Laima Locāne (Sagatavojis Armands Dīriņš)

Stāsts par rozēm, kas nebija rozes. Stāsts par Mariju, kura varbūt pat nebija Marija.

Kādā aukstā un sniegotā februāra rītā pamodos no spilgti krāsaina sapņa. Necēlos, lai ilgāk kavētos sapņa burvībā. Es atkal biju savā bērnības pusē, «Ezerleju» mājās, basām kājām lēkāju pa mūsu ģimenes sakņu dārziņa vagām, šķirstīju zaļās, rasotās augu lapas un pētīju saknītes, jeb kā vecmamma sauca —  «kājiņas». Tās oranžās — burkānu, sarkanās — galda biešu, dzeltenās — runkuļu. Šķirstīju mazliet asās gurķu lapas, zilganzaļās kāpostu lapas, kas krokojās un veidoja galviņas, un tad es nonācu pie puķēm. Celiņa pusē, vagu galos vecmamma sēja un stādīja dažādas puķes. Sapnī tās ziedēja, šķiet, vienlaikus. Tās redzēju it kā no augšas. Tur ziedēja kliņģerītes, samtenes un salmenes, dažādu krāsu lauvmutītes. Tur bija matiolas ar sīkajiem ziediņiem, kas vakaros tik burvīgi smaržoja, un tad es tās ieraudzīju, staltās un neatkarīgās magones, veselu rindu visas vagas garumā. Tā bija kā šķirtne starp sakņu dārzu un kartupeļu lauku. Magones savas krāšņās galviņas bija paslējušas pret jūlija sauli un vasaras vējam. Skaistas, baltas, rozā, sarkanas, plānās un biezās jeb, kā vecmamma teica — pildītās. Magones man atgādināja kādu senu notikumu. Kādu vasaru, jūliju, kad zied magones.

Tā bija vasara, kad nebiju vairs maza, bet pusaugu meitene. Tovasar aizvien biežāk manu prātu nodarbināja domas par mīlestību. Kas gan ir šī mīlestība? Man tā šķita kā varavīksne, skaista, tāla un gaistoša. Brīžam man tā šķita kā liepa mūsu pagalmā, kad tā ziedēja dzelteni medaina, pilna sanošu bišu. lasi ziedus, bet bail — iedzels. Citām meitenēm manā vecumā jau bija sava pieredze, jau bija sava pirmā mīlestība. Internātskolā, vakaros, pirms aizmigšanas meitenes mēdza dalīties izjūtās par savu pirmo mīlestību. Es par to lasīju grāmatās; Jāņa Jaunsudrabiņa «Vēja ziedos», Jāņa Akurātera «Kalpa zēna vasarā», Elīnas Zālītes «Agrajā Rūsā». Skatījos filmas. mūsu ciema klubā reizi nedēļā rādīja kino. Atmiņā kāds vakars, kad mēs visas trīs — mamma, es un vecmamma nācām no kino. Bijām noskatījušās filmu «Pūt vējiņi». visu ceļu līdz mājām klusējām. Es domāju: vai tāda arī mēdz būt mīlestība? Vai mīlestība ir kā mūsu greizā ābelīte «Ezerleju» mājas dzīvžogā? Ābelītei bija skaisti, apaļi, sarkani ābolīši. Maza es ar tiem spēlējos. Vecmamma teica: «Tie ir paradīzes ābolīši».

Pēc garšas tie bija sūri, vajagot likt cukura sīrupā, kompotā, tad tie kļūšot varen gardi.

Nezinu, mēs nekad tādu kompotu negatavojām.

Par vēl vienu veidu mīlestībā... man ir atmiņas par kādu dienu tajā pašā vasarā.

Bija agrs rīts, pār ezeru kāpa baltā jūlija saule un solīja vēl vienu karstu dienu. «Ezerleju» mājās biju viena pati, mamma bija darbā Alūksnē, mana vecmamma, mīļā vecmamma, bija saslimusi un ārstējās Apes slimnīcā. Tikko uz elektriskās plītiņas biju izcepusi sev olas, kad pie ārdurvīm skaļi un enerģiski pieklauvēja, devos atvērt. Uz kāpnēm stāvēja sieviete, nepārprotami svešiniece, par to liecināja viņas valoda. Sasveicinājās un runāja viņa krieviski. Mūsu pusē bij’ maz cilvēku, kuri runāja krieviski.  Par to, ka viņa ir svešiniece, liecināja arī viņas izskats: Melnie, biezie mati bija sasprausti ar greznu, spožu sprādzi. Viņai bij’ lieli, mirdzoši auskari, vai uz katra pirksta pa gredzenam. Mugurā viņai bija koši raiba kleita, kājās zilas vasaras kurpes uz augstiem papēdīšiem. kurpju siksniņas bija atsprādzētas. Laikam jau, nākot pa lauku ceļu, kurpes sākušas berzt. Sieviete nosauca sevi par Mariju un jautāja, vai šeit dzīvojot Ēvalds? Pirmajā momentā biju nesapratnē, bet, kad viņa nosauca uzvārdu, teicu, ka dzīvo gan. Tad gāju viņai parādīt Ēvalda dzīvokli. Marija bija priecīga, ka atradusi, teicās šurp atbraukusi no Alūksnes ar taksometru līdz pastam. Pastā viņai izstāstījuši ceļu, tādos laukos viņa esot pirmoreiz. Cik labi, ka viņa atradusi pareizo māju. Esot gan rakstījusi Valdim, bet adresi īsti nav zinājusi. Parādīju viņai Ēvalda dzīvokli. Šeit man mazliet jāpastāsta par Ēvaldu.

«Ezerleju» mājas bija liela, skaista, gaiša ēka ar vairākiem logiem, trim ārdurvīm, diviem lieliem, skaistiem skursteņiem. Pirms kara šajā mājā bija mežniecība. Kolhoza laikā māju sadalīja trijos dzīvokļos: vienā trīsistabu, kurā dzīvojām mēs, un divos vienistabas dzīvokļos. Vidējā vienistabas dzīvoklī ilgus gadus dzīvoja poļu tautības vīrs Antons. Kad Antons palika vecs un nevarīgs, viņš pārcēlās uz dzīvi pansionātā. Tad Antona vietā sāka dzīvot Ēvalds. Ēvalds bija pilnīgs pretstats Antonam. Gados gan krietni jaunāks, bet ne tik stalts, neliela auguma, mazliet līkām kājām. Man viņš nešķita glīts. Cik Antons bija strādīgs, ļoti akurāts cilvēks, tik Ēvalds bija slinks un neizdarīgs. Ja Antons nekad neiedzēra ne glāzi pat cūku bērēs, tad Ēvalds pārlieku draudzējās ar pudeli. Vecmamma teica, ka Ēvalds ir viens no tiem, ar kuriem mūsu kolhoza priekšsēdētājs Uldis auklējas. Vēl viņa teica, ka tādus pirmskara Rīgā, kur viņa dzīvojusi, saukuši par saulesbrāļiem. Ēvalds strādāja lauku brigādē dažādos darbos, kad saņēma algu vai avansu, tad to kopā ar draugiem nodzēra. Jāsaka, ka šie draugi dzīvoja kolhoza viņā pusē, un viņš pats arī agrāk tur dzīvoja. Tad izšķīrās no sievas, pameta meitu Daci, kura bija apmēram manā vecumā, un pārcēlās uz «Ezerlejām». «Ezerlejās» gan viņš uzturējās samērā maz. Ēvaldam bija tādi trīs noskaņojumi. Pirmais, kad viņš bija skaidrā, viņš pārnāca mājās nerunīgs, ierāvies sevī un uzturējās, galvenokārt, istabā. Otrais, kad Ēvalds bija iedzēris mazliet, viņš mājās nāca dungodams, varen runīgs, tad viņš nāca runāties ar vecmammu. Es smējos par diviem viņa izteicieniem. Cūku viņš sauca par suķi. Tad vecmammai viņš stāstīja, ka pirkšot suķi un turēšot uz Antona pagrabiņa augšas, ka stādīšot kartupeļus. Vienu pavasari viņš iestādīja kartupeļus, vasarā tie aizauga nezālēm, un rudenī tur nebija ko novākt. Suķi tā arī nekad viņš neiegādājās. Čūsku viņš sauca — rupa drāts. Bieži viņš vecmammai stāstīja, ka esot nositis vienu rupu drāti, uztraucies, ka tik meitenei neiekož. Tāds bija Ēvalds. Trešais, kad par daudz bija baudīts no stiprā pudeles, Ēvalds «šuva» uz mājām. Viņa gaita patiešām atgādināja adatas līkloču kustības. «Atšuvis» mājās, Ēvalds pārlieku skaļi pauda savas domas. Viņš jau sen būtu apprecējis manu mammu, ja tikai ceļā nestātos tā vecā ragana — mana vecmamma.

Atgriezusies savā virtuvē, prātoju:

—     Kas gan varētu būt svešā sieviete? Pēc zagles un blēdes viņa neizskatījās.

Zinot Ēvalda krievisko uzvārdu, domāju, ka droši vien kāda attāla radiniece. Manas pārdomas iztraucēja vēl viens klauvējiens, tā bija Marija. Viņa bija pārģērbusies vieglā, zili rūtotā rīta kleitā, matus atlaidusi brīvāk, bet auskari vēl joprojām mirdzēja. Viņa bija noņēmusi daļu savu gredzenu, kājās, šķiet, uzāvusi Ēvalda vecās čības. Viņa atsēdās uz virtuves krēsla un teica: «Nācu ar tevi iepazīties tuvāk.» Runāja krieviski, ātri, tādēļ ne visu no viņas teiktā sapratu. Labi, ka viņa man neuzdeva daudz jautājumu, vairāk stāstīja par sevi. «Esmu šeit pirmo reizi, vispār esmu šeit ekskursijā. Mūsu autobuss stāv Alūksnē, un mani ekskursijas biedri apskata Alūksni. Pirms tam bijām Rīgā. Man ļoti patīk Rīga, tur biju otro reizi. Atpakaļceļā nolēmām nakšņot Alūksnē, VEF kempingā. Tā šo dienu vēlējos izmantot, lai apciemotu Valdi, es tā viņu saucu. Viņš ir mans sens jaunības draugs, vēl vairāk kā draugs.»

Tad viņa no kabatas izvilka kartiņu komplektu un jautāja man, vai es zinot lielo krievu dzejnieku Aleksandru Puškinu, kurš tik skaisti ir apdziedājis mīlestību? Atteicu, ka zinu, un viņa uzdāvināja man šīs kartiņas. Tas bija komplekts, kādu varēja iegādāties muzejos. Uz vāciņa bija uzzīmēts jātnieks auļojoša zirga mugurā. Marija teica, ka nesen esot bijusi ekskursijā uz Puškina dzīves vietām, un šīs kartiņas esot no muzeja. Lai es tās ņemot kā atmiņu no viņas. Tad viņa atsāka stāstīt: «Esmu no lielas pilsētas, ne tik lielas kā Maskava, bet lielākas kā Pleskava, un tālāk Krievijā.» Varbūt viņa arī nosauca šo pilsētu, bet tagad es to vairs neatceros, jo daudzām Krievijas pilsētām laika gaitā ir mainījušies nosaukumi. Viņa stāstīja: «Piedzimu un uzaugu šai pilsētā, vēl tagad tur dzīvoju. Jau kā meitene ievēroju pilsētas ielās daudzos jaunos kareivjus, jo mūsu pilsētā bija liela armijas daļa, un šeit dienēja jaunie puiši no visas valsts. Mans tēvs strādāja vietējā cietumā par uzraugu. Brīvdienās māte mani sūtīja, lai es viņam aiznesu pusdienas. Tad jo īpaši noskatīju puišus, kuri apsargāja cietumu. Kā man viņus gribējās uzrunāt, bet nedrīkstēja. Tēvs teica — Tie staltākie puiši ir no Baltijas. Klusībā vēlējos, kaut es kādreiz ar kādu no viņiem iepazītos, un liktenis bija lēmis. Toreiz jau biju pabeigusi medmāsu skolu. Strādāju vietējā slimnīcā, ķirurģiskajā nodaļā par medmāsu. Kādu dienu mūsu nodaļā ieveda jaunkareivi, kurš smagi bija savainojis roku. Jauniņos, tikko iesauktos kareivjus vienmēr lika pie darbiem stacijā izkraut vagonus. Apsēju brūci, un mēs sākām runāties. Puisis bija Ēvalds, bet es viņu saucu par Valdi, viņš bija no Latvijas. Kad puisim kļuva labāk ar veselību, viņu no slimnīcas izrakstīja, piešķīra mēnesi atvaļinājumu, lai turpinātu ārstēties. Valdis man teica, kaut gan savainojis kreiso roku, viņš mātei neko nav rakstījis, negribējis satraukt. Tad mans tēvs nokārtoja, ka Valdis var šo mēnesi pavadīt mūsu pilsētā un turpināt ārstēties. Mēs apmetāmies manas krustmātes dzīvoklītī. Krustmāte šai laikā bija aizbraukusi apciemot mazbērnus. Šis mēnesis bija skaistākais manā mūžā. Sestdienas vakaros gājām uz armijas kultūras namu uz dejām. Valdis skaisti dejoja, viņš prata arī dziedāt.» Tad viņa pieklusa un raudzījās virtuves logā.

Es šai brīdī domāju — Kā tas var būt? Tolaik es vēl neko nezināju par rozā brillēm, caur kurām pasauli skata iemīlējušies cilvēki. To gan es šai brīdī vēlējos, kaut Valdis šovakar nepārnāktu mājās. Tad Marija atsāka runāt: «Valdim bija vēl viens dienesta gads. Pēc dienesta viņš man teica, ka esot jāatgriežas mājās, mamma saslimusi, un aizbrauca. Es jau toreiz sapratu, ka viņš neatgriezīsies. Sapratu, ka viņu droši vien gaida meitene. Kāda bijusī skolas biedrene no septiņgadīgās skolas, varbūt pat klases biedrene, lauku meitene ar basām kājām un gaišiem matiem kā rudzi augustā, bet ko nu par to...»

Tad viņa, pēkšņi uzlēkusi kājās, ķēra pie kabatas: «Ai, man nav vairāk laika runāt! Man laiks tikai līdz vakaram. Vakarā jau sarunāju, ka taksometrs mani gaidīs pie ciema pasta. Vai tās tavas vistiņas pagalmā?» viņa apjautājās. Teicu, ka jā. Vai nevarot nopirkt kādas olas, jāuztaisot pusdienas, Valdim tur nekā neesot, viena kārba ar makaroniem.

Tad viņa aizgāja. Es todien maz uzturējos pagalmā. Negribēju, lai Marija domā, ka es viņu izsekoju. Kad biju izgājusi barot vistas, redzēju, ka viņa purina segas, izklapē spilvenus, uzkopj Ēvalda dzīvokli, spodrina loga rūtis. Vēlāk skatījos pa virtuves logu, kā Marija mazgājās. Viņa mazgājās ārā pie akas, mana mamma nekad nemazgājās ārā pie akas, bet Marija, izlaidusi melnos matus, drosmīgi šļakstināja auksto ūdeni. Jūlija saulē mirdzēja viņas mati un brūnā āda. Te pēkšņi —  kur gadījies, kur ne — sauli aizklāja tumšs mākonis, un spējš vējš sašūpoja vecās liepas zarus. No liepas sāka birt sausie, nu jau noziedējušie, ziediņi. Dzeltenās spurgalas bira uz akas vāka, Marijai matos un uz pleciem. Vienu īsu mirkli man šķita, ka iestājies rudens, un šai brīdī es saklausīju, ka Marija dzied, un dziesma skanēja par rudeni.

Nemanot bija pienākusi pievakare, un es redzēju, ka gar virtuves logu nāk Marija, saposusies  savā košajā kleitā, viņa droši vien nāk no manis atvadīties. izsteidzos pretī. Drusku satrūkos, jo rokā viņa turēja lielas šķēres. Viņa jautāja: «Vai tās skaistās puķes ir tavas?» Teicu, ka jā, manas vecmammas. «Vai tu nevari man pārdot kādas?» Es teicu, ka puķes uzdāvināšu tāpat. Tās taču ir vienkāršas dārza puķes, puķes mēs nekad nepārdevām. Cita lieta — olas, tās mamma veda uz Alūksni, pārdeva darbabiedriem. Gājām uz puķu dārzu. Es teicu, lai ņem, kuras vēlas, un viņa nogrieza kliņģerītes — lielu sauju kliņģerīšu. Tad viņa rādīja uz biezajām magonēm un teica, ka nopirkšot tās rozes. Es mēģināju, kā prazdama, krieviski pastāstīt, ka tās nav rozes, ka tās ir magones, bet viņa manī neklausījās. Vēl es teicu, ka magones ir pārāk brīvību alkstošas, ka viņas vāzē nestāvēs, ātri novītīs. Un, ja viņa grib vest līdzi, tad pavisam tās nederēs, bet viņa nogrieza vairākas baltas un sarkanas magones. Tad viņa man deva trīs rubļus par kliņģerītēm, piecus rubļus par rozēm. Es teicu, ka tā ir liela nauda, ka neņemšu. Man tiešām tā šķita liela nauda, jo internātskolā uz visu mācību ceturksni vecmamma iedeva vien piecus rubļus, bet viņa neklausījās manos vārdos un spieda saujā naudu, lai ņemot, lai nopērkot kaut ko sev, kādas smaržas, meitenēm taču tādas lietas patīk. Tad ātri atvadījās un aizsteidzās. Pienāca vakars, Marija bija prom, Ēvalds arī šovakar neieradās. Atbrauca mamma, bet es viņai neko negribēju stāstīt, vismaz šovakar ne. Tas bija tāds kā noslēpums, un vispār, ja nebūtu kartiņas, ko dāvāja Marija un nauda, man šis notikums liktos kā nosapņots sapnis, jo diena šeit «Ezerlejās» bij’ garlaicīga, un es mēdzu pa dienas vidu nosnausties.

Nākamajā rītā es savā pusaudzes ziņkārībā piespiedu degunu pie Ēvalda istabas loga rūts un vēlējos apskatīt, kā Marija saposusi istabu. Un tad es ieraudzīju uz galda vecā, zaļā vāzē sakārtotas kliņģerītes, vidū bija magones, magones bija noliekušas savas krāšņās galviņas un raudzījās pār kliņģerītēm uz galdu. Uz galda bija salocīta papīra lapa, uz tās bij’ uzzīmēta sarkana sirds. Šķiet, tā bija uzzīmēta ar sarkano lūpu krāsu. Marija bija zīmējusi sirdi, nevis rozi vai neļķi. Viņa nezināja, ka paies daudzi gadi, un sarkanā sirds kļūs par mīlestības apliecinājuma simbolu, par Valentīndienas galveno greznumu, kas rotās gan kartiņas, gan veikalu skatlogus. Tāpat Marija neko nezināja, ka pēc daudziem gadiem vai katrs psihologs apgalvos, ka izmisuma brīdī vajag sakārtot māju. Vajag sakārtot māju tā, it kā blakus būtu mīļotais cilvēks. Es atsēdos zālītē zem loga un raudzījos ceriņkrūmā. Krūma lapiņās rotājās saule. Es vēl nezināju, ka pēc pāris nedēļām zem šī krūma mētāsies sasista zaļā vāze. Zināju tikai to, ka nekad nespēšu Ēvaldam pajautāt kaut ko par Mariju. Es vēl nezināju, ka tā ir mana pirmspēdējā vasara «Ezerlejās». Es vēl nezināju, ka vienmēr, kad redzēšu magones, es atcerēšos Mariju un šo savādo notikumu.