Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Neredzīgo izglītošanas biedrības darbība no 1918. līdz 1933. Gadam

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2008 / Nr. 1 - 2008

Nodaļa — LNB vēsture

Neredzīgo izglītošanas biedrības darbība no 1918. līdz 1933. Gadam
Ilgvars Hofmanis Mag. Hist.


(Ceturtais turpinājums)

Daži vārdi par izglītības politiku
1919. gada 8. decembrī Latvijas pagaidu val¬dība pieņēma dekrētu par obligātas sešus ga-dus ilgas pamatizglītības ieviešanu. Latviešiem radīja iespēju mācīties dzimtajā valodā, apgūt savas zemes vēsturi, ģeogrāfiju un literatūru. Jaunā valdība nodibināja Latvijas Universitāti, Konservatoriju un Mākslas akadēmiju.

Turklāt valsts izveidoja vidusskolu un arodskolu tīklu. Demokrātiskā Latvijā nozī¬mīgu vietu ierādīja arī minoritāšu skolām, kā arī skolām, kuru mācību valoda bija Latgales latviešu dialekts. Šādos apstākļos nevarēja ig¬norēt arī neredzīgo iedzīvotāju intereses. Kā jau minēts, varas iestādes arī uz viņiem cen¬tās attiecināt obligātās izglītības likumu. Vā¬cijā likums, kas paredzēja neredzīgu bērnu un jauniešu obligātu izglītību, pieņemts jau 1912. gadā.

Lai arī Latvijā realizētu Izglītības likumu, neredzīgu un vājredzīgu bērnu apzināšanu un uzturēšanu institūtā valsts deleģēja paš¬valdībām.

Mācību grāmatu tolaik trūka gan redzī¬giem, gan neredzīgiem latviešiem. Pēdējiem vispār tādu nebija, izņemot dažas ābeces, kas acīmredzot bija sastādītas, izmantojot vācu alfabētu.

Lai latviešu valodā pārrakstītu mācību grāmatas, kā arī, lai celtu pārrakstītās daiļli¬teratūras un populāri zinātniskās literatūras tehnisko kvalitāti, latviešu valodai vajadzēja izstrādāt piemērotu Braila sistēmu. 1922. ga¬dā to paveica Neredzīgo institūta direktors P. Eihe un skolotājs A. Rutkis. Viņiem aktīvi palīdzēja neredzīgie K. Kauliņš, jau minētais A. Grigors un redzīgais esperantists I. Čače.

1922. gada 26. oktobrī Ministru kabineta sēdē Darba ministrijai atvēlēja 500 000 Latvijas rbļ. inteliģento bezdarbnieku nodarbināšanai J pie neredzīgo grāmatu rakstīšanas darbiem, Ministru kabinets izstrādāja pat īpašus noteikumus «Par neredzīgo bibliotēkas izgatavoša¬nas darbiem». Lielākā daļa no vairāk nekā 50 cilvēku Braila grāmatu pārrakstītāju bija sievietes. Viņu motivācija — vienīgie apgādnieki ģimenē, kurā ir bērni, slimi vecāki, līdzekļi va¬jadzīgi studiju turpināšanai. Pārrakstītāju vei¬kums nav norādīts, izglītība dažāda.

Tolaik pārrakstītās grāmatas vēl šodien pieejamas lasītājiem Latvijas Neredzīgo bib¬liotēkā. Lai kāds arī nebūtu pārrakstītāju iz¬glītības līmenis, tajās nav daudz kļūdu.

Interesanti, ka blakus atbildīgo ierēdņu pa¬rakstiem zem noteikumiem par grāmatu pārrakstīšanu virkne personu parakstījušās zem vārdiem «Šis raksts mums lasīts priekšā, uz ko parakstamies». Pavisam tur parakstījušās 24 personas.

Manuprāt, ir vērts šos parakstus aplūkot mazliet tuvāk. Tikai pirmās četras personas parakstījušās ar pilnu vārdu: «Grinberg Me¬rija», «Krievait Emma», «Stengel Matilde» un «Dzērve Bonde». Lai gan lielākā daļa uzvār¬du ir latviskas cilmes, gandrīz visi tie ir ģermanizēti. Nekādu citu ziņu par nevienu no šīm personām manā rīcībā nav. Visticamāk, ka šai dokumentā parakstījušies pieaugušie Strazdumuižas institūta iemītnieki. Jau pats priekšā lasīšanas fakts, manuprāt, liecina par jaunās varas demokrātismu.

Šķiet, ka Darba ministrijas ierēdņi sākot¬nēji bija iedomājušies, ka bibliotēku var nokomplektēt «reiz un uz visiem laikiem». To¬mēr drīz vien viņi saprata, ka patiesībā bija radusies jauna regulāra grāmatu pārrakstīša¬nas sistēma.

Nav zināms, kurš izvēlējies pārrakstāmās grāmatas, bet to saturs varējis apmierināt visizvēlīgāko lasītāju gaumi. Pārrakstīta gan lat¬viešu, gan visdažādāko citu pasaules tautu daiļliteratūra, gan monogrāfijas par rakstnie¬ku un citu ievērojamu cilvēku dzīvi, cita populārzinātniskā literatūra, literatūra bērniem u.c. Nereti inteliģento bezdarbnieku veikumu, pārrakstot grāmatas, koriģēja paši neredzīgie.

Kā jau minēts, sev svarīgu valstisku lēmu¬mu pieņemšanā sāka piedalīties paši cilvēki ar redzes problēmām. Taču 20. gs. divdesmito gadu parlamentārās demokrātijas lielākais sasniegums tomēr bija pašu Latvijas Neredzīgo savienības izveidošana (1926. gadā). Par šīs jaunās organizācijas priekšsēdētāju kļuva ma¬sieris Kārlis Kauliņš. Šī beidzot bija pašu neredzīgo cilvēku dibināta organizācija. Neviens nespēj labāk aizstāvēt kādas sociālās grupas vajadzības, kā tie, kuri paši pieder šai grupai.

Lielākā daļa institūta iemītnieku piederēja tiem 2,2% Latvijas iedzīvotāju, kuri dzīvo¬ja no sociālās palīdzības. Izņēmums bija tie amata pratēji, kuri, dzīvodami institūtā, spēja paši sevi uzturēt.

Nereti bija gadījumi, kad Neredzīgo insti¬tūta audzēkņi, apguvuši visu, ko viņi vēlējās iemācīties un ko šī iestāde spēja sniegt, uz¬sāka patstāvīgas dzīves gaitas. Neparasti sek¬mīgi turpināja savu daudzpusīgo darbību jau minētais A. Grigors.

Viņa uzņēmējdarbība vairs nebija sekmī¬ga, bet uzkrātie līdzekļi ļāva A. Grigoram kā brīvklausītājam iestāties LU Teoloģijas fakul¬tātē un absolvēt to, kļūstot par Latvijā pirmo akadēmiski izglītoto cilvēku ar redzes traucējumiem. 1925. gadā jauno teologu ordinēja par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāju un viņš izveidoja īpašu neredzīgo Kristus draudzi. Diemžēl jau nākamajā, 1926. gadā mācītājs A. Grigors gājis bojā traģiskā nāvē.

Iespējams, šādas reliģiskās aktivitātes ap¬draudēja pēdējo vācbaltiešu «monopolu» — tiesības vienīgajiem veikt luterāņu reliģisko aprūpi.

Kā jau minēts, Latvijas rūpniecība pirma¬jā pasaules karā un brīvības cīņās bija galīgi sagrauta un izlaupīta. Tomēr iespējams, ka Izglītošanas biedrība būtu varējusi atrast Vā-cijas pieredzē kaut ko Latvijai noderīgu.

1929. gada otrajā pusē un 1930. gadā vis¬vairāk attīstītajās toreizējās pasaules valstīs ie-stājās tā sauktā «lielā ekonomiskā depresija». Visvairāk no šī negaidītā ekonomiskās aktivi¬tātes krituma cieta Vācija un ASV. Pasaules ekonomiskā krīze ilga līdz 1933. gadam.

Globālā ekonomikas krīze skāra arī Latviju, galvenokārt lauksaimniecības ražojumu cenu krišanās dēļ. Par ekonomiskās krīzes izraisīto postu mūsu valstī daudz rakstījis rakstnieks un žurnālists Kārlis Skalbe.

Tomēr Neredzīgo institūtu krīze skārusi maz vai pat nav to skārusi vispār. 1933. gada 14. janvārī institūta vadība Tautas labklājības minis¬trijas Sociālās apgādes nodaļai sniedza ziņas par Latvijas Neredzīgo institūta neredzīgiem iemīt¬niekiem un darbnīcu ražojumiem laika posmā no 1922. gada līdz 1933. gadam. Saskaņā ar šo ziņojumu 1932./1933. mācību gadā institūtā bija 123 neredzīgi un vājredzīgi iemītnieki.

1933. gadā Latvijas Neredzīgo institūtam bija šādas nozares: Neredzīgo skola un papil¬du klase, darbnīcas, zemes saimniecība (dārzs, lopkopība). Skolā bija 29 neredzīgi skolēni. Darbnīcās strādāja 42 mācekļi un 49 amatnie¬ki. Daži vairāk apdāvinātie pēc skolas beigša-nas turpināja izglītību pilsētas ģimnāzijā, mū¬zikas skolā vai masieru kursos. Vakara stundās pieaugušie institūta iemītnieki, kuri to vēlējās, apguva neredzīgo rakstu, literatūru, matemā¬tiku, svešvalodas. Institūtā darbojās stīgu un pūtēju orķestris un jauktais koris.

īpaši jāatzīmē neredzīgo interese par starptautisko valodu — esperanto. Latvijas Neredzīgo institūts saņēma neredzīgo rakstā esperanto žurnālus «Esperanto Ligilo» un «Universālā Gazeto par la Blinduloj».

Tomēr institūta iemītnieku skaits vēl aiz- vien bija stipri ierobežots. 1932. gadā skolo- tājs Jānis Andersons laikrakstā «Jaunākās Zi¬ņas» rakstīja, ka Latvijā esot 2500 neredzīgo iedzīvotāju, no kuriem 250 bijuši bērni, bet tikai 25 bērni mācījušies. Skaits bijis tik mazs galvenokārt internāta dēļ. Vecāki baidoties, ka viņu atvases nesaņems tur pienācīgu aprū-pi un apmācību.

(Turpmāk vēl)