Nekrologs

Linardam Apinim mūžībā aizejot
Ilgvars Hofmanis

No dvēseļu sidraba gabaliem
Jūs izkalāt vienotu tēlu,
No gara krellēm un gredzeniem
Jūs izrādi radījāt!
Zem pūriem,
Kas pilni ar mākslīgo zīdu,
Jūs atradāt sidraba sveces!
No kautrības, lepnības rūsas
To sidrabu tīrījāt
Un vienota, brīnišķa tēla
Savā kalvē to izkalāt!
Lai pietiek mums sidraba rotu,
Un āmuri ilgi vēl kaļ;
Lai izrādes iepriecē ļaudis,
Un dzeja vel ilgi mums skan!

Šā gada 25. aprīlī no mums šķīrās ilggadējais Strazdumuižas Drāmas un dzejas teātra režisors Linards Apinis. Mūsu teātri viņš vadījis no 1963. 1975. Un 1989.—2006. gadam. Šajā laika ar negurstošu enerģiju, pilns cilvēkmīlestības un taisnīga, mākslinieciska prasīguma režisors L. Apinis iestudējis 30 lugas un 15 dzejas kompozīcijas.

Nākamais režisors dzimis 1928. g. 9. martā Rīgā. Galvaspilsētā zēns gājis arī skolā. II Pasaules kara laikā jaunais Linards nonāk vācu armijā un drīz pēc tam krīt gūstā, turpinādams kara gaitas Padomju pusē. Militāro dienestu L. Apinis beidzis jau pēc kara tālajā Azerbaidžānā. Laikabiedri atceras, ka, atrazdamies kādā militārā nometnē Valmierā, viņš izkopis epistulāro žanru, rakstīdams daudz un garas vēstules dažādām meitenēm. Bez atbilstošas izglītības nākamais režisors kādu laiku spēlējis profesionālajā Valmieras teātrī, kur, saskaņā ar laikabiedru atmiņām demonstrējis izcilas aktiera spējas. L. Apinim paticis arī dejot, un viņš vairākus gadus dejojis kādā amatieru grupā. Par to Linardam palūguši uzrakstīt Talsu laikrakstam. Tā tad arī bijusi viņa pirmā publikācija. Daudzus gadus L. Apinis nostrādājis Latvijas Valsts izdevniecībā.

Režisors bieži mēdza atcerēties, ka cenzūra «visu vainu» par, pēc tās domām, Kā jau teikts, pirmo reizi uz Strazdumuižas klubu strādāt L. Apinis atnāca 1963. gadā.

Saskaņā ar toreizējiem noteikumiem 50% aktieru vajadzēja būt cilvēkiem ar redzes zudumu. Jaunais režisors ātri iejuties savdabīgajos apstākļos un pievērsis lielu uzmanību neredzīgu un vājredzīgu aktieru vajadzībām.

«Uz skatuves neredzīgs cilvēks nevar apiet apkārt galdam,» viņš sacīja, manas skatuves gaitas uzsākot. Pirmās divas lugas L. Apiņa vadībā Strazdumuižas teātris iestudējis 1965. g. Francis Stabulnieks, Antoņina un Imants Smirnovi, Gunārs un Ausma Nereti, Oļģerts un Irēna Valeikas, Ausma Dimitrijeva, Helēna Evelone, Ilmārs Abšteins un vēl daudzi, daudzi citi, kurus uzskaitīt šeit nemaz nav iespējams, kļuva par L. Apiņa aktieriem, ziedodami sava brivā laika vakarus gariem un nereti vienmuļiem mēģinājumiem. Dažas lugas pat iestudētas divreiz, piemēram, B. Nusica «Filosofijas Doktors» vai J. Janševska «Precību viesulis».

1998. g. L. Apinis iestudēja arī pats savu lugu «Kēķis». Kā jau minēju, pēc ilgāka laika L. Apinis Strazdumuižā atgriezās 1989. gadā. Sākot ar 1992. g., viņš iestudējis arī dzejas kompozīcijas. Pavisam 1992.—2006. gados iestudētas 15 dzejas kompozīcijas. 1998. g. L. Apinis pat sniedzis dzejas mīļotājiem veselus divus uzvedumus. 2006. gadā, sirmajam režisoram aizejot pelnītā atpūtā, mēs — viņa aktieri — iestudējām kompozīciju «Daudzu gadu gājumiņš», kas apkopoja visu 14 gadu laikā L. Apiņa daiļlasīšanas sfērā paveikto. Tolaik mūsu režisors jau vairāk kā gadu bija zaudējis balsi un spēja sarunāties vienīgi čukstus. Pat šādā, tik neapskaužamā stāvoklī viņš spēja iestudēt vairākas dzejas kompozīcijas un teātra izrādes.

Personīgi es iepazinos ar Linardu 1995. g., kad Strazdumuižas klubā uzsāku savas daiļlasītāja gaitas. L. Apiņa vadībā esmu deklamējis vienīgi dzeju, jo teātrim pievērsties tolaik baidījos. Režisors vērīgi ieklausījās katrā manis sacītajā vārdā, prazdams precīzi noteikt, vai «sirds tur ir bijusi klāt». Mūsu repertuārs bija plašs un daudzveidīgs, tas ietvēra gan lirisko, gan episko dzeju, nevairoties pat no visai dramatisku situāciju attēlojuma. Tomēr režisors allaž uzsvēra, cik svarīgi cauri visām dzīves grūtībām saglabāt gaišo, optimistisko noti. Uzzinājis, ka es pats rakstu dzeju, viņš apgalvoja, ka man esot talants, un pieprasīja katru nedēļu jaunu dzejoli. Dzejolim vajadzēja būt saprotamam, pareizi noformētam, t. i., ar autora vārdu un uzvārdu sākumā un datumu beigās. Mēs strādājām individuālos mēģinājumos, un tikai, kompozīcijas izrādīšanas laikam tuvojoties, pārgājām uz kopmēģinājumiem. Režisors man lasīja priekšā daudzus dzejoļus, no kuriem es izvēlējos vienu vai vairākus, kurus viņš man tad nodiktēja. Tam sekoja lasīšanas un pēc tam deklamēšanas no galvas mēģinājumi.

Pašlaik mūsu rindās nav daudz cilvēku ar redzes zudumu. Manuprāt, tas nav labi, teātris neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem ļautu novērst tā sauktos blindismus (nevēlamas parādības, kas cilvēka uzvedībā rodas redzes trūkuma dēļ), ļautu koordinēt kustības un attīstīt empātijas spēju (spēja iejusties cita cilvēka stāvoklī). Es pats tagad vairs nebaidos spēlēt teātri, un L. Apinis ir redzējis manis spēlētās lugas, būdams skatītājs. Strazdumuizas Drāmas un Dzejas teātrim, kas tagad darbojas Ineses Vanagas vadībā, manuprāt, ir labs potenciāls, un pamatus tam ielicis Linards Apinis.

L. Apinis apglabāts šā gada 30. aprīlī Saulkrastu kapos. Par viņu skums dzīvesbiedre Gunta Apine, bērni un mazbērni, kā arī mēs — aizgājēja neskaitāmo draugu pulks.

4. jūnijā sanācām kopā mēs — tagadējie un kādreizējie Strazdumuižas aktieri, lai vēlreiz atcerētos savu ilggadējo režisoru. Atminu stāstījumi, aizgājēja balss ieraksts un L. Apiņa iemīļotā, dzīvi apliecinošā dziesma, tas viss bija mūsu veltījums lielajam skatuves skolotājam. 10. Jūnijā Strazdumuižas radio rīkotajā konkursā sen apklusušo L. Apiņa balsi atpazina 17 klausītāji. Šis un daudzi citi fakti pierāda, ka Linarda Apiņa piemiņa vēl ilgi saglabāsies mūsu — viņa draugu un cienītāju vidū.