Stāsts par manu dzīvi. The Story of My Life. 1902
Helēna Kellere

No angļu valodas tulkojusi Ilga Briede

7. nodaļa
Ar savādu bijību es sāku rakstīt savu dzīvesstāstu. Māņticība un neizlēmība man neļauj uzreiz pacelt priekškaru, kurš kā zeltaina migla klāj manu bērnību. Nav viegli rakstīt autobiogrāfiju. Kad mēģinu šķirot savus pašus agrīnākos bērnības iespaidus, tad saprotu, ka faktiskais un atmiņu iztēles skatījums ir savijies — sapinis pagātni ar nākotni. Sieviete iztēlē pārskata bērnības ainas. Daudzi agrās bērnības iespaidi ir palikuši spilgtā atmiņā, bet «mājās-cietumā» ēnas ir pagaisušas. Daudzi prieku un bēdu mirkļi zaudējuši savu asumu, daudzi svarīgi notikumi ir aizmirsti vēlāk piedzīvoto atklājumu satraukumā.

Lai jūs negarlaikotu, mēģināšu veidot interesantāko un nozīmīgāko epizožu virkni.

Esmu dzimusi 1880. g. 27. jūnijā Taskambijā (Tuscambia), mazā pilsētiņā Alabamas ziemeļos.

Ciltstēvs no tēva puses — Kaspars Kellers, šveicietis, kurš apmeties uz dzīvi Merilendā. Viens no maniem šveiciešu senčiem bijis pirmais nedzirdīgo skolotājs Cīrihē. Viņš sarakstījis arī grāmatu par nedzirdīgo izglītības problēmām.

Mans vectēvs, Kaspara Kellera dēls, iegādājās lielus zemes gabalus Alabamā un beigās arī pats apmetās tur. Man stāstīja, ka kādu gadu viņš jāšus uz zirga devies iepirkt visu plantācijai nepieciešamo. Viņš devies no Taskambijas uz Filadelfiju, ceļā pavadījis ilgu laiku un ģimenei rakstījis vēstules. Manai tantei ir daudz vectēva rakstīto vēstuļu, kurās aprakstīti brīnišķīgi un spilgti šā ceļojuma iespaidi.

Mana vecmāmiņa Kellere bija Lafaijeta palīga, Aleksandra Moora un Aleksandra Spotsvuda, toreizējā Virdžīnijas koloniālā gubernatora mazmeitas atvase.

Mans tēvs, Arturs N. Kellers, bija Federālās armijas kapteinis, bet mana māte, Keta Adamsa, bija viņa otrā sieva un daudz jaunāka par tēvu. Viņas vectēvs, Bendžamins Adamss, apprecēja Suzanu E. Gudhju, un ilgus gadus dzīvoja 1ūberijā, Masačūsetsā.

Viņu dēls, Čārlzs Adams, piedzima 1ūberiportā, Masačūsetsā, bet vēlāk pārcēlās uz Elenu, Arkanzasā. Kad izcēlās pilsoņu karš, cīnījās Dienvidu pusē un kļuva par brigādes ģenerāli. Viņš apprecēja Lūsiju Helēnu Everetu, kura bija no tās pašas Everetu dzimtas, kurai piederēja arī Edvards Everets un doktors Edvards Everets Heils (Hale). Vēlāk ģimenē pārcēlās uz Memfisu, Tenesijā.

Līdz pat slimībai, kura atņēma man redzi un dzirdi, es dzīvoju mazā mājiņā, kurā bija tikai viena liela kvadrātveida istaba un maza kalpu istabiņa. Tā bija parasta Dienvidos — pie lielās mājas, bija jābūvē arī mazā, lai nepieciešamības gadījumā to varētu izmantot.

Tādu māju tad arī tēvs cēla pēc Pilsoņu kara un, kad viņš apprecēja manu māti, tur apmetās. Māja bija pilnībā apaugusi ar vīnogulājiem. Tur bija arī rozes un sausserži. Raugoties no dārza, tā vairāk izskatījās pēc lapenes. Nelielo ieeju aizklāja dzelteno rožu un vēl kādu dienvidu puķu klājs. Tā bija kolibrī putniņu un bišu iemīļota un bieži apmeklēta vietiņa.

Kelleru ferma, kurā dzīvoja lielā ģimene, bija dažu soļu attālumā no mūsu mazās rozā lapenītes. Tai bija dots nosaukums «Zaļā Efeja». Tas tāpēc, ka gan māja, gan tuvējie koki un žogi bija šo brīnišķīgo angļu efeju apvīti. Fermas vecmodīgais dārzs bija manas bērnības paradīze. Pat vēl pirms manas skolotājas ierašanās, es jau biju iejutusies šajā kvadrātveidīgajā cietā samšita iežogojumā un, jādomā, ar ožas palīdzību, spēju atrast pirmās vijolītes un lilijas. Tur, dažādos dzīves brīžos, es meklēju mieru un slēpu savu kaistošo seju vēsajās lapās un zālē. Kāds prieks bija pazust šajā puķu dārzā un brīvi ceļot fantāzijās no vietas uz vietu, pēkšņi pieskaroties vīnogulājam, to atpazīt pēc lapām un ziediem un zināt, ka tas ir tas vīnogulājs, kurš apvij pussabrukušo veco mājiņu dārza attālākajā stūrī! Šeit bija arī mežvītenis (Clematis), nokarenais jasmīns un kādas retas, saldi smaržojošas puķes, kuras sauca par tauriņlilijām tāpēc, ka to ziedlapiņas atgādināja tauriņa spārnus. Tomēr rozes man bija vismīļākās. Nekad un nekur Ziemeļos es netiku sastapusi tik ļoti sirdi nomierinošas rozes, ka stigojošās rozes manās Dienvidu mājās. Tās pildīja gaisu ar aromātu, kas bija pārāks par jebkuru uz zemes esošu smaržu; agrajos rītos rozes mazgājās rasā un šķita tik maigas un tīras, ka es nebūtu pārsteigta, ka tās nākušas no Dieva dārza.

Manas dzīves sākums bija pavisam vienkāršs, tāds pats kā daudziem citiem maziem bērniem. Es nācu, ieraudzīju un iekaroju, tā, kā to dara katras ģimenes pirmdzimtais. Par manu vārdu tika daudz spriests. Pirmajam bērnam vārds ir jāizvēlas nopietni, to nu zināja un saprata katrs. Mans tēvs ierosināja mani saukt Mildredas Kempbelas vārdā. M. Kempbela bija radiniece, kuru viņš ļoti cienīja un tāpēc pilnīgi un galīgi atteicās no tālākas mana vārda apspriešanas. Mana māte problēmu atrisināja, sakot tēvam, ka man vārds dodams par godu viņas mātei, kuras meitas vārds bija Helēna Evereta, ka tā esot liela viņas vēlēšanās. Tēvs piekritis, taču, dodamies mani reģistrēt baznīcā, satraukumā viņš lapiņu ar manu vārdu pazaudēja un, kad viņam jautāts par vārdu, kāds man dodams, viņš atcerējies tikai to, kā nolemts mani saukt par godu vecmāmiņai un devis man vārdu Helēna Adamsa.

Runāja, ka jau pavisam mazai man esot bijis izteikts raksturs. Visu, ko es esot redzējusi, centusies atdarināt. Sešos mēnešos es esot spējusi pievērst katra uzmanību, sakot «tēja, tēja, tēja». Pat pēc manas saslimšanas es esot atcerējusies vienu vārdu, ko iemācījos šajā agrīnajā vecumā. Tas bija vārds «ūdens». Es esot centusies šo vārdu izrunāt līdz pat laikam, kad pilnīgi zaudēju runas spēju. Pārtraucu mēģinājumus izteikt šo vārdu tikai tad, kad iemācījos vārdus uzrakstīt.

Staigāt es esot iemācījusies, kad man bijis gadiņš. Mana māte izcēlusi mani no vannas un turējusi klēpī, kad manu uzmanību pēkšņi piesaistījušas vizuļojošās lapu ēnas, kas rotaļājās uz gludās sienas. Es esot noslīdējusi no mātes ceļiem un gandrīz skriešus devusies to virzienā. Tad nokritusi un izstiepusi rokas, lai māmiņa paceļ klēpī.

Tās laimīgās dienas neturpinājās ilgi. Viens īss pavasaris, viena bagāta vasara ar rozēm un augļiem tika man dāvāta, viens zeltaini sārts rudens sajūsmināja mani. Pēc tam, drūmajā februāra mēnesī atnāca slimība, kura aizslēdza manas acis un ausis, kura iegrūda mani jaundzimušā bērna nesamaņā. Tā bija kāda vēdera un smadzeņu kaite. Ārsts teica, ka es neizdzīvošu, tomēr kādā agrā rītā drudzis no manis atstājās un izgaisa tikpat pēkšņi, kā atnācis. Visa ģimene bijusi neizsakāmi atvieglota tajā rītā, bet neviens, pat ne ārsts, nezināja, ka es vairs nekad neredzēšu un nekad nedzirdēšu.

Es labi atceros to maigumu, ar kādu mana māte mēģināja mani mierināt manos nomoda brīžos, kad mani mocīja niknums, sāpes un apjukums, kad nenāca miegs, kad es vērsu savas acis, tik sausas un sāpīgas, pret sienu, kad katra diena nāca pie manis aizvien blāvāka un blāvāka. Pamazām es tiku nolemta tumsai un klusumam, kas ieskāva mani, un nemaz neatcerējos, kā kādreiz man tumsa un klusums licies kaut kas jauks. Pirmajos 19 savas dzīves mēnešos es vēl tvēru zaļu pļavu, gaišzilu debesu, koku un puķu izskata atblāzmas, kuras, vēlāk atnākusī tumsa, nespēja pilnīgi izdzēst.

(Turpinājums nākamajā numurā).