Viss mūžs vienā darba vietā
Aivars Ķimsis
RISAC «Jugla»
Pēdējos gados Latvijas iedzīvotājos ir novērojama tendence bieži mainīt darba vietas, Tomēr RISAC «Jugla» var lepoties ar desmit darbiniekiem, kuri iestādē strādā vairāk nekā 20 gadus.
Ēdnīcas vadītāja Helēna Gintere visu darba mūžu ir aizvadījusi RISAC «Jugla». Viņa šeit nostrādājusi 53 gadus. «Strādāts ir daudz, un stundas nav skaitītas. Visu mūžu esmu mīlējusi kārtību, un to prasu arī no saviem padotajiem. Vienmēr pratu sadarboties ar darbiniekiem, iespējams tāpēc arī tik ilgs laiks aizvadīts vienā kolektīvā,» iespaidos dalās H. Gintere.
Pārtikas noliktavas pārzine Brigita Rūdolfa RISAC «Jugla» strādā 39 gadus. Par šiem gadiem Brigita saka, ka tie bijuši interesanti. Pašos darba pirmsākumos pansionātam bija sava saimniecība, kas to nodrošināja ar pārtiku. Tajā strādāja gan darbinieki, gan iemītnieki. Laika gaitā centra ēdnīcā un virtuvē ir notikušas lielas izmaiņas.
Pateicoties iestādes vadībai, ir iegādātas mūsdienīgas ēdienu gatavošanas iekārtas, kas ievērojami atvieglo cilvēku darbu. «Tomēr pašas spilgtākās atmiņas par centru ir saistītas ar kolēģiem. Es šeit tik ilgi strādāju tāpēc, ka līdzās strādā labi un patīkami cilvēki,» uzsvēra B. Rūdolfa.
RISAC «Jugla» kultūras dzīvi 31 gadu vada Zinta Pētersone. Viņas galvenie iespaidi par aizvadītajiem gadiem saistās ar daudzajiem kolektīviem un sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, kuri koncertējuši un dalījušies savos iespaidos centra klientiem organizētajos kultūras pasākumos. «Es no šiem cilvēkiem esmu guvusi milzīgu dzīves pieredzi un garīgi bagātinājusies,» atceras Z. Pētersone. Iegūtajā pieredzē arī šobrīd Zinta labprāt dalās ar saviem kolēģiem un centra klientiem.
Visu savu darba mūžu centram ir veltījuši arī Fraņa un Andris Cīruļi. 31 gadu par šoferi RISAC «Jugla» strādā A. Cīrulis, bet 29 gadus sociālās aprūpētājas amatu ieņem F. Cīrule. «Visu gadu garumā lielāks ir kļuvis kolektīvs. Pēdējos gados ir veikti daudzi tehniskie dar¬bi. Sākumā saimnieciskos darbus veica tikai viens galdnieks. Tagad centra teritorija daudz vairāk sakopta,» stāsta F. Cīrule.
Savukārt A. Cīrulis atceras, ka savas gaitas sācis, vadot mašīnu, ar kuru braukt nav bijis iespējams. Arī autoservisu, kurā mašīnu salabot, neesot varējuši atrast, tāpēc visi darbi bija jāveic pašiem. «Iesākumā bija ari Polijā ražota mašīna, kuru sauca par «poļu brīnumu», taču vēlāk tika iegādāta «Latvija», kura kalpo vēl šodien,» skaidro A. Cīrulis.
Darbinieki, kuri centrā strādā jau ilgus gadus, uzskata, ka ikdienas darbā nemēdz būt divu vienādu dienu, tāpēc viss darba mūžs ir pavadīts šajā iestādē.