Sadarbībā ar BlindArt pagājušā gada nogalē iznāca grāmata «Zeķu zagļa medības» — četrās daļās ar aptaustāmiem (taktiliem) attēliem, kurus zīmēja Strazdumuižas internātvidusskolas — attīstības centra vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem — skolēni.

Uzlabojusies skolas bērnu labizjūta , un bērni ir motivēti  sacerēt savas pasakas ētikas stundās. Bērni izpratuši, ka cilvēku attiecības var «pārnest» uz dzīvnieku attiecībām, kā tas ir pasakās. Tā nu daži stāstiņi nonākuši arī pie mums «Rosmē», gan ar Strazdumuižas internātvidusskolas Ētikas un Vizuālās un taustāmās mākslas skolotājas Baibas Pikas, gan korektores Mirdzas Kļavas palīdzību.

Gaiļa stāsts

 Autors Artūrs Korjaks, 3. klase,

Kādā maija rītā, kad saimniekam vajadzēja pirkt jaunu suņuku, Gailis nenodziedāja savu dziesmu, jo viņš domāja, ka jaunais suns var būt ne īpaši draudzīgs. Iepriekšējais suns Meducīt’s bija ar Gaili draudzīgs jau no pašas bērnības. Vietējā vista Gailim bija pateikusi, ka suņi mīl apēst gaiļus. Uz šķūnīti atnāca Saimnieks un tūliņ pajautāja Gailim: «Kāpēc nenodziedāji dziesmiņu?»   «Tāpēc, ka jaunais suns var mani apēst.»  «Kur Tu tādas muļķības rāvi?» jautāja saimnieks.  «Man to pateica vietējā vista Nora.» «Neklausies viņā! Tu tak zini, ka tās vistas nezina ko runā.» Saimnieks aizbrauca pirkt jauno suni. Atvedis mājās jauno suni, sacīja Gailim: «Redzi, kāds jauks sunītis. Tas ir Denijs, viņš neko ļaunu nenodarīs.» Gailis apmierināts teica: «Jā, saimniek!» Saimnieks atgādināja: «Klausies mazāk tajās vistu pļāpās.»

Pagāja kāds mēnesis. Denijs dzīvoja ārā. Gailis, saticis Deniju, mēģināja sadraudzēties ar jauno suni, viņu laipni sveicinot un jautājot: «Vai Tu būsi mans draugs?» Denijs atrūca: «Kāda mums var būt draudzība? Drīzāk tu man noderēsi par gardām pusdienām.» Gailis iekliedzās: «Kukari–gū!» Saimnieks atsteidzās tai vietā, no kuras atskanēja skaļais Kukari-gū, un jautāja Gailim: «Kas nu draudziņ?» Gailis tūliņ skaļi atsaucās: «Denijs grib mani apēst!» Saimnieks atbildēja: «Beidz muļķoties, es tev atnesīšu barību – graudus.» Tās pašas dienas vakarā, kad Gailis bija iesnaudies, Denijs pielavījās pie Gaiļa aizvien tuvāk un iekoda tam kājā. Gailis pārsteigts pamodās un iekliedzās: «Auuu! Man sāp!» Denijs aizskrēja nodomājis — nākamreiz vajadzēs kost kaklā. Saimnieks tūliņ pamodās un skrēja uz Gaiļa šķūnīti. Redzēdams, ka Gailim ir iekosts kājā, viņš pasauca Deniju un teica: «Denij, atver muti!» Denijs nogrozīja galvu: «Mmmm…» Saimnieks, atvērdams Denija muti un salīdzinot redzēja, ka suņa zobi un koduma nospiedums ir līdzīgi. Saimnieks mierināja Gaili sacīdams: «Es rīt Deniju vedīšu uz patversmi un paņemšu kādu citu sunīti.» Tā arī notika. Saimnieks, atgriezdamies mājās, atveda jaunu suņuku vārdā Bims. Jaunais suņuks bija maziņš kucēns un ar Gaili labi sapratās. No tā laika Gailis un Bims bija labi draugi. Gailim tagad bija radies jauns draugs, tāpat kā kādreiz Meducīt’s. Un tā Gailis un Bims kļuva draugi uz mūžu. 

Kā Sunim laimējās

Autors — Raivo Vedējs, 3. klase

Sunim bija neganta saimniece, kura tikai dažreiz pabaroja ar nedaudz ēdamā un nemaz nedeva kaulus. Suns pamazām pie tā pierada un norūdījās,  tomēr viņam tas beidzot apnika un radās doma par iešanu prom. Nākamajā rītā viņš slepeni no saimnieces skapīša paņēma desas gabalus, pāris kaulus un ielika kulītē, piesēja pie nūjas un gāja prom. Viņš ceļoja gar kalniem un pāri tiltiem, līdz nokļuva pie kādas mājas, iegāja pagalmā, tur neviena nebija. Suns nogūlās pie mājas durvīm, apēda desas gabalu un, noguris no tālā ceļa, aizmiga.  Saimnieks, atgriezies no meža darbiem, pamanīja suni un izlēma pieņemt kā savējo. Suns izskatījās ļoti vājš, un saimnieks nodomāja, ka viņam nav īsti labi klājies. Viņš labi pabaroja un padzirdīja suni, jo saprata, ka viņš ir nācis tālu gabalu un piekusis. Suns redzēja, ka saimnieks ir labs un viņš bez bēdām varēs labi darīt savu darbu — sargāt  māju. Tā sunim laimējās atrast labu saimnieku un labas mājas. Tagad viņš labi satiek ar saimnieku un dzīvo tur laimīgs vēl šodien.

Brūns un pelēks

Autori: Artūrs Korjaks un Raivo Vedējs, 3. klase,

Kādu rītu Brūnajam ienāca prātā pateikt Pelēkajam, ka viņš ir varenāks. Viņš tā arī izdarīja, bet Pelēkais atbildēja: «Nekā nebija, es esmu varenākā krāsa.» Brūnais teica: «Manā krāsā ir koku stumbri.» Pelēkais atbildēja: «Manā krāsā ir kaķi, peles un suņi.» Brūnais iebilda: «Tavai zināšanai manā, brūnajā krāsā arī ir suņi.» Tad atkal Pelēkais sacīja: «Manā krāsā ir somas un maisiņi, un pat bundžas.» Brūnajam šis strīds apnika un viņš teica: «Pavaicāsim māksliniekam: kurš no mums ir labāks?» Tā viņi arī izdarīja un saņēma atbildi: «Pelēkais un brūnais — abas ir labas krāsas, ar abām krāsām var uzgleznot daudzus dzīvniekus un daudzas lietas. Katra krāsa ir varena savā ziņā. Dabā ir visas krāsas un gaida, kad nokļūs gleznās.» Tad Brūnais attapās un teica: «Ko tur vairs strīdēties, ja mākslinieks tā saka, būs vien viņam jātic un jāsalīgst miers.» Arī Pelēkais vairs nebija noskaņots uz strīdu: «Labi, salīgstam. Varbūt mēs abi iekļūstam vienā gleznā.» Tā arī notika, un ne vienu reizi vien.

Marts, aprīlis, maijs

 Autors Artūrs Korjaks, 3. klase

Marts!

Kad sniega kārta plāna kļūst,

Tad uzzied maziņš sniegpulkstenītis,

Lai dārzos sēkliņas iesētu.

Aprīlis!

Sākas ar saucienu: «Aprill, Aprill!»

Joki un smiekli visās malās,

Bērniem smieklu svētki.

Maijs!

Kad biezās jakas nost,

No skolas bērni skrien,

Grib ātrāk ieskriet jautrā vasarā.