Nodaļa — Veselīgi redzei

Topinambūri — arī redzes uzlabošanai
Īrisa Ošiņa
«Ogres vēstis»

Pasaulē iegājušies vairāki topinambūra sinonīmi. To dēvē par zemesbumbieri, Jeruzalemes artišoku un sakneņu saulespuķi, Izpētot topinambūra sastāvu, zinātnieki bija pārsteigti par tā noderību, par vitamīnu daudzumu un mikroelementu dažādību.

C un B1 vitamīnu šis augs satur divreiz vairāk nekā kartupeļi, ir arī lielisks B2 vitamīna avots. Kālija, dzelzs un cinka topinambūrā ir vairāk nekā kartupeļos, bietēs, burkānos. Tas satur arī kalciju, varu, magniju, mangānu, fosforu, niķeli, silīciju, un tajā ir arī tādas neaizvietojamās aminoskābes, kādas satur tikai augi un ko nesintezē cilvēka organisms. No ogļhidrātiem topinambūrā svarīgākais ir inulīns: viela, no kā cilvēka organismā veidojas fruktoze un kas ir tik nepieciešama cukura diabēta slimniekiem. Regulāri lietojot pārtikā zemesbumbierus, pazeminās cukura līmenis asinīs un uzlabojas redze.

Tam parasti piesaistījušās arī bifidobaktērijas, kas ir ļoti noderīgas, ja cilvēks cieš no kuņģa-zarnu trakta kaitēm vai pastiprināta stresa. Ārsti iesaka lietot pārtikā topinambūru kā efektīvu līdzekli pret aptaukošanos, aterosklerozi, podagru, artrītu, nierakmeņiem, mazasinību, kā arī piena sekrēcijas veicināšanai barojošām mātēm vai pret nogurumu pie palielinātas fiziskās un garīgās slodzes.

Gaismas, augsnes auglības, mitruma ziņā topinambūrs ir ļoti pieticīgs augs, vienā vietā var augt pat 40 gadus. Tiesa, laba raža būs pirmos četrus gadus. To stāda 10 — 15 cm dziļi un 30 — 50 cm attālumā bumbuli no bumbuļa. Forma zemzemes veidojumiem mēdz būt gan apaļa, gan iegarena, gan bumbierveida, apjoms — no 10 līdz 150 g smagumā. Tiem ir plāna miziņa, tāpēc tie rudenī uzmanīgi jānovāc, taču vislabāk tos atstāt ziemot augsnē, jo augs nebaidās pat 30 grādus liela sala. Turklāt agri pavasarī tas ir īpaši salds, tam vairs nepiemīt rudenī manāmais sājums.

Vasarā topinambūru var ēst zaļā veidā (garša līdzīga kāpostu kacenu, rāceņu vai artišoku garšai). Nomazgātus, nomizotus bumbuļus sarīvē uz rīves, pieliek sasmalcinātus zaļumus un apslaka ar citronu sulu vai sajauc ar krējumu.

Kā sastāvdaļu tos pievieno arī citiem sakņu salātiem, turklāt arī vāra, cep, sautē, kā arī sāla, marinē un kaltē.

Uzturvērtība labi saglabājas, ja bumbuļus ar visu mizu cep cepeškrāsnī līdzīgi kartupeļiem. Tāpat līdzīgi kartupeļu pankūkām var cept topinambūra pankūkas: uz rīves sarīvē 1 kg notīrītu bumbuļu, pievieno 1 glāzi piena, 1 olu, 2,5 glāzes miltu un cep sakarsētā pannā.

Taču īpaši gardas ir topinambūra kotletes. Notīra 800 g topinambūra bumbuļu un vāra ūdeni, kam pievienota šķipsniņa sāls un ēdamkarote citrona sulas. Nokāš (1 glāzi nokāstā šķidruma saglabā), izspiež caur sietu, pievieno 3 olu dzeltenumus, 1 ēdamkaroti kausēta sviesta, pēc garšas — sāli un piparus, tad apviļā miltos un cep pannā. Pasniedz ar mērci, ko gatavo uz pannas 1 ēdamkarotē sviesta sabrūninot 1 ēdamkaroti miltu, tad pievienojot 1 glāzi šķidruma, kurā topinambūri vārījās, 2 — 3 ēdamkarotes kečupa vai tomātu pastas, 2 tējkarotes cukura un 1 ēdamkaroti krējuma.

Ja kādam šis eksotiskais sakņaugs pēc garšas nepavisam nepatīk, tad var sagatavot veselīgu uztura bagātinātāju: notīrītas, sasmalcinātas bumbuļu strēmeles kaltē labi vēdināmā, no spilgtas gaismas pasargātā vietā, tad samaļ pulverī, lieto pa 1 ēdamkarotei ēšanas laikā.