilvēkam ar simbolisku redzes atlikumu vienmēr ir liels izaicinājums, tieši tāpēc izvēlējos doties ceļā ar pavadoni. Pirmo un, jāatzīst, arī vislielāko pārsteigumu man sagādāja Rīgas lidostas darbinieku reakcija tieši pirms bagāžas pārbaudes. Neraugoties uz to, ka lidostā pārvietojos ar pavadoni, kas savus pienākumus pildīja godam, darbinieki izrādīja klaju neizpratni, kāpēc man nepieciešama palīdzība.

Tātad fakts, ka cilvēks pārvietojas ar pavadoni, nav pietiekama norāde uz to, ka šim cilvēkam nepieciešama palīdzība, ko gan nevarēju teikt par balto spieķi, kuru, ziņkārības dzīta, notestēju kā Rīgas, tā Helsinku lidostā. Sociālo eksperimentu, ik pa laikam nomainot pavadoni pret balto spieķi, turpināju visu foruma laiku.

Ceļu no Helsinkiem uz Turku un atpakaļ mērojām ar autobusu. Kaut arī nepilnu triju stundu brauciens bija ar pārsēšanos un nemaksāja lēti, vienīgais, par ko mums vajadzēja domāt, bija iekāpšana autobusā Helsinku lidostā un izkāpšana Turku. Par mūsu bagāžu parūpējās autobusu vadītāji, nekādas stumdīšanās un grūstīšanās.

Somijā autobusu šoferi pārvalda angļu valodu, kurā tiek sniegta visa transportā sēdošajiem ārzemniekiem nepieciešamā informācija.

Arī vietējie pasažieri var mierīgi izbaudīt braucienu — par tuvojošos pieturu tiek paziņots skaļrunī un pasažieriem ir iespēja, nospiežot pogu, paziņot vadītājam par savu vēlmi izkāpt.

Nekādas liekas defilēšanas pa eju, ķīķerēšanas pa autobusa priekšējo logu un drūzmēšanās pie priekšējām durvīm, ko ir ierasts redzēt Latvijā.

Turku nolēmu izkustināt kājas un pavērot pilsētvidi, tāpēc pievienojos tiem, kas uz viesnīcu devās kājām. Jāatzīst, vietām bedraini trotuāri atrodami arī Somijā, toties krustojumi aprīkoti ar skanošiem luksoforiem un zebras atrodamas tur, kur tām jābūt.

Diemžēl viesnīcā gan sanāca pamanīt šo un to ne pēc universālā dizaina principiem, tomēr tajās retajās reizēs, kad paniekojos ar balto spieķi, pret to tika izrādīta pienācīga cieņa un man piedāvāta palīdzība.

Braucām taču pēc pieredzes

Forumā tika organizētas piecas darba grupas, viena no tām — cilvēku ar īpašām vajadzībām jautājumiem. Pirmkārt, mani pārsteidza cilvēku ar īpašām vajadzībām plašais definējums — ar šo vārdu savienojumu tiek apzīmēti ne tikai cilvēki ar dažāda veida invaliditāti, bet arī ilgstošie bezdarbnieki un citas sociāli atstumtās grupas.

Polijas un Dānijas pārstāvji, kuri prezentēja savu pieredzi sociālajā uzņēmējdarbībā, vairāk koncentrējās uz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām bez invaliditātes, kas patiesībā nozīmē, ka šiem cilvēkiem nav fizisku šķēršļu un vajadzības pēc tehniskiem risinājumiem darba pienākumu pildīšanai.

Savukārt, Krievijā nevalstiskās organizācijas nodarbojas ar cilvēku ar invaliditāti aprūpi, kas izbrīnīja Norvēģijas pārstāvi. Minētajā Skandināvijas valstī aprūpi bērniem ar invaliditāti, tādu kā Krievijā sniedza nevalstiskā organizācija, nodrošināja valsts.

Tāpat mūsu austrumu kaimiņvalstī tiek spriests par to, kā nodarbinātībā izmantot cilvēku ar invaliditāti stiprās puses, kas dažos gadījumos ir pat attīstītākas nekā cilvēkiem bez veselības problēmām. Te sākās stāsts par mums jau labi zināmo vājredzīgo un neredzīgo masieru arodu.

Mazliet citu skatījumu uz cilvēku ar invaliditāti vietu zem saules un darba tirgū prezentēja Somijas pārstāve Amu Urhonen, aicinot paskatīties uz cilvēku kā uz vērtību neatkarīgi no invaliditātes, kā arī strādāt gan ar pašu cilvēku ar invaliditāti, gan sabiedrības attieksmi, vienus mudinot būt aktīvākus, bet otrus padarot zinošākus.

Zīmīgi, ka šī bija vienīgā uzstāšanās, kurā cilvēkam ar invaliditāti tika iedalīta aktīva sabiedrības pārstāvja loma.

Pēc darba grupā redzētajām un dzirdētajām prezen-tācijām nonācu pie secinājuma, ka mēs te, Latvijā, ejam pareizajā virzienā un strādājam mēs, nevis strādā ar mums. Cits jautājums — kādi un cik lieli resursi mums ir pieejami, bet tas jau vairs nav stāsts par virzienu.

...un guvām arī citu pieredzi

Savādāka aina pavērās, apmeklējot atklātās sesijas. No visām organizatoru piedāvātajām sesijām vispieņema-mākā šķita tā, kurā dāmas nospiedošā vairākumā (stipro dzimumu tur nemanījām) sprieda par sieviešu tiesībām.

Runāts tika pat par tādām sadzīviskām lietām kā, kurš darbā mazgās traukus — sieviete vai vīrietis.

Jāatzīst, šāda vienpusēja spriedelēšana izskatījās traģi-komiska un mūs vienlaikus kā uzjautrināja, tā sarūgtināja. Vai tiešām civilizētā sabiedrībā cilvēki nespēj vienoties par tik ikdienišķām lietām, ka tās jāapspriež starptautiskā forumā?

Foruma organizatori bija parūpējušies arī par neformālāku pasākumu — dalībnieku ballīti, kurā pārsvarā vienas valsts pārstāvji dalījās ar darba grupās pieredzēto.

Latviešiem bija gājis visādi, un sarunas pamazām virzījās no nopietnākām uz jautrākām. Vairākiem ceļabiedriem šī bija pirmā saskare ar cilvēku, kam ir redzes invaliditāte, daži atzinās, ka nezin, kā rīkoties, sastopot cilvēku ar balto spieķi, tāpēc šī tēma izraisīja neviltotu interesi.

* * *

Šajā braucienā gūtā pieredze kārtējo reizi pierāda, cik interesanta, daudzveidīga un noderīga var būt darbošanās NVO, kā arī padomāt par to, vai un cik labi ir tur, kur mūsu nav. Veiksmi visiem darbā!