Nodaļa — Veselība

Redzes uzlabošana pēc Beita metodes
Sarma Pārstrauta
No kvalifikācijas darba sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā «Attīstība»

(1. turpinājums)

Starptautiskā prakse
Aptuveni 19. un 20. gs. mijas laikā ievērojams Amerikas oftalmologs Dr. Viljams Beits izveidoja radikāli jaunu modeli redzes traucējumu izskaidrošanai un ārstēšanai. Pēc viņa domām redzes traucējumus nerada mehāniski cēloņi pašā acī, bet vairāk gan fiziskas, psiholoģiskas un emocionālas reakcijas uz apkārtni. Galvenokārt uz stresu, ko radījusi modernā civilizācija.

Viņš arī uzsvēris, ka bērniem izglītības procesā redzes traucējumi kļūst arvien asāki. Izdarot pārbaudi tūkstošiem pacientu, kuriem bija redzes traucējumi, Beits saprata, ka briļļu parakstīšana nav apmierinošs risinājums vājas redzes labošanai, ka pacienti, kuriem izraksta brilles, nekavējoties sāk ar tām redzēt labāk, taču viņi parasti atgriežas pie ārsta pēc pāris gadiem, jo nepieciešamas vēl stiprākas brilles. Tomēr īstā problēma, kas rada redzes pasliktināšanos, tā arī netiek atrisināta.

Oldess Hakslijs, grāmatas «Brīnišķīgā jaunā pasaule» autors, sarakstīja grāmatu «Māksla redzēt» pēc tam, kad ar Beita metodes palīdzību viņam veiksmīgi izdevās izārstēties no draudoša akluma. Abu autoru grāmatās aprakstītie paņēmieni atbilst pēdējā laikā tik populārai holistiskajai pieejai cilvēka ārstēšanai. Kopš četrdesmitajiem gadiem, balstoties uz šiem pētījumiem un atzinumiem, izdarīti arī citi pētījumi un izstrādātas atbilstošas ārstēšanas metodes.

Mūsdienās izdotas grāmatas, kuras sarakstījuši optometrijas speciālisti, izglītības darbinieki un vienkārši nespeciālisti, kas veiksmīgi atjaunojuši vai uzlabojuši redzi, izmantojot līdzīgas metodes. Tās tagad tiek lietotas visā pasaulē. Beita metode tiek mācīta galvenokārt Anglijā un Indijā. Tomēr arī Kanādā, Austrālijā, Vācijā, Beļģijā, Šveicē un Nīderlandē strādā cilvēki, kas redzes uzlabošanai izmanto šīs dabiskās metodes.

Pēc šīs metodes Beita skolniece Margareta Korbeta palīdzēja atjaunot redzi savam vīram pēc tam, kad viņa redze bija pasliktinājusies tik ļoti, ka ārsti jau paredzēja akluma iestāšanos. Pēc vīra nāves Margareta Losandželosā atvēra skolu, kurā, strādājot ar Beita metodi, palīdzēja atgūt redzi simtiem cilvēku.

Slavenais austriešu profesors Pols Bregs ar šīs metodes palīdzību palīdzēja savai meitai pēc autokatastrofas saglabāt redzi, pēc tam šī metode tika aprakstīta arī viņa grāmatā.

Daudz cilvēku, kuri ar šīs metodes palīdzību uzlabojuši savu redzi, pēc tam šo metodi māca citiem. Tas ir svētīgs darbs — strādāt pēc principa «Uzlabo redzi un veselību pats, palīdzi citiem».

Grāmatā «Noņem brilles un skaties» Dr. Libermans atzīmē, ka «1949. gadā Ķīnas valdība nolēma kaut ko uzsākt, lai novērstu arvien lielāko tuvredzības izplatību, un gan skolās, gan rūpnīcās ieviesa programmu, kas noteica katru dienu divdesmit minūtes veltīt acu vingrinājumiem. Ķīnas speciālisti apgalvo, ka tādējādi izdevies mazināt tuvredzības gadījumu pieaugumu.»

Ar ko gan atšķiras šī metode no pārējiem redzes uzlabošanas paņēmieniem? Pirmām kārtām jau ar to, ka šī ir dabiskā ceļā veidota redzes un veselības uzlabošanas metode. Šī nav medicīniskā, bet psiholoģiski pedagoģiska metode, tā nepiedāvā zāles un ķirurģisku iejaukšanos. Tātad šī metode ir pilnīgi nekaitīga un cilvēkam nenodara nekādu ļaunumu.

Ja situācijā, kad notiek medicīniskā iejaukšanās, cilvēks ir pasīvā lomā, tad pie šīs metodes viņš vispirms saņem sīku un argumentētu informāciju par metodes efektivitāti un pareizību, pēc tam jau pats pieņem lēmumu, izpildīt uzdoto, vai nē.

Šajā programmā ir apvienotas vairākas ļoti iedarbīgas metodes, kuras ir pārbaudījis laiks un kuras ir efektīvas arī katra par sevi. Programmas pamatā ir likta Beita metode.

Dr. Beita metode
Jau ilgu laiku Beita sistēmas efektivitāte nav diskusiju tēma. Varbūt vienīgi ortodoksālā medicīna nebija īsti apmierināta ar to, ka Dr. Beits savādāk izskaidroja acs darbību. Savā laikā Beita metode eksperimentālos nolūkos astoņus gadus tika pielietota Grandfoksas skolās ASV, tāpat arī piecās Ņujorkas skolās.

Grandfoksas štatā šī metode tika pielietota visās skolās, un rezultātā miopija bērnu vidū no 6% samazinājās uz mazāk kā 1%. Ņujorkā no 5700 skolniekiem 3299 bija ar sliktu redzi. Pēc piecu mēnešu nodarbībām 2026 no 3299 skolēniem (61,4%) redze vienā vai abās acīs manāmi uzlabojās, bet 1023 (31,01%) skolēniem redze abās acīs kļuva normāla. Un tikai dažiem redze turpināja pasliktināties. Tas tika izskaidrots ar to, ka ar skolēniem nodarbojās apmācīti skolotāji, kuri ne vienmēr pareizi pielietoja pārbaudes tabeles.

Lai gan tas nevarēja pasliktināt skolnieku redzi, tomēr, nepareizi pielietojot tehniku, arī uzlabojumi nav gaidāmi. Tāpat arī eksperiments notika bez paša Beita uzraudzības, un līdz ar to bija pieļautas kļūdas, metodi pielietojot. Var pieļaut, ka skolnieki vienkārši nevēlējās vingrināt redzi, vai, skatoties uz tabulām, vienkārši sasprindzināja redzi. Tādejādi šie eksperimenti norāda uz to, ka šī metode savā efektivitātē daudzkārt pārsniedz citus profilaktiskos pasākumus redzes uzlabošanai.

Beita metode redzes uzlabošanai ir efektīva ne vien refrakcijas traucējumu un šķielēšanas ārstēšanā, bet dažos gadījumos arī nopietnos deģeneratīvos gadījumos.

Šāds aprakstīts gadījums ir ar angļu rakstnieku Oldesu Haksliju, kurš pēc 18 mēnešu smagas acu slimības bija gandrīz zaudējis redzi un sāka jau mācīties Braila rakstu neredzīgajiem. Viena viņa acs varēja uztvert tikai gaismu, otra — no trīs metru attāluma uztvēra burtus, kurus cilvēks ar labu redzi varēja uztvert no 20 reizes tālāka attāluma. Redze strauji zuda, klasiskā medicīna atzinās bezspēcībā.

Hakslijs nejauši uzzina par Beita metodi un dodas uz Kaliforniju pie Beita skolnieces Margaretas Korbetas, kuras vīrs atguva redzi ar Beita metodes palīdzību un kura pēc vīra nāves sāka ar šo metodi palīdzēt simtiem citu cilvēku. Jau pēc diviem mēnešiem notiek brīnums un redze sāk pamazām atgriezties, un trīs gadu laikā gandrīz neredzīgā Hakslija redze ne tikai uzlabojas, bet kļūst pat divas reizes labāka, nekā viņam bija, lietojot brilles.

Par savu praksi, ārstējot savas acis pēc Beita metodes, Hakslijs uzraksta grāmatu, un grāmatā nosaka arī galvenos iemeslus, kāpēc tradicionālā medicīna neatzīst Beita metodi, kura visā pasaulē tiek atzīta kā pareiza: «Kopš oftalmolģija ir kļuvusi par zinātni, tā pēta aci tikai fizioloģiskā aspektā, bet galīgi nav pētīta psiholoģija, kura atļauj acij redzēt.» Lai gan Haksliju ārstēja augstas kvalifikācijas speciālisti, neviens viņam nestāsīja par šādu iespēju.

Kad ārstējoties acī tika ielaista infekcija, tad viss, ko varēja izdarīt speciālisti — izrakstīt rakstniekam brilles un atlaist mājās. Kā pēc tam jūtas rakstnieks, mediķus neinteresē. Garām tādam «kliedzošam» gadījumam prese nepagāja, un ignorēt Beita metodi vairs nebija iespējams.

Pats biežākais jautājums, kuru uzdod katrs, kurš sāk ar kaut ko nodarboties, ir jautājums, kurš sākas ar jautājuma vārdu «kad». Dotajā gadījumā tas noteikti skanētu apmēram šādi: «Kad man būs pirmie rezultāti?» Uz šo jautājumu pats grāmats autors Hakslijs atbild: «Parasti cilvēki, kuri nekad nav nēsājuši brilles, ātrāk uzlabo savu redzi, nekā tie, kuri ir brilles lietojuši. Tādēļ no brillēm vajag atteikties jau pašā sākumā, kad uzsāk vingrinājumus. Ja tas darba vai citādu iemeslu dēļ nav iespējams, tad tas tomēr bremzē redzes uzlabošanās tempu.»

Dažāda vecuma ļaudis ir guvuši panākumus, pielietojot šo metodi, tomēr prakse rāda, ka bieži bērni rezultātus gūst ātrāk. Tas tomēr neattiecas uz pavisam maziem bērniem, kuri vēl nesaprot, ko nozīmē skatiena fiksācija un citus terminus.

Grāmatas autors atzīmē, ka vecums nav šķērslis, lai uzlabotu redzi, galvenais nav vecums, bet gan laiks, cik ir bijusi redzes problēma, kas ir bijusi par iemeslu nepareizai redzes pielietošanai. Tiek vērsta uzmanība, ka ar laiku cilvēkiem izveidojas slikti ieradumi, kuri ietekmē arī veselību, tai skaitā arī redzi. Ar vecumu cilvēki kļūst mazkustīgāki, arī tas ietekmē redzi.

Daudzu grāmatu autori norāda, ka ar šīs metodes palīdzību ir panākti daudzi labi rezultāti pie ļoti dažādām acu problēmām un dažādās vecuma grupās. Tai pašā laikā citi autori savādāk aplūko efektīvo Beita metodi.

Analizējot 2857 pacientu datus, kuri nodarbojās pie K. Haketta, un viņu vidū bija visi, kuri vispār nodarbojās ar šiem vingrinājumiem, tai skaitā arī tie, kuri ar šiem vingrinājumiem vairs nenodarbojās. Viņu vecums bija no trīs līdz 92 gadiem, profesijas — no mašīnista līdz ārstam, no mājsaimnieces līdz ministram. Rezultātā no 1584 tuvredzīgiem cilvēkiem 594 cilvēki uzlaboja savu redzi uz pusi, 210 cilvēki atjaunoja redzi, 163 redzi uzlaboja — vienu piektdaļu normālas redzes, 211 — vienu desmitdaļu normālas redzes.

Atlikušajos gadījumos redzes uzlabojumi bija mazāk pamanāmi vai bija īslaicīgi. No 348 tālredzīgajiem pacientiem 116 pilnībā atteicās no brillēm, 119 pārgāja uz vājākām lasāmajām brillēm, 38 cilvēkiem vērā ņemama efekta nebija. No 179 šķielējošajiem pacientiem — 71 cilvēks savu problēmu atrisināja, 96 cilvēki arī panāca tādus pašus labus rezultātus, vienīgi slimības gadījumos, noguruma brīžos, emocionālos brīžos bija manāmas nelielas novirzes no normas, 12 cilvēkiem uzlabojuma nebija.

Visos šajos gadījumos diagnozes uzstādīja ārsti, kuri atzina tikai tradicionālo medicīnu, un ārsts, kurš neatbalsta Beita metodi, tomēr norāda, ka trenējoties redze uzlabojas vidēji divas reizes katros divpadsmit mēnešos.

Analizējot dotos rezultātus, redzam, ka Beita metode dod labus rezultātus, un, kā atzinis kāds no oftalmologiem, kurš praktizēja pēc Beita metodes — lai arī Beita teorija liek šaubīties, viņa praktiskās rekomendācijas tomēr kaut kādā veidā darbojas. Atliek vienīgi cerēt, ka Beita metodes papildinās arī medicīnas arsenālu, lai cīnītos ar redzes problēmām.

Kā nākošo šajā programmā es ļoti vēlētos pieminēt Porfīrija Ivanova sistēmu, kura arī ir spēcīga sistēma.

Ivanova sistēma organisma dabiskai atveseļošanai
Šodien šī sistēma ir atzīta kā viena no spēcīgākajām sistēmām, lai bez zāļu palīdzības varētu atbrīvoties no hroniskām slimībām.

1982. gadā žurnālā «OroHēK» pirmo reizi nopublicēja rakstu par Porfīrija Ivanova pieredzi, kuru viņš bija ieguvis 50 gadu laikā, praktiski meklējot ceļus dzīvei bez slimībām. Šajā rakstā bija uzskaitīti likumi, kurus ievēro Porfīrijs Ivanovs:

1. Dzīvot ar pastāvīgu vēlēšanos darīt cilvēkiem labu, izdarījis — aizmirsti to, un pacenties izdarīt atkal labu.
2. Visu centies darīt tikai ar labu prātu un prieku. Kamēr neesi iemācījies darbu darīt ar prieku, vari uzskatīt, ka neproti darīt.
3. Nedzer ne alu, ne vīnu, ne šņabi.
4. Vienu dienu nedēļā badojies, citā laikā ēd mazāk gaļas un vispār ēd mazāk.
5. Staigā katru dienu ar basām kājām pa zāli un sniegu, kaut vai dažas minūtes dienā.
6. Katru dienu no rīta un vakarā aplejies ar aukstu ūdeni.
7. Biežāk būt svaigā gaisā gan vasarā, gan ziemā pēc iespējas vieglāk ģērbtam.

Pazīstams P. Ivanovs ar to, ka veica zinātnisku eksperimentu pats ar sevi Krievijas vidējā joslā, kur gaisa temperatūra ziemā ir līdz —20 C. Šādos apstākļos viņš 50 gadus staigāja vienos šortos. Ar šo savu darbību viņš mēģināja pierādīt, ka pat šādos apstākļos cilvēkam no dabas nekas lieks nav vajadzīgs, izņemot gurnu pārsēju. Pie visa tā cilvēks var būt garīgi un fiziski vesels.

Rīta aplaistīšanās ir brīnišķīga, tonizējoša procedūra, kura spēj aizstāt jebkuru kafijas dopingu, un ir brīnišķīga organisma attīrīšanas iespēja, kad nomazgājas nakts sārņi un toksīni no visa ķermeņa.

P. Ivanova sistēmas pamatā ir aplaistīšanās ar ledusaukstu ūdeni, vislabāk divas reizes dienā — no rīta un vakarā.

Ko mums dod aplaistīšanās ar ūdeni?
1. Aplaistīšanās ar aukstu ūdeni ir paškodēšanās uz veselību.

Kā tas notiek? Nevajag censties uzreiz ķerties pie aukstā ūdens spaiņa. Ieelpot dažus dzīvības elpas vilcienus, pie pirmā elpas vilciena palūdzot veselību sev, pie otrā — veselību saviem mīļajiem un tuviniekiem, pie trešā — visiem cilvēkiem uz zemes.

Ieelpas kārtas numurs šajā gadījumā nav svarīgs, bet gan ticība un vēlēšanās palīdzēt sev, saviem tuviniekiem un visiem cilvēkiem uz zemes. Lūgt vajag un arī var tam, kam cilvēks tic — Dievam, dabai, ūdenim, debesu spēkiem, debesu saprātam. Pēc tam uzlej šo ūdeni uz galvas. Brīdī, kad cilvēks lūdz sev veselību, viņš zemapziņas līmenī aktivizē centrus, kuri atbild par cilvēka atveseļošanās procesu.

Vienreiz cilvēks palūdz veselību, otrreiz un trešo reizi, un tad aukstais ūdens uz galvas — notiek kodēšana, fiksēšana. Cilvēks liekas gulēt, atveseļošanās notiek visu nakti, no rīta cilvēks domā — acīm ir labāk, jāpalūdz veselība arī kam citam, kas sāp. Cilvēks pats sevi iekodē veselībai.

2. Aplaistoties ar ledusaukstu ūdeni, kurš ir aukstāks par vienpadsmit grādiem, cilvēkam strauji paaugstinās ķermeņa temperatūra (līdz četrdesmit diviem grādiem) un tūlīt arī atgriežas normas robežās. Šādos apstākļos iet bojā visi slimības mikrobi. Ūdenim, kurš ir siltāks par divpadsmit grādiem, nepiemīt ārstējošās īpašības. Kādēļ?

Brīdī, kad uz galvas tiek uzliets aukstais ūdens, cilvēka ķermenī tiek izstrādāta maksimāli iespējamā temperatūra — četrdesmit divi grādi, pie kura visi mikrobi iet bojā. Ne velti P. Ivanovs ir teicis: «Ja esi vesels, aplaisties ar ūdeni no rīta un vakarā, lai būtu labi. Ja esi saslimis — aplaistīties vajag ik pēc trim stundām, lai ar auksto ūdeni palīdzētu izdzīt no sevis slimību».

Ir atšķirība — peldēties āliņģī vai aplaistīties ar ledusaukstu ūdeni. Ja āliņģī ir auksti, tad aplaistoties cilvēks sasildās.

3. Aplaistīšanās ir labākā vēža profilakse. P. Ivanovs paredzēja Černobiļas traģēdiju, un kādā no savām atstātajām burtnīcām uzrakstīja, ka tie, kuri aplaistīsies ar ledusaukstu ūdeni, var izdzīvot arī pēc apstarošanās.

Šo viņa paredzējumu pārbaudīja PSRS Zinātņu akadēmijas eksperimentos ar žurkām. Eksperimentā pierādīja, ka no divdesmit apstarotām žurkām tās, kuras aplaistīja ar ledusaukstu ūdeni, izdzīvoja visas un bija veselas, bet tās, kurām nedarīja neko, nomira no vēža. Noskaidrojās, ka jebkurā dzīvā organismā, tai skaitā arī cilvēka, patstāvīgi rodas tā sauktās augsti enerģētiskās šūnas. Tās ir šūnas, kuras savāc lieko enerģiju un ir gatavas sākt dalīties bez kontroles. Brīdī, kad uz galvas uzlej auksto ūdeni, šīs šūnas iet bojā un tiek izvadītas no ķermeņa.

4. Ūdeni spainī jūs esat «uzlādējis», ūdens ir ārstējošs un attīrošs. Ūdenim ir vairāk nekā simts četrdesmit struktūras modifikāciju, un cilvēks, sarežģītākā psihofizioloģiskā būtne, ar savu biolauku spēj mainīt ūdens, kurš atrodas viņam līdzās, struktūru.

Brīdī, kad cilvēks novieto sev priekšā ūdens spaini un lūdz no debesīm palīdzību veselībai, notiek visspēcīgākā energoinformācijas plūsma. Šajā brīdī ūdens spainī maina struktūru un tas ir «uzlādēts» tikai tā cilvēka veselības vajadzībām, kurš to lūdz. Tieši tādēļ cilvēki, kuri aplaistās pēc Ivanova sistēmas, nekad nenoslaukās, bet gaida, kamēr ūdens caur porām iekļūst organismā un palīdzēs organismam labāk attīrīties un atveseļoties.

5. Un pašās beigās — tā ir brīnišķīga norūdīšanās procedūra.

(Turpinājums nākamajā numurā.)