Strazdumuižas pūtēju orķestra vēsture
Valentīna Ķīse, Ilgvars Hofmanis
(Turpinājums. Sākums «Rosme» 09.2015. /10.2015. /11.2015.)
Šā gada 1. decembrī aprit 115 gadi kopš Strazdumuižā dibināts Neredzīgo institūta Pūtēju orķestris. Atzīmējot šo gadskārtu, piedāvājam lasītājiem īsu šī kolektīva vēstures izklāstu.
Padomju okupācijas laikā
Orķestra darbība atsākās 1945.g. 1. maijā, kad vadītāja pienākumus uzņēmās G.Helmaņa audzēknis Voldemārs Sulainis, orķestra muzikants kopš 1928. gada.
Viņš strādāja Neredzīgo skolā par mūzikas pedagogu, bet diriģenta darbu ilgus gadus pildīja brīvprātīgi.
Pūtēju orķestri neparasti talantīgais neredzīgais multi-instrumentālists bez pārtraukuma vadīja 50 gadus līdz pat 1995. gadam.
Neraugoties uz to, ka 1940. gadu beigās un 50-to gadu sākumā audzēkņu skaits skolā nepārsniedza sešus desmitus, šajā laikā V. Sulaiņa vadībā darbojās gan jauktais koris un vokālie ansambļi, gan pūtēju orķestris un stīgu instrumentu ansamblis.
Staņislavs Kļavinsķis pūta altu, tenoru, Vilnis Banders basu, Breicis Zigfrīds trompeti, citus pūšamos instrumentus spēlēja Leo Rozenfelds, Jānis Rautenbergs un Ēvalds Migliņš.
Par laiku pēc 2. Pasaules kara vēlākais Pūtēju orķestra vadītājs Herberts Baumanis atceras:
«Jau skolas laikā sāku spēlēt pūtēju orķestrī. V. Sulainis mūs mācīja. Pirmais gabals, ko atceros, bija «Karavīri bēdājās...».
1949. gadā spēlēju arī pieaugušo orķestrī pansionātā, un mēģinājumi bija Centrālās valdes telpā pansionāta kantora mājā.
Pirmais gabals bija Kuškēvica latviešu tautas dziesma «Pupuri». Atceros tāpēc, ka man mācīja kā jāspēlē sešpadsmitdaļas, kā astotdaļas, kā jāpievelk pusnotij astotdaļu klāt.
Visu to mācīja, klapēja uz ceļgala un skaitīja līdzi — tas ir iedzīts gan caur ausīm, gan caur smadzenēm.
Pūtēju jaunā paaudze varēja regulāri apmeklēt kopmēģinājumus un piedalīties koncertos arī Rīgas MRU pūtēju orķestra sastāvā (tā kopš 1949. gada saucās bijušais Institūta orķestris).
Šāda iespēja nāca par labu pūtēju kadru rezerves veidošanai.»
Laikā, kad V. Sulainis vadīja orķestri, tas piedalījās dažāda mēroga festivālos un skatēs, pat Latvijas labāko pūtēju vidū tika izcīnītas godalgotas vietas.
Pūtēju orķestris kopā ar citiem mākslinieciskās pašdarbības kolektīviem piedalījies koncertos gan pašu mājās, gan izbraukumos Kauņā, Liepājā, Ventspilī, Jelgavā, Cēsīs, Daugavpilī, Rēzeknē, Jēkabpilī un citur.
Sākot ar 1962. gadu Neredzīgo biedrība ik pēc diviem gadiem organizēja mākslinieciskās pašdarbības skati okupētās valsts mērogā, kurā katrs kolektīvs parāda divos gados paveikto. Arī šajās skatēs Rīgas MRU pūtēju orķestris vienmēr ierindojās pirmajā vietā (vienīgi 1970. gadā – otrajā vietā).
Cits viedoklis ir bijušajam pūtējam Viesturam Kārkliņam: «LNB skatēs pirmo vietu ieguvām pamīšus gan mēs, gan cēsinieki. 1962. gadā Rīgas pilsētas Proletariešu rajona (tagad Vidzemes priekšpilsētas) mākslinieciskās pašdarbības skatēs orķestris ieguva pirmo vietu. 1963. gada pavasarī Rīgas pilsētas skatē — otro vietu.
1972. gadā orķestris tika papildināts ar jauniem muzikantiem, tā kodols bija stiprs un sastāvēja no 10 veterāniem, kas kolektīvā spēlējuši 20 un vairāk gadus.»
Arī šajos gados neiztika bez kurioziem, kad kļūdainas informācijas dēļ pūtēju orķestris 1972. gadā atzīmēja savas darbības 50. gadskārtu, kaut patiesībā tas bija darbojies jau 72 gadus. Tātad 1980. gadā bija 80 gadu jubileja.
Ir bijuši arī atslābuma periodi, kad traucējošs bija jauno pūtēju trūkums no Vājredzīgo un Neredzīgo Bērnu internātskolas audzēkņu vidus, kas, domājams, bija lielā mērā saistīts ar V. Sulaiņa pedagoga darba pārtraukšanu skolā. Rezultātā orķestrantu skaita samazināšanās, dalībnieku novecošanās process.
1990. Gadā orķestrī spēlēja tikai 13 muzikanti, to vidējais vecums 53 gadi. «Igaunijas NB Tartu un Tallinas, kā arī Latvijas NB Rīgas un Cēsu apvienoto pūtēju orķestru koncerts notika 1982. gada 9. aprīlī Rīgas pilsētas 39. vidusskolas (tagad Juglas vidusskola) zālē.
«Tik plaša apjoma pūtēju orķestru koncerts mūsu valstī notika pirmo reizi. Mūsu neredzīgo apvienotais orķestris skaitliski nebija tik kupls kā igauņiem, bet izpildītie skaņdarbi skanēja tīri un tīkami. Cēsu un Rīgas uzņēmumu pūtēju orķestri kopīgu muzicēšanu uzsākuši tikai tajā sezonā. Koncerta noslēgumā tika sumināti vīri, kas ar pūtēju orķestra mākslu «saindējušies» uz mūžu, kam stāžs orķestrī sniedzas pāri pusgadsimtam. M. Gudriņiks — 53 gadi, V. Sulainis — 55 gadi. Krāšņs bija koncerta noslēgums, kad sens maršs «Caur ērkšķiem uz zvaigznēm», R. Paula «Vēju stundā», J. Liepiņa «Fantāzija» un J. Smita «Finālmaršs» apvienoti skanēja visu 4 pūtēju orķestru izpildījumā», atceras V. Alksnīte.
Atjaunotajā Latvijā
1990. gada 1. decembrī LNB Rīgas MRU kluba pūtēju orķestris, atzīmējot savas darbības 90 gadu jubileju, sniedza koncertu MRU kluba zālē. Koncerts ilga apmēram 2 stundas.
Pēc koncerta sākās dalībnieku sumināšana. Sirmo diriģentu V. Sulaini, ilggadējos muzikantus S. Voicu (orķestrī spēlējis kopš 1945.gada), L. Rozenfeldu (kopš 1949. gada), S. Kļavinsķi (kopš 1953. gada), orķestra vecāko — V. Kārkliņu (kopš 1975. gada), bijušo orķestra dalībnieku K. Roni (orķestrī spēlējis 50 gadus) un citus muzikantus silti sveica LNB un MRU vadītāji, pasniedzot viņiem apbalvojumus.
Sirsnīgus un asprātīgus apsveikumus bija sagatavojis kluba Dramatiskais kolektīvs, koris «Jolanta», vīru vokālais ansamblis «Senozols» , kā arī citi kolektīvi.
