Nodaļa — Latvijas Neredzīgo bibliotēkā

Grāmatu pārcēlāji
Vineta Bite, LNerB Braila raksta nodaļas korektore

(Turpinājums. Sākums «Rosme» 11.2015.)

Turpinot Latvijas Neredzīgo bibliotēkas Braila raksta nodaļas 10 gadu jubilejas tēmu, aicinu ieskatīties žurnāla «Rosme» iepriekšējā numurā aizsākto stāstu par darbinieku atmiņām un domām, strādājot Braila raksta nodaļā.

Šoreiz uz darbu nodaļā jums būs iespēja paskatīties ar datoroperatores/maketētājas Hermas Cīrules acīm.

Herma Cīrule

«Braila raksta nodaļā sāku strādāt 2013. gada novembrī (uz laiku), aizvietojot datoroperatori Dinu. Tā nu sanāca, ka esmu «aizķērusies» ilgāk, un 1. novembrī paliek divi gadi kopš strādāju šeit. Kā teiktu kāds indiānis no apaču cilts: «Koki trīsreiz nometuši lapas kopš tā laika.»

Atceros savu pirmo darba dienu, kad braucu autobusā un vēroju tur iekāpušos pasažierus, jo draudzene teica, ka mana «darba devēja» Gunta brauc ar šo autobusu. Ieraudzīju kādu pavecāku sievieti, kura man uzmeta bargu, apsūdzošu skatienu. «Viņa!!!» — nodomāju pie sevis. Paldies Dievam, kļūdījos.

Kad tikos aci pret aci ar Guntu un pārējiem nākošajiem kolēģiem, kā akmens novēlās no sirds. Smaidoša, laipna, sirsnīga, atvērta un tieša. Laika gaitā es sapratu, ka varu darīt to, kas man patiešām patīk — ja kas uz sirds, visu atklāti izrunāt. Man nebija jākaunas teikt, kā es jūtos. Varbūt, ka maniem kolēģiem bija citādi uzskati, bet es jutos saprasta un pieņemta, un tas ir tik daudz.

Es jutos šeit brīva — biju es pati un man nebija jāspēlē teātris — jāizliekas par to, kas es neesmu. Nebija jātēlo ne gudrāka, ne labāka. Varu teikt īsi — šeit ir viena no manām ģimenēm.

Un tad nu par darbu: ar savu daudzo gadu datoroperatores pieredzi un dažādu datorkursu apmeklējumiem, uz Guntas jautājumu: «Nu?», es varēju atbildēt: «Esmu balta lapa — neko nesaprotu, pat to, ko agrāk zināju. Guntas atbilde bija: «Labi. Uz baltas lapas var rakstīt. Ar to arī sāksim.» Sākums bija briesmīgs. Neko nesapratu. Turklāt vēl iedeva tādu darbu, par ko es pat tagad diez vai priecātos.

Naktīs mani mocīja šausmu sajūta. No rīta cēlos un braucu uz darbu kā uz nošaušanu rītausmā. — Ko šodien izdarīšu nepareizi, ko atkal sabojāšu? Bieži vien jutu tādu kā bezdibeņa sajūtu. Trīs mēnešus dienu no dienas es sev atkārtoju: «Ne ilgāk par vienu mēnesi!» Pagāja mēnesis. «Nu, labi, tikai līdz Ziemassvētkiem. Ne dienu ilgāk!» Tad gan vairs ne. Pēc tam kaut kā viens mēnesis līgani pārgāja nākamajā…

Un tad jau vairs negribēju nekur iet prom. Doma, ka kaut kad būs vien «jāauj kājas» gandrīz vai fiziski sāpīgi iedzēla sirdī. Viss bija tapis tik sirdij tuvs un mīļš, bet ko padarīsi…

Nezinu, vai Gunta pati apjauš, ka viņai piemīt dabisks pedagoga talants. Es varu tikai apbrīnot viņas pacietību, stāstot vienu lietu tik ilgi, kamēr es saprotu: ja nepalīdz viena pieeja, ķeras klāt «no citas puses», ar dažādiem piemēriem un salīdzinājumiem «iz dzīves», jo ir zinoši pedagogi, taču viņiem nepiemīt dotības šīs zināšanas «ieliet galvās» saviem skolēniem. Guntai piemīt gan viens, gan otrs.

Nepacietīgāks laikam sen jau būtu atmetis ar roku. Kā jau pedante, turklāt bailīga pedante, visu detalizēti pierakstīju. Reizēm biju tik dziļi «ierakta» mazās baltās aprakstītās lapiņās, ko vēlāk «iegrāmatoju» lielās A4 lapās. Kā tagad smejos: «Varēšu izdot kopotos rakstus». Biroja tehniku uztvēru kā pūķi, kurš to vien dara kā uzglūn man, lai aprītu. Nevarētu sacīt, ka arī tagad būtu tā ļoti uz «tu», bet kaut kā Braila printeris laikam mani ir pieņēmis. Lūk, ko nozīmē izdabāt un noglāstīt katru dienu! Bieži vien mans klasiskais teiciens bija «Kā pa veciem kapiem».

Novērtēju savu kolektīvu. Varam paraudāt cits citam uz pleca, kad ir grūti brīži mūsu vai mūsu bērnu dzīvēs. Varam no sirds izsmieties. Varam eksplodēt emociju uzplūdos un pēc tam skaisti nomierināties, jo esam dzīvi cilvēki — paldies Dievam! Un grāmatas, grāmatas, grāmatas. Tas mirdzums acīs, kad kāds saka: «Paklau, tik labu grāmatu izlasīju! Varbūt ierosināt izdot Brailā?»

Gribas ar to, ko saņemam no šīm grāmatām, dalīties ar neredzīgajiem lasītājiem.

Vēl es kaut ko apbrīnoju. Es atnācu uz šejieni ar pavisam citiem priekšstatiem par neredzīgiem cilvēkiem. Tagad es jūtos kā savējā. Aizbraucot mājās, stāstu: «Ja jūs redzētu, cik viņi ir optimistiski, cik zinātkāri, kā piedalās pasākumos, cik aktīvi un patstāvīgi! Un «neņaud» kā dažs labs, kam viss dzīvē ir pietiekami, bet «ņaud» «ņaudēšanas» dēļ. Un kā lasa grāmatas!

Kā īpašu graudu kādu daļu no savas sirds esmu iedēstījusi šeit — Latvijas Neredzīgo bibliotēkā, Braila raksta nodaļā. Novēlu mums visiem, kad ir nogranduši dusmu pērkoni, nolijuši asaru lieti, uzsmaidīt kā saulītēm īpaši mīļi citam pret citu, lai atklāti un sirsnīgi ir mūsu smiekli — smiekli, kas neaizvaino, kas tuvina!»