Vientuļnieka ceļojuma piezīmes

Indulis Bumbieris, Balvu TO

Nesen man bija iespēja izbaudīt divas pārsteigumu un dažādu kontrastu zemes.

Sava ceļa mērķim Bulgārijā izvēlējos interesantu maršrutu, par kuru baidījos laiku pa laikam pirms paša brauciena, un nezināju, kā un vai izdosies veiksmīgi nokļūt semināra vietā un pēc tam tikpat atpakaļ. Ja reiz es rakstu, tad viss ir daudz maz labi beidzies un gribu padalīties tikai savos iespaidos.

Tie, kas vēlas kaut kur aizbraukt un atklāt ko jaunu, noteikti uzdrīkstieties! Tas ir interesanti, un būs arī ko atcerēties.

Rīgas lidostā ir savāda sajūta — izejot cauri muitas zonas durvīm, tu jau nokļūsti nosacīti citā vietā vai tādā kā portālā. Iespējams, tik savādi var justies tikai tāds, kurš nav ceļojis. Jau iepriekš biju dzirdējis par «Turkish Airlines» servisu un plašajām iespējām. Noteikti to lidojumiem izmantojiet — no Rīgas Stambulā būsiet jau 2,5 stundās.

Lidmašīnā biju izvēlējies pavisam sliktu sēdvietu, nekādi nebija iespējams atlaist krēslu, jo otrā pusē bija glābšanas izeja. Jau uz to brīdi sākās mana komunikācija trīs valodās, jo pavecāks pāris sarunājās krieviski, pēc tam ar mani — angliski, bet, kad saprata, ka esmu no Latvijas, tad vēl dažus vārdus latviski. Pēc tam pagāja divas dienas, iekams es satiku latviešus Bulgārijā.

Kas jāpatur prātā, ceļojot vienam — nekad nevajag baidīties par to, ka tevi nesapratīs. Sliktākā gadījumā mums ir arī žestu valoda, un tā ir saprotama vairumam. Turcija ir viena no tām zemēm, kurā, ja savādāk ar tevi nevarēs parunāt, tad komunicēs tā, ka tu iemācīsies saprast. Otra lieta — noteikti visu pirms brauciena laicīgi izpētīt. Mūsdienās to var izdarīt, neizejot no mājas — kartes, maršruti, viesnīcas, cenas, satiksme ir tikai dažas no tām, kuras ir vajadzīgas.

Viens no pozitīvākajiem aspektiem visā ceļošanas laikā — nav jāgroza pulksteņi un jādomā par laika zonām. Jūs ne nieka nezaudēsiet, domājot par to, cik ir pareizs laiks Rīgā, jo jūs jau zināsiet, ka 8 no rīta Stambulā ir 8 no rīta arī Rīgā. Sākumā biju domājis, ka kāda stunda kaut kur uzrodas klāt vai pazūd un pēc tam tev jāsāk domāt, pēc kura laika tev jābūt noteiktajā vietā.

Tu esi te un tagad...

Laiks vienmēr noder, un ir labi, ja tas ir rezervē, nevis pietrūkst un tad gan jāskrien, lai paspētu. Lidmašīnā vairums ceļotāju manā skatījumā bija jau ar lielu pieredzi, izmantojot šādu transportu, jo visi par visu zināja, kas kur atrodas un kur un kā jābūt. Nolēmu sekot baram, kamēr tas vien būs iespējams, jo vēlāk uz priekšu vajadzēs lauzties pašam.

Kad nolaidāmies Stambulā (lidosta nosaukta svarīga turku valstsvīra vārdā), Rīgā arī laiks bija ap sešiem vakarā. Redzēju pilsētu, kad laidāmies ar lidmašīnu lejup, un skats tiešām bija iespaidīgs! Es gan pie loga nesēdēju, taču manīju ēkas, ceļus, mašīnu straumes, dzīvu satiksmi — viss mirdzēja ēku un laternu gaismās. Stambulā dzīvo miljoniem iedzīvotāju, un, ja tas jūs interesē, tad iegoglējiet un uzzināsiet, cik maz cilvēku patiesībā dzīvo vienā tādā mūsu zemītē kā Latvijā.

Līdz ar to varat iedomāties lidostas apmērus salīdzinājumā ar to kripatiņu, kas pie mums. Var teikt, ka ik pēc 5 vai 10 minūtēm kāda lidmašīna pacēlās vai nolaidās.

Visu šo laiku biju centies uzturēt vēsu prātu, bet apmulsums iestājās arī man, kad padomāju par to, kā tikt tālāk, jo cilvēki tā vai tā kaut kur izklīdīs. Tad es varēšu paļauties tikai uz to kripatiņu, ko nēsāju līdzi savā mapē — maršruta karti un sabiedriskā transporta shēmu. Ar tā palīdzību man vajadzēs nokļūt līdz šī vakara galapunktam.

Tad arī viņi pēkšņi pazuda... Es tikai uz īsu brīdi novērsos (ieskrēju labierīcībās) un ar to pietika, lai es paliktu viens pats, neskaitot dažus cilvēkus, kas staigāja uz priekšu un atpakaļ.

Pēkšņi iedomājos par savu bagāžu. Tieši tāpēc man šo cilvēku sāka pietrūkt. Vērsos pirmo reizi pie melnīgsnēja turku zemes lidostas darbinieka: «Esmu pazaudējis somu, bagāžu, kur man to tagad atrast?» Centos to izrunāt pēc iespējas angliskāk. «Ejiet cauri muitas zonai, tur ir atrasto mantu birojs,» slīpi pāri norādot uz iespējamo vietu, kur tam jābūt. Beigu beigās nonācu muitas zonā, un savā pasē dabūju pavisam jaunu zīmoga nospiedumu ar uzrakstu turku valodā. «Esmu šeit ceļojuma nolūkos,» saku formā tērptam valsts pārstāvim. Angļu pamatfrāzes galvā man jau iesēdušās, un bez tām ārā no valsts es nevienam neiesaku doties. Apmaināmies ar sveicieniem, tā nu es tiešām tagad esmu uz turku zemes.

Šeit ir liels, skaists uzraksts TURKEY ar valsts ģerboni, kurā attēlots pusmēness ar zvaigzni. Tas ir ticīgo simbols. Taču ne jau tagad par garīgām lietām man bija jādomā. Izejot cauri muitas ejām, priekšā bija neskaitāmi elevatori, uz tādiem parasti atceļo un rotē ceļotāju bagāža.

Atkal manā galvā iestājās apjukums un domas — kad es no šīs vietas beidzot tikšu ārā? Tas tomēr vēl bija tikai sākums.

(Turpinājums sekos)