Nodaļa — Latvijas dzimšanas dienā

Veltījums Tēvzemes brīvībai valsts 90 gadu jubilejā

Tēvzeme

Pār ārēm noguļas pusdienas tveice,
Līdz apvārsnim virmo sakarsis gaiss.
Savādā dienā, kas karsta kā svece,
Tuvu un tālumā jaušams kas baiss.

Tuvējā birzī šalc vēja brāzma,
Saviļņo rudzus, kas druvā jau dzied.
Un neviļus manī mostas šī jausma —
Apkārtnē rosās liels dvēseļu spiets.

No ezera puses ieskauj to purvi,
Atskan nopūtas, šalkas, tāls vaids.
Druvai pāri slīd dūmakas vāli,
Veidojas neskaidri tēli un gaist.

Pie ezera, auklē kurš debesi zilu,
Guļ akmeņi sirmi un piesaulē kaist.
Tālāk var saredzēt viršus un silu,
Dvašojot smaržas, kas karstumā gaist.

Stāv mežmalā akmens, sakarsis saulē,
Un tajā ir jaušams noslēpums tāls,
Jo blakus akmenim viršos un zālē
Sen atdusu atradis kareivis kāds.

Še tālā vasarā jauneklis krita,
Krūtis tam pāršķēla ložbera šalts.
Mežmalas smiltīs viņš atdusu radis,
Nu dzimtenes koki tam mūžīgi šalc.

Augumu apsedz zaļgana sūna,
Acīs plaukst virsis, kur kvēloja guns,
Ap kauliem apkārt trūd apjozta siksna,
Uzrakstīts sprādzē ir: «Goot mit uns.»

Purvāja malā pie ezera krasta
Vēl vienam kareivim atdusa būs.
Vieta kapu kopiņai raksta,
Turpat zvaigžņota cepure rūs.

Brāļi dažādos mundieros tērpti
Nāvīgā cīņā satikās šeit,
Dzimtajā zemē to kauli ir slēpti,
Nu nāvē lemts dusēt tiem vienuviet.

Kaut karā iesauca naidīgas varas,
Par brīvību Latvijā cīnījās tie.
Tranšejā vadītas dienas garas,
Tie krita kā likteņa piemuļķotie.

Sausākā vietā redz iedobi senu,
Tur meža brāļiem nomirt bij lemts.
Šeit krustugunīs ne vienu vien zēnu
Reiz nošāva sarkano naidnieku simts.

Tīreļa malā redz pauguru grēdu,
Tur kadiķu krūmi kā kareivji stāv.
Neredz te iemītu sliedi vai pēdu,
Dzeloņu drātis tik vietumis blāv.

Šeit brīvības cīņās strēlnieki gāja,
To kokardēs Uzvaras saulītes bij.
Naidnieku pieveikti daudzi še stāja,
Tauta nu atmiņā slavu tiem vij.

Tad pēkšņi purva akača malā
Neskaidru jātnieku vīziju redz.
Dziļi akacī, purvainā rāvā
Jātnieks un kumeļš te dzīvi beidz.

Reiz «Melnās sotņas» kazaku pārspēts,
Nedevās naidnieku rokās viņš dzīvs,
Par brīvības alkām gūstīts, vajāts,
Dzimtenes purvā krita viņš brīvs.

Latviešu kauli guļ krāsmatu pelnos,
Kur cauri siroja karaspēks drūms.
Ivana Bargā jātniekus melnos
Nācās ar upuriem atvairīt mums.

Ezera vidū vientuļa sala,
Tur kādreiz bija lībiešu ciems.
Krustnešu kauti dēli bez gala,
Nu, aizstāvot sētu, mirst vectēvs sirms.

Piekrastes kalmēm un niedrēm pāri
Kā cilvēku atveidi, tēli te slīd.
Tie senču gari gadsimtiem cauri
Kā miglas vāli ezerā slīd.

Dienas tveicē pār tīreļa klaidu
Kritušo varoņu gari vēl klīst.
Nevar zināt, vai naidnieku gaida,
Vai vēro, kā dzimtenē raža briest.

Vēsmiņa liega saviļņo druvu
Putekšņu mākonis pāri tai slīd,
Vectēvi teiktu: «Dieviņš ir tuvu,
Svētīdams ražu, viņš kalniņā sēd.»

Brīvību alkuši Latvijas dēli,
Zobeni cīņai caur gadsimtiem zib.
Mūžīgā cīņā sauc Varoņu tēli.
Tēvzemē brīvā tie atrasties grib.

Katrā ezerā, purvā un druvā
Latviešu kauli par brīvību dus.
Dēli un meitas paaudžu mijā
Vienmēr Tēvzemei artavu dos.

Latvija mīļā — Tēvzeme mana,
Brīvības saulē lai uzaust ik rīts!
Brīvības zvani lai vienmēr zvana,
Izlietā asins lai būtu tā vērts!