Pagājis gads kopā ar sirds jūtīgajiem
Ilze Kalniņa
«Druva»

Cēsīs, Daugavpilī un Rēzeknē noslēdzies sociālās rehabilitācijas projekts, kura laikā redzes invalīdi varēja apgūt dažādas prasmes, lai uzlabotu dzīves kvalitāti, lai noticētu saviem spēkiem, ka tik pat veiksmīgi, kā pratuši veikt sīkākus mājas darbus, iespējams laiku veltīt nodarbēm, kas interesē — vingrošanai, amatniecībai, šūšanai, pavārmākslai. Redzes invalīdi uzsvēra, ka viņi ir patiesi gandarīti par tik vērtīgu mācību gadu, kurā paši vairojuši dzīvesprieku.

«Mēs nezinājām, ka tik daudz varam. Tagad pratīsim uzdrīkstēties. Turpināsim ēst gatavošanu mājās, vingrosim un gaidīsim jaunus piedāvājumus apmeklēt kursus,» tādas bija biežākās atbildes.

«Druva» uz paveikto centās paraudzīties no otras puses, proti, ko no dalības projektā guva pasniedzēji — veseli, redzīgi cilvēki, kuriem nereti šī bija pirmā reize profesionālajā dzīvē, kad nācies padomus dot un sastrādāties ar cilvēkiem, kuriem daļēji atņemta šķietami viena no svarīgākajām maņām — redze.

«Pirmās nodarbības psiholoģiski bija ļoti grūtas. Nekad nebiju strādājusi ar cilvēkiem, kuriem ir tik nopietni redzes traucējumi. Vajadzēja ārstnieciskos vingrojumus, kustības ne tikai rādīt, bet arī izstāstīt. Kad pārvarēju šīs sajūtas, sapratu, ka esmu ieguvusi fantastiskus draugus. Mani pārsteidza, ka šie cilvēki nekad nesūdzējās par dzīvi. Tas man lika padomāt, cik bieži dzirdu — esmu ne tik tieva kā gribētu, mati nav kārtībā. Cik daudz ir būtiskāku lietu!

Šiem cilvēkiem ir daudz kas atņemts un es tā priecājos, ka viņi nav zaudējuši pozitīvismu. Šīs nodarbības man bija īsta dzīves skola, kuru noteikti izietu vēlreiz, ja vien man piedāvātu šādas nodarbības vadīt. Faktiski jau tagad ļoti pietrūkst šo stundu ar redzes invalīdiem.

Mums bija tik labas un interesantas sarunas, viņi patiesi redzēja man cauri,» sprieda sporta nodarbību vadītāja, aerobikas trenere Inga Mihailova. Šis un vēl citi uzklausītie viedokļi deva apstiprinājumu tam, ko teikušas bērnu invalīdu mammas. Proti, ne tikai invalīdiem nepieciešama sabiedrība, bet arī sabiedrībai tikšanās ar cilvēkiem, kuriem ir īpašas vajadzības, lai padomātu par dzīves kārtību.

«Šajā laikā ieguvu to, kā man pietrūka — iemācījos pacietību un lēnprātību. Tās īpašības man bija jāizkopj un tika kā dvēselei medus maize. Un pieredzei klāt nāca tas, ka darbā kļuvu mierīgāka, mīlošāka,» uzsvēra šūšanas un stila nodarbību vadītāja Anita Zariņa un piebilda, ka priecājas par nodarbību dalībnieču paveikto, jo gājis visādi.

«Bija jādod gan pātaga, gan burkāns. Cilvēkam ir ļoti jānotic savai varēšanai, ja tiešām pirmo reizi pieslēdzies pie šujmašīnas. Taču pat sievietes ar vāju redzi spēja uzšūt sev vajadzīgo, šuva svārkus, uzsvārčus. Tas nemaz nav viegli,» tā A. Zariņa un turpināja: «Viņām nav dota maņa redzēt, bet viņas jūt ļoti smalki. Viņas varbūt jūt vairāk, nekā mēs varam ieraudzīt. Mēs redzam ar acīm, bet šie cilvēki skatās ar sirdi.»

Gandrīz vai vislielākā interese projekta laikā bijusi par nodarbībām, kurās varēja apgūt ēst gatavošanu. Gada laikā tapusi recepšu grāmata, kurā tagad var uzzināt, kā pagatavot garšīgas mērces, salātus, siltos un saldos ēdienus.

«Sapratu pašu būtiskāko — ja cilvēks kaut ko grib, viņš tiešām to var. Man liekas, jo vairāk cilvēkam fiziski atņemts, jo garīgi viņš kļūst stiprāks. Viņiem ir jābūt lielākam spēkam, lai pierādītu sev un pārējiem, ka spēj. Man bija prieks satikt patiesi stiprus cilvēkus. Un prieks, ka ēst gatavošana interesēja ne tikai sievietēm, bet varēju arī mācīt vīriešus,» tā nodarbību vadītāja Vineta Žamoidika.

Šī gada laikā redzes invalīdi ieklausījās arī psihologa padomos.

«Psihologam šādas nodarbības ļauj izvirzīt jaunus uzdevumus, paplašināt redzesloku. Bet tīri cilvēciski jāsaprot ne tikai man, bet visiem mums, ka cilvēki ar invaliditāti ir tādi paši kā mēs. Viņi grib dzīvot, būt vajadzīgi, mīlēt un būt mīlēti. Tie, kuri strādā kopā ar cilvēkiem, kuriem ir invaliditāte, labāk saprot dzīvi. Viņi notiekošo izjūt asāk. Cilvēkiem, kuriem nav šādas saskarsmes, jāpiedomā, kam dzīvē patiesi ir lielāka nozīme, vērtība,» uzsvēra psiholoģe Marina Straume, kura vadījusi nodarbības Daugavpilī.

Projekta noslēguma pasākumā tika uzsvērts, ka šīs rehabilitācijas iespējas, ilgstošas mācības, bija kā eksperiments, kuru tagad droši var izmantot citās pašvaldībās. Ieguvumu projekta dalībniekuprāt, ir ļoti daudz un netrūkst ideju arī nākamajiem gadiem.

«Jau diskutējām ar Cēsu pašvaldību, ka būtu nepieciešams izveidot dienas centru redzes invalīdiem. Tajā cilvēki varētu pabūt kopā, radoši darboties, piedalīties pasākumos, lekcijās. Kopā gatavoties svētkiem un atpūsties. Cilvēkam ir ļoti svarīgi, ka viņš ir pašpārliecināts par savu varēšanu un nav jāpaliek mājās, bet var doties sabiedrībā,» vērtēja rehabilitācijas centra vecākā rehabilitoloģe Aija Rīvīte.

Latvijas Neredzīgo biedrības priekšsēdētājs Egons Zariņš atzina, ka vairākas idejas, kā uzlabot redzes invalīdu dzīvi, būtu jārisina valsts mērogā — jāiegādājas un jāapmāca suņi-pavadoņi. Sunīši ir labi palīgi redzes invalīdiem vairākās Eiropas valstīs.

Vēl svarīgi Latvijā izveidot asistentu dienestu, lai redzes invalīdi var atrast palīgus, ja nepieciešams nokļūt, piemēram, līdz mācību iestādei, un vajadzīgs domāt par to, lai redzes invalīdiem būtu ērtāk pieejami transporta pakalpojumi.