Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Buramzīmju klintis

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2011 / Nr. 8 - 2011

Nodaļa — Latvijas daba


Buramzīmju klintis
Guntis Eniņš
www.la.lv

Meklēdams klintis, akmeņus un alas, 1984. gada rudenī es nonācu līdz Braslas ielejai un sāku to sistemātiski apsekot. Iztaujājot vecos iedzīvotājus, sapratu, ka šī apkārtne, kur Brasla kā kalnu upe plūst caur stāviem, klinšainiem krastiem, ir pārdrošo laupītāju, burvju, spoku un neparasto parādību zeme.

Minot klusējošo sienu noslēpumu
1986. gada 31. augustā mēs nonācām pie Virtakas kraujas un sākām virzīties gar to. Ķeburaino kārklu, kritušo koku un lunkano ievu zaru savijums kļuva aizvien biezāks. Slīpajā kraujā pa apakšu šiem džungļiem izlīst nebija iespējams. Kā mērkaķis sāku pārvietoties pa koku klājiena zariem. Pēc brīža nonācu skrajākā vietā. Es turējos mežonīgās kraujas slīpumā. Zem manis čaloja upe. Virs manis burvīga klinšu siena, no vienas vietas norakstīta ar senām, noslēpumainām zīmēm. Kaut ko tādu es redzēju pirmoreiz. Sajutu, ka manī raugās sirma senatne. Tur bija dažādi krusti, putni, Saules riņķi, laivas, trīsstūri, līkloči, ugunskrusti, skaistas Jumja zīmes, Māras zīmes, dažādi nepazīstami ķeburi... Simtiem noslēpumainu zīmju.

Atvedu uz šejieni seno kulta vietu galveno speciālistu Juri Urtānu. Fotogrāfijas rādīju kinorežisoram Ansim Epneram un citiem māksliniekiem un zinātniekiem. Neviens nezināja atbildi.

Nākamajā pavasarī Latvijas arheoastronomijas nodibinātājs Jānis Klētnieks ar saviem palīgiem veica zīmju klints fotogrammetriju. Pierunāju J. Urtānu pie zīmju sienas izdarīt arheoloģiskos izrakumus. Naudas tādam darbam nebija. Tāpēc sarunāju daudzus brīvprātīgos talciniekus — racējus. Cerēju, ka zem zīmēm atraksim aizbrukušu alu kā svētvietu. Deviņas dienas rakām, bet neko neatradām. Tomēr paveicām vērtīgu darbu: izglābām unikālo zīmju klinti no apsēstajiem grafomāniem. Tagad viņi zīmes vairs nevarēja aizsniegt.

Pēdējā dienā turpat dabas šķēršļiem nosprostotajā Virtakas kraujā 135 m tālāk mēs ar Andri Tomašūnu uzgājām vēl vienu klinšu sienu ar savādiem veidojumiem. Izrādījās, ka šeit ir iegrebts Pasaules Kalna simbols, tāds pats, kāds ir evenkiem, tālo ziemeļu tautai. Blakus Pasaules Kalna attēlam bija iegrebtas statenisku svītriņu grupas, kurās mitoloģijas pētniece Janīna Kursīte un arheoastronoms J. Klētnieks, kā arī Igaunijas petroglifu pētnieki saskatīja, ka te varētu būt attēlots seno cilšu agrārais kalendārs ar deviņu dienu nedēļām. Pēc 10 gadiem mūsu senču Pasaules Kalna simbolu es izvēlējos kā Dabas retumu krātuves zīmolu. Vēlāk tepat pie Kalendāra klints (tā mēs to nosaucām) es atradu akmens instrumentu (ieroci), ar kuru senais cilvēks šīs zīmes bija klintī grebis.

Savdabīgā 25 cm garā granīta šķemba gadsimtiem ilgi bija nogulējusi uz klints plaukta nelielā alā. Laika gaitā vēsturiskais akmens rīks bija pārklājies ar 7 cm biezu smilšu nobiru un putekļu kārtu. Vēl dīvaināk bija tas, ka nobiru smiltīs atradās arī ogļu gabaliņi.

Citu Virtakas zīmju skaidrošanā bija daudz strīdu, jo šādu zīmju atradums Latvijas klintīs bija pirmoreiz. Turpinot meklējumus ap Virtakas iezi, turpat, tikai 350 m tālāk, izdevās atklāt jaunu, vēl nezināmu pilskalnu, kas ieguva Melnā ieža pilskalna vārdu.

Svītras, «kafijtasītes», krusti, rūtojumi...
Pēc dažiem gadiem manas cerības sāka piepildīties. 1990. un 1992. Gadā Gaujas nacionālā parka inspektors Māris Mitrevics atrada vēl divas klinšu sienas ar zīmju iegrebumiem: Viepļu klinti un Ūzu iezi.

Vislielākie klinšu zīmju (petroglifu) atklājumi kā no pārpilnības raga bira 1993. gadā. Šajā vasarā kādā vientuļā, grūti pieejamā vietā man paveicās ar otru lielo atklājumu. Šeit zīmju skaits bija vēl lielāks nekā Virtakas iezī. Zīmes tur bija citādas. Tās nelīdzinājās mums agrāk zināmajām etnogrāfisko rakstu zīmēm. Te grūti bija atrast arī mūsu senču senās ticības dievību zīmes. No visa zīmju skaita vairāk nekā puse bija vertikālas un slīpas svītriņas, bija 16 dažādos sektoros sadalīti riņķu laukumi. Visdīvainākie iegrebumi bija dažādi režģu veidojumi — laukumos sadalīts rūtojuma tīkls. Šā iemesla dēļ atradumam devu segvārdu — Režģu klintis. Starp zīmēm bija daudzas sfēriskas iedobes kafijtasīšu lielumā.

Šādas bedrītes visas pasaules petroglifu pētniekiem jau izsenis ir pazīstamas ar nosaukumu «cupmarc» (kafijtasītes zīmes). Tādas ir atrastas arī daudzos Latvijas laukakmeņos. Un šādus akmeņus vērtē kā visvecākos kultakmeņus, jo to veidošana un pielūgšana iesniedzas 2000 gadu senā pagātnē un attiecas uz tām ciltīm, kas šeit bija pirms baltu ienākšanas. Nav droši atbildams jautājums, vai arī senlatviešu ciltis ir dobušas bedrīšakmeņus. Liela daļa no Režģu klinšu zīmēm bija pārsegtas ar biezu zemes slāni, kas bija sabiris no klinšu augšas. Tāpēc senie petroglifi bija ideāli saglabājušies. Režģu klintīs ir vislielākais zīmju skaits — 560. Šeit mēs mācījāmies un veicām pirmo zīmju kontaktkopēšanu — uz speciāla lavsāna papīra; vēlāk citās vietās jau uz polietilēna plēves ar marķieriem uzvilkām precīzas zīmju kontūras 1:1. Šajā gadā arī Ansim Opmanim paveicās ar vēl vienu brīnišķīgu zīmju klinšu atklājumu. GNP rezervātā viņš uzgāja Krusta klintis — vislielākās pēc apmēriem. Uz klinšu sienas 40 m garumā bija iegrebti krusti, krusti un atkal krusti... Apbrīnojama ir šīs zīmes daudzveidība: krustu, zaru, ķekšu, slīpie, dakšu krusti, tauriņkrusti, bruņinieku, pacelto roku, piecstaru, divšķēršļu, zvaigznes, Tau, Maltas, jumta, apļa, asimetriski krusti... Klints šeit ir divos stāvos. Un abos līmeņos ir izgriezti krusti. To skaits sniedzās vairākos simtos, it kā te būtu kāda milzīga kapsēta.

1993. gadā A. Opmanis un neatkarīgi no viņa arī es atklājām savādas zīmes uz mazas klints Kurzemē, tagadējā Slīteres nacionālā parka daļā. Tur bija vairāk nekā 200 zīmes.

Gadu gaitā tika atrastas arī tādas vietas, kur bija tikai dažas vai viena zīme. Atklāja senās zīmes arī alās un tūristiem pazīstamajā Pēteralā augstu pie griestiem. Tagad klinšu zīmes ir atrastas apmēram 60 vietās.

Andris Grīnbergs par saviem petroglifu atradumiem un pētījumiem aizstāvēja bakalaura un maģistra grādu. 2006. gadā viņš nodibināja sabiedrisko organizāciju «Petroglifu centrs», kura galvenais mērķis ir meklēt un pētīt petroglifus — senās klinšu zīmes un laukakmeņos iekaltās zīmes.

Sandis Laime klinšu zīmes sāka pētīt 12 gadu vecumā. Arī viņš Latvijas Universitātē ieguva bakalaura un maģistra grādu par klinšu zīmju pētījumiem. 2009. gadā iznāca saistoša Sanda Laimes grāmata «Svēta pazeme» par Latvijas alām un klinšu zīmēm.

Senie latviešu burti
Lai izprastu klinšu zīmes, mēs sākām pētīt tās vietas un lietas, un jomas, kur vēl atrodamas līdzīgas zīmes. Ar Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu veicām vairākus pētījumus. 2000. gadā tas bija pētījums «Piederības zīmes». Apsekojām muzejus, privātkolekcijas un vecās mājas, kur vēl bija saglabājušies senie priekšmeti ar piederības zīmēm. Visilgāk piederības zīmes turējās pie zvejniekiem — pat zvejnieku kolhozu laikos.

Mēs atradām gan apdzīvotas, gan pussabrukušas mājas, uz kuru stenderēm, palodām vai durvīm bija saglabājušās maģiskās aizsardzības zīmes.

1999. gadā meklējām un pētījām krusta kokus. Un mūsu atradumi bija pārsteidzoši. 2004. gadā mežos un laukos meklējām senos bišu kokus, kuru stumbros ar senču paņēmieniem izdobtas dores. Un atkal atradām brīnumus. Dores iekšienē atklājām iegrieztus slīpos krustus kā maģiskās aizsardzības zīmes. Lai salīdzinātu ar klinšu zīmēm, pētījām un izgatavojām kopijas senajiem robežakmeņiem un arī viduslaiku kapu zīmēm. Mēs saskatījām visu šo zīmju savstarpēju radniecību. To galvenais virsuzdevums ir aizsardzība: pret zagļiem, skauģiem, raganām, ļauno aci, uguni, pret slimībām, novārdošanu, ļaunajiem gariem, lietuvēnu. Tādas buramzīmes agrāk, līdz 19. gs. vidum, sauca par burtiem. Bet Juris Alunāns, gribēdams latviskot alfabēta zīmju nosaukumus no vāciskajiem bokstabiem, ierosināja tos nosaukt par burtiem, senču mitoloģisko buramzīmju vārdā.

Pēc būtības klinšu zīmes ir senie latviešu burti, no vārdiem — burt, burvis, burtnieks. Šo zīmju jeb burtu iestrādāšanu apģērbā, iegriešanu sadzīves priekšmetos sauca par rakstīšanu vai izrakstīšanu. Tomēr neatbildēts paliek jautājums: kāpēc burvju zīmes bija jāieskrāpē nomaļās klintīs? Ko viņi tur gribēja aizsargāt?

Maģija vai senču blēņdarības?
Profesore J. Kursīte: «Iespējams, ka tur bija iniciāciju vietas, t. i., iesvētīšanas vietas pieaugušo kārtā.»