Pasaule, kurā smaržām ir īpaša vieta
Signe Krūzkopa
Smaržas ir neatņemama pasaules sastāvdaļa. Ikdienā tās ir mums visapkārt, bet bieži vien, kā jau daudz ko, dažādās smaržas pat nepamanām. Un tikai tad, kad apstājamies no ikdienas, dziļi ieelpojam, varam sajust, ka tik ļoti smaržo pēc rudens, kā tas ir tagad. Man viena no rudens smaržām ir dārzā paņemts, zemē nokritis ābols, kuru pasmaržoju pirms iekošanās tajā.
Tad saprotu, ka tā smaržo mūsu rudens – neatkārtojami. Ticu, ka katram no mums rudens raksturojams ar pavisam citu smaržu. Un tad šie dažādie aromāti spēj modināt neskaitāmi daudz emociju, jo, tāpat kā mūzika, gadalaiki un konkrētas vietas, tā arī smaržas var asociēties ar kādu notikumu, cilvēku vai sarunu.
«Parfīmu maģija»
Un tieši uz šādas aromātu dažādības nots 18. septembrī apgāda «Jumava» grāmatnīcas telpās savus svētkus svinēja Strazdumuižas internātvidusskolas skolotājas Ligitas Zvirbules grāmatiņa «Parfīmu Maģija». Jau paši grāmatas atkāšanas svētki bija nedaudz maģiski — princesīte Alīna mākoņzilā kleitiņā, izvilinot neparasti skaistu mūziku no blokflautas. Un pati Ligita — no galvas līdz kājām baltā, izstarojot eleganci, gaismu, un es pat teiktu, siltumu.
Grāmatā, kurā atrodami deviņi stāsti un pasakas par smaržām, tie tapuši iedvesmas un smaržu sajūtas radīti, pa vienam, daudzu gadu gaitā. Ligita teic, ka pats pirmais stāstiņš tapis jau krietni sen. «Stāsts «Pārvērtību virpulis» tapa pirms ļoti daudziem gadiem. Tolaik «Saldus Zeme» kopā ar veikalu «Divi plus» rīkoja stāstu konkursu.
Tiem, kas vēlējās piedalīties, bija jādodas uz veikalu, kur tika izsniegts smaržu paraudziņš. Un tad, pasmaržojot šo aromātu, bija jāiesniedz stāsts, kurā aprakstītas emocijas, kādas rodas saistībā ar šo smaržu. Tolaik, piedaloties konkursā, ieguvu galveno balvu ar savu rakstīto stāstiņu. Pēc konkursa noliku stāstu malā. Tomēr, gadiem ejot, šad un tad radās pa vēl kādam stāstam, saistītam ar man tuvām un mīļām smaržām un aromātiem. Tā šie stāsti krājās plauktā kopā ar pašu pirmo».
Ligita teic, ka pie grāmatas nosaukuma un katras detaļas piedomājusi ļoti rūpīgi. Skaidri zinājusi to, kā vēlas grāmatu redzēt — gan noformējuma, gan satura ziņā. Arī zīmējumi, kas iekļauti grāmatā, ir viņas pašas radīti. «Varēju jau rakstīt, ka smaržu pasakas.
Tomēr vārdā «parfīms» ir kas fascinējošs, savukārt aromāti kā tādi jau ir maģija. Viena un tā pati smarža dažādiem cilvēkiem var radīt pavisam atšķirīgas emocijas. Tāpēc arī «Parfīmu maģija». Arī pie dizaina piedomāju ļoti. Skaidri zināju, ka vēlos, lai uz vāka ir meitene ar noņemamu cepuri, kurā ieslēpts smaržu paraudziņš. Turklāt, lai katra smarža, kas ieslēpta cepurē, būtu atšķirīga. Tad tas ir tāds pārsteigums, kas papildina grāmatiņu.»
Tepat — mums tuvumā
Lai gan Ligita dzimusi, augusi un skolojusies Saldū, ceļš līdz Strazdumuižas skolai bijis garš. Patiesībā Rīgā dzīvot nekad viņa nav vēlējusies, tomēr tā nu dzīvē sanācis. Vai tagad nožēlo — noteikti nē. «Pati esmu beigusi Saldus 2.vidusskolu, pēc kuras gribēju nākt uz Rīgu mācīties par šuvēju. Tolaik man redzēs dēļ to liedza.
Ar ārstu atzinumu par 2.grupas redzes invaliditāti devos atpakaļ uz Saldu un sāku mācīties vakara vidusskolā, strādāt. Pēc vidusskolas iestājos Liepājas pedagoģijas akadēmijā, kuru pabeidzu, iegūstot vizuālās mākslas un kultūrvēstures skolotājas profesiju. Pēc tam jau sekoja maģistra grāds. Paralēli arī kursi komercdarbībā tika izieti, kad vēl vēlējos Latvijā veidot savu biznesu. Pabeidzot kursus sapratu – nodokļu sistēmas dēļ Latvijā biznesu veidot nevar. Toties zināšanas noderēju — kādu laiku strādāju Saldus 2.vidusskolā par komercpriekšmetu un kaligrāfijas skolotāju».
Ligita strādājusi dažādās darba vietās, kas palīdzējis dzīvē veidot savu redzējumu un izpratni. «Esmu strādājusi Lutriņu pamatskolā par vizuālās mākslas skolotāju, gan bibliotēkā par bibliotekāri un metodiķi darbā ar bērniem un jauniešiem.
Uz Rīgu atnācu 2008.gadā. Esmu strādājusi par sociālo pedagoģi ar atkarīgajiem jauniešiem, gan VSAC «Rīga» filiālēs «Ezerkrasti» un «Teika» par sociālo rehabilitētāju, gan bērnunamā par audzinātāju. Tā darbā ir krājusies pieredze un zināšanas, jo vienmēr sanācis strādāt tieši ar bērniem un jauniešiem.
Arī tagad, Strazdumuižas internātvidusskolā, kur esmu jau trešo gadu, strādāju tieši ar mazajiem. Sāku kā pirmās klases audzinātāja, nu jau esam izauguši līdz trešajai. Tā kā arī man ir redzes problēmas, spēju ar bērniem sastrādāties vieglāk, zinot, kā viņi jūtas, ko viņiem ieteikt un pamācīt.»
Pārsteigums visiem
«Nesen sapratu — ir pienācis laiks, kad radiem, draugiem vajadzētu kādu piemiņu no manis, veidu, kā pateikt paldies saviem tuvajiem. Ikdienā taču bieži mēdzam teikt paldies, tomēr šādi tas ir paliekošāk, spēcīgāk. Tas bija mans lielais paldies, jo labus vārdus teikt pēc tam, kad kaut kas jau ir nokavēts, ir par vēlu. To, ka grāmatiņā esmu ierakstījusi novēlējumu saviem tuvajiem, to arī neviens nezināja.
Ne mani radi, ne draugi līdz pēdējam brīdim īsti nezināja, ka man būs šādi grāmatu atklāšanas svētki — tas vairāk bija pārsteigums. Zināja, ka ik pa laikam piedalos konkursos, rakstu stāstiņus, bet par grāmatu gan ne.
Arī kolēģi darbā zināja maz. Bija daži kolēģi, kas palīdzēja ieskenēt un nosūtīt manus zīmējumus, pārveidot manuskriptu PDF formātā, bet tā plaši nevienam neteicu — būs man grāmata. Tas drīzāk visiem bija tāds pārsteigums, ka nopietnā un praktiskā skolotāja var būt arī romantiska un rakstīt šādus stāstus.»
Par to, ka arī turpmāk no Ligitas var gaidīt kādu pārsteigumu — šaubu nav. «Ja veselība turēsies un dzīvē nekas nemainīsies, iespēja pastāv, ka turpināšu rakstīt un tiks izdota vēl kāda grāmatiņa. Viegli tas nav — arī man darbs ar datoru ir nogurdinošs redzei. Lai gan ir dažādas programmas un izmantoju tiflotehnikas palīglīdzekļus, ilgāk par pāris stundām pie datora cenšos nepavadīt. Tomēr arī sēdēt un neko nedarīt nevaru», tā par saviem plāniem teic Ligita.
