Nodaļa — RISAC «Jugla»
Aprūpes centrā keramiķi un citi
Imants Bremze
Keramiķu radošā darbnīca atrodas saulainā dienvidpuses pagrabā. Pie sava darbgaldiņa sēž salīkusi sieviņa vārdā Anna Tušinska. Pirksti ierastām kustībām veikli izdabū no māla pikas kaut kādu figūriņu. «Ja vēlaties uzklausīt, izstāstīšu», večiņa ierunājās lēnā klusā balsītē. Nu labi, lai jau stāsta, tā nodomāju.
Patiesībā runa par tādu kā pieredzes braucienu uz Aglonu. Patiesībā iespaidu bijis pulka, Annai visvairāk patikusi turienes keramikas ražotne. Atgriezusies Strazdumuižā ar domu, ka vajag līdzīgu darbnīcu ierīkot arī šeit. Pateicoties Annas uzstājībai, 1998 gadā iecere īstenojusies un entuziastu netrūcis.
Tai pašā laikā par skolotāju ieradusies Dina Azerenko, VEF indženiere, turklāt ar diplomu «Amata meistars keramikā». Tādus izsniedz prestižā Amatnieku kamera Mazajā ģildē. Pieredzējušās skolotājas vadībā radošā darbnīca izaugusi par nozīmīgu vienību redzes invalīdu sociālās aprūpes centrā «Jugla». Sagādāts vajadzīgais inventārs, plaukti un galdi piekrauti dīvainiem veidojumiem, pasaku tēliem, rūķiem — ko visu gan spēj uzburt fantāzija! Taisni neticami, ka šādu māku parāda vājredzīgi un pilnīgi neredzīgi censoņi. Daudzas figūras redzamas pašas meistares veidojumā, tapušas šeit, vai atnestas no VEF kultūras nama, kur Dina darbojas keramikas studijā «Saule».
«Podnieku ripu mēs nelietojam,» stāsta Dina. «Mehāniski ražot vairumā vienveidīgus podiņus nav vajadzības. Uz tirgu taču neiesim! Vieglāk taču veidot ar rokām, vingrināt pirkstus, rosināt māksliniecisko domāšanu un neatlaidību, sevi audzināt un attīstīt prasmes.»
Keramikā lietojamais māls nav tas pats, no kura ražo ķieģeļus. Šis ir tumši dzeltens, piparkūku krāsā, valkans, labi padodas veidošanai, nelīp pie pirkstiem. No tāda materiāla savulaik visticamāk tika saķepēts arī Ādams, sak, pirmā keramika! Lai nu kā, podnieka amats sācies senos alu cilvēku laikos, kad sāka izgatavot traukus ūdens smelšanai.
Atgriežamies mūsu darbnīcā. Gatavos veidojumus ievieto nelielā mufeļkrāsnī, kurā divas stundas tos apdedzina 900 grādu temperatūrā. Ja vajag, veidojumus pēc tam glazē, izkrāso akvareļu krāsām un pēdīgi klāj ar laku. Vairums darbiņu aiziet suvenīros, uzdāvina dziedātājiem pēc koncerta, ciemiņiem un, protams, nonāk izstādēs.
Dinai palīgos darbojas Juris, viens no veiksmīgākajiem audzēkņiem, jauneklis ar redzes un kustību traucējumiem. Viņa ampluā ir plakani, izkrāsoti dekori, karami pie sienas. Bet ne tikai! Lūk, balta ūdensroze uz zaļas lēpju lapas. Čūskas gadam veltīts groziņš ar kobrām. Tehniskas un materiālas problēmas viņš dodas kārtot pie «labā gariņa» — Aijas Zommerfeldes, direktora vietnieces. Viņa nupat nosvinēja jubileju — apaļu kā sarkans ābols. Nereti vajadzīgs kāds finanšu mazumiņš, svaigs māls, mufeļkrāsnij izdegusi spirāle — jautājumi dažādi. Juris visas šādas lietas kārto.
Uz nodarbībām pirmdienās nāk tādi, kam keramika patiesi interesē, neviens netiek pierunāts. Anastasija veido glītus trauciņus sadarbībā ar mazo Aldi, vienam otru papildinot. Jepifānam padodas dažādi pārsteidzoši sižeti — vāzīte ar puķēm, sadzīves priekšmeti, galdiņš un krēsli, pulkstenis, mūzikas instrumenti.
Tikmēr radio nes ziņas no ārpuses. Tur neiet gludi. Gudras galvas spriež par inflāciju, pārkaršanu, korupciju un tamlīdzīgi. Šejienes problēmas ir piezemētākas. Sadārdzinās pārtikas produkti, ug pakalpojumu un komunālie rēķini, dakteri un zāles miera laikiem nesamērīgi dārgas. Centra iemītnieks no tā nejūt ne nieka. Jūtas pasargāts kā miljonārs Lieldienu salu pludmalē. Netraucēti var nodoties keramikai, tautisku rakstu aušanai, mūzikai, aiziet pie dakteres Āboltiņas pažēloties par sāpēm krustos. Lai izraksta masāžas — viss pieejams! Bet pusdienlaiks jau klāt. Pa gaiteņiem ripinās Anniņas-Lindas žiglā brigāde. No viņu ātruma atkarīgs, cik karsts vai atdzisis azaids nonāks patērētāju šķīvjos.
Lai Strazdumuižas «saliņā» patiešām būtu droši, direktora Andra Cīruļa stāja ir viennozīmīga — visos līmeņos jāceļ kvalifikācija! Un pirmā persona rāda labu piemēru. Kaut gadu nasta plecos makten smaga, stājas augstskolā! Ne jau viegli bija vilkt divkāršu slodzi, kamēr pieveica studiju programmu, daudzos kursa darbus, nokārtoja eksāmenus. Pērn ieguva bakalaura diplomu, praktiskai pieredzei pievienojās akadēmiskās zināšanas ar teorētisku pamatojumu.
Pasakās teikts — ar gudrību var pieveikt jebkuru milzi. Ar gudrību, neatlaidību un darbu!