Otrdien, 2019. gada 14. maija rītā mūža miegā aizmiga skolotāja un Braila Ābeces latviskā raksta veidotāja — Rasma Kvetkovska (dzimusi Jurevica; 1931 — 2019).

1931. gada 22. novembris - 2019. gada 14. maijs - laiks, kas bija atvēlēts Rasmai Kvetkovskai šīs zemes ceļam. Rasma ir strādājusi par skolotāju tagadējā Strazdumuižas internātvidusskola - attīstības centrs vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem jeb plašāk ņemot skolā, kas pielāgota neredzīgu un vājredzīgu bērnu apmācībai. Šai pašā skolā arī viņa pati ir mācījusies. Bērnībā Rasmai bija jāauklē un jāpieskata divi mazāki brāļi. Rasma reiz stāstījusi, ka Otrā pasaules kara laikā skolā bija ieradies ģenerālis Rūdolfs Bangerskis, un viņam esot deklamējusi dzeju.

«Rasmas, dzīve aizrit Rīgā, pavājinātā redze neļāva viņai mācīties parastajā skolā, tāpēc mācījās Juglā. Viņa mācījās labi, bija disciplinēta, piedalījās sabiedriskajā dzīvē,» tā par šiem senajiem skolas gadiem, atceras Aleksandrs Svilāns. 1950. gadā viņa absolvēja skolu kā pirmā vidusskolas izlaiduma dalībniece šajā specializētajā skolā. Turpināja mācības pedagoģiskajā skolā. Jau gadu pēc skolas absolvēšanas, 1951. gadā, Rasma sāka strādāt pašas absolvētajā — Strazdumuižas internātvidusskolā.

«Tas bija tālajā 1957. gadā», atceras Vladimirs Krops, «kad mēs katrs no visdažādākajām Latvijas vietām tikām atvesti uz Rīgu, uz Juglu, lai ietu skolā un iemācītos kļūt patstāvīgi. Skolotāja Rasma Kvetkovska bija tieši tā, kura mums mācīja, kas ir labs un kas ir slikts.»

1970. gadā skolas mācību daļas vadītājs Teodors Smilškalns aicināja pedagogus turpināt mācības un studēt. Rasma, neturpināja studijas un aizgāja no darba skolā. Vladimirs Krops atminas un uzsver, ka kopā ar Ainu Krastiņsoni un Martu Sulaini, Rasma Kvetkovska izveidoja Braila rakstā Ābeci, kuru lietoja 20. gadsimta septiņdesmitajos gados.

Laikabiedru atmiņas un atziņas pēc sešdesmit gadiem:

Augustīns Hofmanis, «skolotāja mūs izprata, bija cilvēciski saprotoša, nevienu neizcēla.»

Viktorija Reinika atcerējās konkrētas lietas, «skolotāja bija saprotoša, stingra, lika labot kļūdas. Kļūdas bija jāizlabo, tikai tad ļāva iet pusdienās. Veda uz mājām skatīties televizoru, sekoja kārtībai, nostādīja skolēnus rindā un apskatīja, cik mēs katrs esam kārtīgi. Kad ceturkšņa beigās tīrījām klasi skolotāja Rasma Kvetkovska vienmēr bija klāt, braucot ekskursijās, pieskatīja un cienāja ar konfektēm.» Reiz kad iegrūdu puiku logā un izsitām stiklu, cita skolotāja «nāca virsū», Rasma Kvetkovska mani aizstāvēja. Vēl pēc skolas absolvēšanas, kad spēlējām domino, bija grūti pāriet uz «Tu».»

Vladimirs Krops atminas pirmos skolas gadus, «reiz ar divām laivām Rasma Kvetkovska mūs aizvizināja uz Sudrabu salu Juglas ezerā. Es esmu jautājis pašai Rasmai, vai vēl kādu audzināmo ir aizvedusi uz Sudrabu salu, un Rasma teica: «Nē, tagad vairs nebraucu. Man šis brauciens uz Sudraba salu bija pirmais un vienīgais. No skolas pirmajām klasēm vēl palicis atmiņā laiks, kad pa tumsu gājām uz Krēgeriem (internātskolu) gulēt, reizēm iebridu grāvī un kājas bija slapjas, tāpēc pēcpusdienās es labprātāk spēlēju dambreti, nevis gāju pastaigāties. Skolotāja Kvetkovska man tīri labi «uztrenēja», jo es tiku iekļauts skolas izlasē, kā arī vairākkārt Latvijas Neredzīgo biedrības izlasē un, protams, televizora skatīšanās – tie bija svētki!»

Atvadīšanās no Rasmas Kvetkovskas notiks sestdien, 18. maijā, plkst. 10.00, Krematorijas mazajā zālē. Apglabāšana Jaunciema kapos pie dzīvesbiedra Eduarda Kvetkovska.

Informācija par transporta iespējām pie Artas Kropas – 26852596.