Nodaļa — Sociālo rehabilitētāju pētnieciskie darbi

Sociālā rehabilitētāja darbība ar neredzīga bērna ģimeni
Zane Krukle

no kvalifikācijas darba SDSPA «Attīstība»

(3. turpinājums)

Pirmais dzīves gads
Tas ir laika posms, kad bērns sevi ir izzinājis, tagad jāsāk apgūt apkārtējā pasaule ar visām tās labajām un sliktajām pieredzēm. Pasaule tik interesanta un ir liela vēlēšanās to iepazīt. Iepazinis sevi dažus mēnešus vēlāk nekā parasti, sāk pārvietoties arī bērns ar funkciju traucējumiem. Šim bērnam (tāpat kā jebkuram citam) ir dažādas vēlmes un vajadzības. Kamēr viņš ir maziņš, visas vajadzības apmierina vecāki. Bērnam šajā ziņā ir samērā pasīva loma.

Bērna attīstības posma īpatnības jāizskaidro sociālajam rehabilitētajam, pastāstot praktiskus piemērus. Pieaugot neredzīgs bērns (tāpat kā redzīgs) mācās savas vēlmes apmierināt pats, pats sevi apkalpot. Taču, ja redzīgs bērns var vērot, kā to dara pieaugušie un tādēļ ātrāk apgūst nepieciešamās iemaņas, tad neredzīgiem bērniem katra darbība ir jāiemāca secīgi — soli pa solim. Sociālajam rehabilitētajam jāizspēlē lomu spēles, iesaistot vecākus praktiskā darbībā.

Mācot jebkuru darbību, jānostājas bērnam aiz muguras, jāuzliek savas rokas uz viņa rokām un kopīgi jāizdara vajadzīgās darbības:

— par visām darbībām, kas attiecas uz bērnu, jārunā un jāizskaidro to nozīme un secība. Katra darbība jāizpilda stingri noteiktā secībā, kas jāievēro visu laiku, kamēr notiek iemaņas apmācība,
— palīdzība pakāpeniski jāsamazina, jādod bērnam arvien lielāka brīvība,
— apmācību laikā jābūt pacietīgiem, nebūtu ieteicams bērna vietā darīt to, kas viņam jāprot darīt pašam,
— nedrīkst steigties notikumiem pa priekšu, mudinot bērnu. Vajadzīga iecietība un labvēlīga attieksme. Jāiedomājas, ka viņam taču ir grūti.

Daudziem neredzīgiem bērniem var būt traucēta roku koordinācija, rokas var būt vājas. Bieži bērns var pretoties, censties savas rokas izraut no pieaugušā rokām un atstumt nepazīstamus priekšmetus. Tādēļ, mācot dažādas iemaņas, ir svarīgi radīt uzticēšanos un sadarbību pozitīvā noskaņojumā. Pieaugušu cilvēku ieinteresētībai viņa panākumos ir liela nozīme. Nav jāskopojas ar pamudinājumiem, uzslavējiet bērnu pat par vismazāko panākumu. Vecāku pacietība tiks apbalvota ar uzviju. Bērns ātri un viegli paveiks darbības, kas iepriekš nepadevās. No bezpalīdzīgas būtnes, kas bija visās lietās atkarīga no vecākiem, bērns pārvērtīsies par patstāvīgu cilvēku, kurš pārliecināts par saviem spēkiem.

Bērni iemācās rāpot un staigāt, jo redz priekšmetus, kas atrodas istabā. Viņi vēlas iegūt šo priekšmetu. Ja bērns neredz priekšmetu un priekšmets neizdod nekādu troksni (skaņu), acīmredzot bērns nezina par tā eksistenci. Tādēļ viņam nav pamata nokļūt līdz priekšmetam un to paņemt.

Bērna pirmajā dzīves gadā veidojas pirmā emocionālā saikne. Jo vairāk vecāki bērnam pieskaras, jo vairāk tur rokās, spēlējas, jo spēcīgāka būs šī saikne.

Kā bērns zinās, kur viņš atrodas? Tādu jautājumu bieži uzdod vecāki sociālajam rehabilitētajam. Viņiem būtu jāizskaidro prasme, kā iemācīt izzināt istabas iekārtojumu. To ieteicams darīt praktiski, izspēlējot situāciju, piem., ar aklajām vistiņām.

Ja vecākiem pašiem nav redzes problēmu, tad grūti iedomāties, kā bērns var iemācīties savu atrašanās vietu. Cilvēks paļaujas uz savu redzi, kad nosaka, kur atrodas. Neredzīgs bērns šajā gadījumā paļaujas uz savu dzirdi un tausti. Pamēģinot aizsietām acīm staigāt pa istabu vai kādu citu pazīstamu vietu, var saprast, ka bērnam, lai iemācītos atpazīt savu atrašanās vietu, ir nepieciešama vairākkārtēja darbību atkārtošana, atpazīstot priekšmetus. Sociālajam rehabilitētajam, kurš strādā ar neredzīga bērna ģimeni, ir jāprot iemācīt vecākus, kā veidot bērniem prasmi orientēties telpā.

Vecākiem rodas jautājums, kādēļ manam bērnam jocīga gaita?

Daudzi vecāki ir ievērojuši, ka viņu neredzīgie un vājredzīgie bērni staigā, velkot pa zemi kājas ar plaši izplestām pēdām vai uz āru izvērstiem pirkstgaliem. Vecāki grib zināt, vai visi neredzīgie tā staigā. Ja ģimenē ir vēl citi bērni, iespējams, tad vecāki atcerēsies, ka no sākuma visi bērni mācījās staigāt plati izplestām pēdām un augšup paceltām rokām. Tas palīdz viņiem saglabāt līdzsvaru. Kad iemācījās staigāt labāk, šāds nodrošinājums kļuva nevajadzīgs. Neredzīgam bērnam staigāt mācīšanās periods var būt ieildzis. Jāstrādā pie kustību aktivitātēm, iekļaujot peldēšanu, bumbas spēles ar kājām, braukšanu ar divriteni, staigāšanu augšup un lejup pa kāpnēm.

«Jāpiedāvā un jādod iespēja bērnam atrast, izpētīt un darboties ar saimniecības un virtuves piederumiem. Bērns atklās daudz interesanta un varēs vecākiem palīdzēt. Jādod iespēja bērnam izjust dažādas sajūtas — izmantojot ūdeni, smiltis, mīklu, miltus un citus materiālus taustīšanai, sadzirdēšanai, saredzēšanai, smaržošanai.»

Vecāki palīdz bērnam iepazīt pasauli, ierādot, kādiem paņēmieniem ir veicami darbi. Viņu pieredze un izdoma veicinās bērna attīstību dažādu darbošanās iemaņu apmācību veikšanā, bet neredzīga bērna vecāki ir jāapmāca, kā palīdzēt bērnam iepazīt apkārtējo vidi.

«Videi nav galvenās nozīmes, bet personības kodolam» (Ā. Adlers). Bērni gūst pieredzi atšķirīgu vecāku ģimenēs.

Uz vecāku šaubu izraisītiem jautājumiem ir jāspēj sniegt atbildi sociālam rehabilitētājam (minot praktiskus piemērus):

— Vai es priekšmetus tikai nosaucu, vai ari tos aprakstu, stāstu par viņiem, saistot ar citiem bērna dzīves notikumiem?
— Vai es tikai atkārtoju bērna teiktos vārdus, vai katru reizi par tiem nedaudz pastāstu?
— Vai savam bērnam neuzdodu pārāk daudz jautājumu?
— Vai dodu iespēju bērnam atbildēt uz viņam uzdoto jautājumu?
— Vai izpildu bērna vēl neizteikto vēlēšanos, vai ari gaidu, kamēr viņš ar vārdiem vai rīcību parādīs, ko vēlas?

Svarīgi ir zināt attīstības likumsakarības:
— attīstības nepārtrauktība,
— attīstības temps atšķirīgs — nevienmērīgs,
— pilnvērtīga attīstība var notikt tikai, ja nervu sistēma uztver sociālās vides stimulus, kuri izraisa atbildes reakcijas.

Pēc psihologu atzinumiem — tā ir vajadzību apmierināšana, t. i., nepieciešamība apmierināt noteikta līmeņa vajadzības. Tiklīdz apmierinātas viena līmeņa vajadzības, tā pieaug sasprindzinājums, kamēr apmierina nākamo līmeni. Vajadzība ir iekšēja nepieciešamība.

Svarīgi vecākiem ir zināt, kā disciplinēt mazuli. T. Linkoms apraksta septiņas mazuļa disciplinēšanas metodes. Tā kā tās ir domātas vecākiem, tad saglabāju autora stilu:

— Radiet maksimālas drošas iespējas izpētei. Tā tiks cienīta vēlme iepazīt apkārtējo pasauli. Ļoti bieži neredzīgam bērnam nav pareiza priekšstata par to, no kurienes priekšmets ir radies, Mēs ieliekam viņam rokā tādu vai citādu priekšmetu, bet pēc tam paņemam projām. Ja redzīgs bērns ar acu skatienu var izsekot mūsu kustības vai priekšmeta virzie¬nam un trajektorijai, tad neredzīgam bērnam nav tādas iespējas. Tādēļ viņam var rasties ie¬spaids, ka priekšmeti rodas nez no kurienes un pazūd nezin kur. Iedodot bērnam priekšmetu rokās, parādiet, no kurienes to paņēmāt, un piedāvājiet nolikt savā vietā. Jūsu bērnam būs viegli atrast nepieciešamo lietu, ja katrai būs sava noteikta vieta. Ja visi ģimenes locekļi (arī pats bērns) iemācīsies katru lietu nolikt savā vietā, tad to atrast nebūs grūti. Redzīgam cilvēkam, lai atrastu priekšmetu, atliek tikai uzmest skatienu telpai, bet neredzīgajam kat¬ru reizi rūpīgi jāiztausta viss, kas ir apkārt.

— Māciet pakļauties ierobežojumiem. Tā bērns apgūs noteikumus un sapratīs iemeslus.
— Piedāvājiet alternatīvas. Tā bērnam tiek parādīts gan tas, ko viņš drīkst, gan tas, ko nedrīkst darīt.
— Novērsiet bērna uzmanību. Tā tiks novērsta nevajadzīga cīņa par varu.

Elektrības kontakti ir jāaizsedz ar speciāliem vāciņiem vai jānoliek tiem priekšā mantas, ko grūti pārbīdīt.

— Uzslavējiet par labu uzvedību. Tā bērna uzvedība kļūs labāka, un tas uzlabos arī jūsu attiecības.
— Centieties neievērot nevēlamu uzvedību, kad tas iespējams. Tā bērns iemācās saprast, ka ar niķošanos neko nevar panākt.

Ja nepieciešams sodiet par nepaklausību. Tā bērns iemācās, ka izturoties pret citiem slikti, viņš saņems nosodījumu.

(Turpinājums nākamajā numurā)