Dzeja

/Rudzupuķe/

Smaržoja puķes,

dūca bites
pilnas vasaras smaržas.
Tu manī skatījies,
un es redzēju Tavas acis
pilnas vasaras smaržas.
Sirds Tavu elpu jūt,
plaukst mulsums
pilns vasaras smaržu.
Reibst vasara,
un es dzeru Tavas lūpas,
Tavas lūpas pilnas vasaras smaržu.

Dzeguze iegūlās manā ligzdā
un atstāja dūri savilktu pigā.
Tas bija mans šī gada auklējums,
kā liela dāvana no jums.

Paldies! No mazas izauga par lielu,
un šaurums pārgūlās uz mums.
Bet izaugusi dūre savilkusies pigā,
kā visi dzeguzēni izgrūda no ligzdas mūs.

Tā, lūk, dzeguze iegūlās manā ligzdā
un atstāja dūri savilktu pigā.

Ai, dzīve, mana mīļā mēslu bedre,
tavs glāsts ir ļoti barojošs.
Es tevī nieka sapuvusi serde —
lietū raudu zaigojošs.

Rīt atkal svētki — tava diena,
tiks daudz kas pirmo reizi piemēslots.
Būs sūdu sūdiem tāda kaudze,
ka retais tajā neiestigs.

Bet es te viens kā nieka nelga,
tevi nīstot, tevī mītu, barojos.
Un, kad atkal pienāks jauna diena,
viss tavām vēlmēm atdošos!

Ai, dzīve, mana mīļā mēslu bedre,
tavs glāsts tik sulīgs, barojošs.
Es tevī nieka sapuvusī serde —
sāpu kā rietā aizejošais vakars sārts.

Lilioms

Viņš Tevi sita,
bet nesāpēja.
Tā tikai viņš sist mācēja...

Viņš Tevi mīlēja
kā ūdeni tuksneša smilts,
ne tā, kā to citi redz.
Tu juti, ka Tevī plūst viņa sirds.

Viņš mīlēja ne tā, kā citi,
ar kaisli acīs liegi noglāstot.
Tev sitot, cirzdams pats sevi,
pa gabaliem vien saskaldīja.

Viņš Tevi sita,
bet nesāpēja.
Viņš mīlēja ne tā, kā citi...

***
Caursistos vārdos sadega draugi.
Histērisks kliedziens tos pārrāva pušu.
Tie stāvēja klusi kā aizmirstie aukstie kari,
kā raķešu stobri katrs uz savu pusi.

Domas kā lodes katra uz savu mērķi.
Sokas un rejas šīs dubļainās dzejas,
mums katram pa savam netīras rokas.
Izejas, ieejas, bezizejas.

***
Spēks savīta baltajos kaulos,
simtiem lūzienu nokrakšķēja.
Simtiem balto cerību putnu
pēkšņi pārvērtās pelēkos kraukļos.

Augšana apstājās pusceļā,
nāvīgs izmisums nosita sātu.
Sirds piebriedusi, nospriegota
lēca pār domām un prātu.