Nodaļa — Modernās tehnoloģijas

Kiborgs Neils krāsas neredz, bet dzird

Anita Zvirgzde, Satori.lv

Neilam Herbisonam (Neil Harbisson) kopš dzimšanas ir diagnosticēta ahromatopsija — slimība, kas ļauj saskatīt tikai pelēko krāsu toņus, tāpēc 2003. gadā viņš kopā ar domubiedriem radīja kibernētisko aci, kas tika pievienota viņa galvai. Kopš šī brīža Neils varēja sadzirdēt krāsu frekvences, infrasarkano un ultravioleto gaismu, izmantojot kaulu vadītspēju.

2013. gadā Neilam ķirurģiski tika implantēta antena, kas vēl vairāk paplašināja viņa iespējas — ne tikai uztvert krāsas kā skaņu, bet pieslēgties citu cilvēku redzēto krāsu frekvencēm. Ar šo ierīci Herbisons rada arī laikmetīgās mākslas objektus, piemēram, cilvēku portretus, kas veidoti tikai no krāsām vai skaņas frekvencēm. Redzes ierīci Herbisons uzskata par no sevis neatraujamu sastāvdaļu, tāpēc ar to mākslinieks redzams arī savā pases fotogrāfijā, un daudzi viņu oficiāli atzinuši par kiborgu. 2010. gadā mākslinieks nodibinājis starptautisku Kiborgu fondu, kas palīdz cilvēkiem visā pasaulē pārtapt par kiborgiem.

Šā gada 14. novembrī «Rosmes» redaktorei bija iespēja piedalīties konferencē Rīgā, kurā uzstājās Neils Herbisons, un kopā ar viņu nofotografēties, bet diemžēl nebija iespējama intervija. Tāpēc piedāvāju fragmentu no Lizas Elses (Liz Else) intervijas ar mākslinieku Neilu Herbisonu, kas publicēta interneta vietnē «Newscientist.com».

Kad atklājāt, ka nespējat redzēt krāsas?

Kad vēl biju bērns, man atklāja krāsu aklumu. Sākotnēji speciālisti domāja, ka tas ir izplatītais sarkanās/zaļās krāsas aklums, taču tā nebija. Kad biju jau 11 gadu vecs, man diagnosticēja ahromatopsiju, kas nozīmē, ka spēju redzēt tikai pelēkās krāsas toņus. Šāda tipa redzes aklums piemīt apmēram 33 000 cilvēku visā pasaulē.

Kas ir tā ierīce, kuru jūs izmantojat?

Tas ir sensors, kas man ļauj «redzēt» krāsas, kas sastāv no tās toņa, piesātinājuma un gaismas. Tagad es redzu gaismu pelēkās ēnās, bet nevaru saskatīt tās atstaroto krāsu. Šī ierīce nosaka krāsu un pārvērš to skaņas frekvencē, tādā veidā ļaujot man to saklausīt. Ierīce tulko arī krāsas toņa piesātinājumu ar skaņas intensitātes palīdzību. Piemēram, ja tā ir spilgti sarkana krāsa, es to dzirdēšu ļoti skaļi.

Visi tulkojumi noris mikroshēmā, kas piestiprināta pie mana skausta, raidot spiedienu uz sprandu. Tā atrodas tur visu laiku, arī naktī. Barselonas slimnīcā man tika veikta operācija, kuras laikā ierīce tika ievietota manā kaulā, jo tad skaņa rezonē daudz labāk.

Cik ilgā laikā iemācījāties šo ierīci lietot?

Aptuveni piecu nedēļu laikā, bet es to lietoju 24 stundas diennaktī. Pēc piecām nedēļām pārgāja galvassāpes un ierīces izmantošana kļuva automātiska. Tas bija 2004. gadā.

Jūsu pasaule noteikti izskatās pavisam citādi.

Tā ir kā septītā maņa. To nevar uzskatīt par sinestēziju, jo šī spēja pieļauj saskatīt pašu krāsu. Es krāsu nekad neredzu. Es to sadzirdu caur savu sprandu.

Vai spējat uztvert arī ārpus cilvēkiem uztveramā krāsu diapazona?

Es uztveru arī infrasarkano spektru, kas citiem nav saskatāms. Tas ir līdzīgi kā daži dzīvnieki redz nakts gaismā. Redzu arī ultravioleto gaismu — tas ir labi, jo šī gaisma nodara kaitējumu ādai, un es varu to noteikt.

Pastāstiet par savām mākslinieciskajām izpausmēm!

Es radu skaņu no krāsām. Pieņemsim, es skatos uz tumšu plūmi. Es redzu to kā gaismas frekvenci, un šī frekvence man tiek pārtulkota skaņā. Es radu skaņdarbus no šīm krāsu skaņām. Spēju veidot arī vizuālus mākslas darbus no skaņām, pārradot tos krāsās.

Kāda ir Mocarta mūzikas skaņa?

Dzeltena. Tāpat kā Bahs. Bet Bēthovens ir vairāk violets un zils. Vivaldi «Četri gadalaiki» ir interesanti — pavasaris ir ļoti krāsains, ziema iesākas zilā krāsā, vasara ir dzeltena, rudens ir raibs. Rahmaņinovs ir sarkans un zils, Keidžs ir melnbalts.

Jūs veidojat arī portretus. Kā tas notiek?

Es radu portretus, norādot uz dažādiem ādas krāsas toņiem atsevišķās sejas daļās, tādējādi veidojot sejas akordu. Es tos saucu par skaņu portretiem. Esmu mēģinājis darīt arī otrādi — veidot krāsu portretus no skaņām. Reiz es radīju Martina Lutera Kinga un Hitlera krāsu portretus no viņu runu ierakstiem un pēc tam demonstrēju tos cilvēkiem, ļaujot minēt, kurš no tiem pieder kuram. Ļoti krāsainais darbs piederēja Hitleram, bet Martina Lutera Kinga runa bija vienmērīga un noslēdzās tumši violetā un zilā krāsā.

Latvijas cilvēkiem ar redzes invaliditāti Neils novēlēja būt drosmīgiem un izmantot jaunākās tehnoloģijas. Jo tad dzīve kļūs pilnvērtīga un ļoti interesanta. Kopš Neils sācis dzirdēt krāsas, mainījusies viņa garderobe — tā kļuvusi krāsaina un spilgta. Piemēram, uz konferenci Rīgā viņš bija ieradies oranžās biksēs, zaļā kreklā un dzeltenā žaketē, bet katrā kājā bija citas krāsas zeķe. Arī ēdienreizēs viņš sācis izvēlēties «dziedošākos» produktus — zaļus salātus, sarkanu papriku, oranžus burkānus. «Man patīk lietot sajūtas, nevis ausis, tāpēc izvēlos dziesmu, ko ēst,» sacīja Neils konferencē. Arī mākslas galerijas viņš beidzot bauda kā lielu skaņdarbu. Bet cilvēku melus viņš uztver tumši oranžā krāsā.

«Pasaule ir ļoti skaista,» noslēgumā sacīja Neils Herbisons.