Latvijas Tautas frontei — 20
Ilgvars Hofmanis

Pirms 20 gadiem 1988. gada 7., 8. un 9. oktobrī nodibinājās Latvijas Tautas fronte, nevalstiska organizācija, kura aptvēra visplašākos latviešu tautas slāņus. LTF bija varens ierocis mūsu valsts atjaunošanai. Malā nepalika arī Strazdumuižas iedzīvotāji un citi ar tā saukto «neredzīgo sistēmu» saistīti ļaudis.

Viss sākās ar presi. Līdz 20. gs. astoņdesmito gadu beigām padomju prese bija ārkārtīgi garlaicīga. Tā bija mūžīga pozitīvisma kampaņa, ko papildināja ziņas par centralizēta plāna izpildi vai nepildīšanu. Sākoties tā sauktajai Gorbačova pasludinātajai «atklātībai», laikraksti un žurnāli, televīziju un radio raidījumi pildījās ar sava laika sensācijām, t.i., ar informāciju par gadu desmitiem noklusētām problēmām. Neredzīgajiem juglēniešiem 1988. gada pirmajā pusē Šaha un dambretes kluba telpās jaunāko presi lasīja priekšā Māra Baumane. No toreiz lasītā palicis prātā kāds raksts par cietumiem. Tajā bija aplūkota ieslodzīto neformālā hierarhija, sākot ar «likumīgajiem zagļiem» un beidzot ar «gailīšiem» un «parafīniem».

Par vietējās LTF nodaļas dibināšanu viens no pirmajiem sācis domāt M. Baumanes dzīvesbiedrs, neredzīgais šahists Dagnis Baumanis. Es pats par šādu ideju uzzināju 1988. gada 3. septembrī atceļā no Baltijas jūrai veltītās demonstrācijas. Aizlūguši Dievu un parakstījušies par latviešu valodas pasludināšanu par valsts valodu, mēs sastapām Almu Ausmu Dimitrijevu. Viņa pastāstīja, ka arī Strazdumuižā tiek dibināta LTF nodaļa.

Par LNB Rīgas MRU un neredzīgo ciemata Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāju ievēlēja vienu no šī uzņēmuma grāmatvedēm Mirdzu Rubļevsku. Par delegātiem uz LTF dibināšanas kongresu ievēlēja Jāni Gaismiņu, Juri un Kārli Kalniņus. K. Kalniņš tolaik bija «Rosmes» līdzstrādnieks. LTF sanāksmēs viņam patika runāt garas runas, kuras bija visai eleganti izstrādātas, bet kuru saturs reizēm kļuva pārāk mērens. Jau minētā A. A. Dimitrijeva kļuva par mūsu nodaļas priekšsēdētājas vietnieci. Viņa atceras: «Darbs bija ieguldīts milzīgs. Okupācijas varas iestādes tīšām centās apgrūtināt tautfrontiešu darbību, liekot viņiem aizpildīt birokrātiskos «papīru kalnus»».

Mūsu nodaļā iestājās ap 400 cilvēku. Tā bija apmēram viena trešdaļa ciemata iedzīvotāju un uzņēmumā strādājošo. Personīgi man jau pašā sākumā bija skaidrs, ka tik liels cilvēku daudzums turpmāk nenodarbosies ar politiku regulāri. Taču viņu mērķis bija pavisam cits — novērst latviešu tautas asimilāciju.

Ar labu vārdu gribas minēt arī toreizējo Strazdumuižas kluba direktori Ievu Andersoni un neredzīgo skolas skolotāju Valdi Vīksnu, kurš kļuva par LTF Vidzemes priekšpilsētas nodaļas Revīzijas komisijas priekšsēdētāju, kā arī šīs pašas skolas skolotājas Mirdzu Ķirsi, Dainu Škuškovniku un skolēnu Edvardu Žibu.

Sākotnēji LTF vadība izteicās par Latvijas autonomiju bijušās Padomju savienības ietvaros. Tikai 1989. gada 31. maijā, kad organizācijas līderi piedalījās bijušās PSRS Tautas deputātu kongresa sēdē Maskavā, mājās palikušie LTF valdes locekļi aicināja apspriest neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanas iespēju. Mēs apspriedām šo aicinājumu 15. jūnijā. Šai sapulcē es uzstājos ar niknu antikomunistisku runu. Tā runāt man nebija patīkami, jo tas apdraudēja attiecības ar daudziem līdzcilvēkiem.

Tomēr vēl šodien, tāpat kā toreiz, uzskatu, ka šāda runa bija nepieciešama. Tai laikā es jau biju Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) biedrs, un šajā organizācijā līdzīgas runas bija parastas. 31. maija aicinājumā minētās Latvijas Republikas Pilsoņu komitejas es ierosināju pasludināt par primārām. Sapulce atbalstīja 31. maija aicinājumu bez mana papildinājuma.

Demokrātiskas politiskas organizācijas darbība nav iedomājama bez līdzdalības kaut puslīdz godīgās un puslīdz brīvās vēlēšanās. Klasiskajā PSRS vēlēšanas bija šausmīgs farss. Ne tikai Augstāko padomi, bet pat vietējās padomes, tiesnešus un tiesu piesēdētājus ievēlēja, izmantojot vienu vienīgo «Komunistu un Bezpartejisko bloka» sarakstu. Pavisam citādi tas notika 1989. gada 26. martā, kad visā milzīgajā impērijā ievēlēja PSRS Tautas deputātu kongresu.

Katrs vēlētājs balsoja divos iecirkņos — teritoriālajā un nacionāli teritoriālajā iecirknī. Teritoriālajā iecirknī mūsu nodaļa atbalstīja LNNK līderi Juri Dobeli, bet nacionāli teritoriālajā iecirknī — Krievu teātra aktrisi Ņinu Ņeznamovu. Ne viens, ne otrs kandidāts neuzvarēja. J. Dobeli uzvarēja Latvijas kompartijas 1. sekretārs Jānis Vagris, bet N. Ņeznamovu — kompartijas atbalstītais atvaļinātais padomju armijas apakšpulkvedis Viktors Alksnis.

V. Alksnis vēl šodien darbojas Krievijas Valsts domē, kur izceļas ar sevišķu naidīgumu pret Baltijas valstīm. Vēlēšanās drīkstēja piedalīties gan Latvijas Republikas pilsoņi un viņu pēcteči, gan okupācijas laikā iebraukušie kolonisti (ap 700 000 cilvēku) un pat nezināms daudzums okupācijas armijas kareivju.

K. Kalniņš negaidīti publicēja «Rosmē» interviju ar V. Alksni, kurā salīdzināja viņu ar Andreju Pumpuru, kurš taču arī bijis krievu armijas virsnieks. Lasītāji bija sašutuši. Radikālākie pat plānoja demonstratīvi izrēķināties ar attiecīgo «Rosmes» numuru. Patiesībā zaudējums vēlēšanās nebija tik svarīgs. Daudz svarīgāka bija pati iespēja izvēlēties, kas, neraugoties uz visu, mums beidzot bija.

1989. gada decembrī Latvijā notika vietējo tautas deputātu vēlēšanas. Arī šoreiz LTF atbalstīja LNNK kandidātu. Uz vietu Vidzemes priekšpilsētas padomē kandidēja LNNK Strazdumuižas nodaļas priekšsēdētājs Jānis Dubinskis, un es kļuvu par viņa uzticības personu. Uz vietu Rīgas pilsētas deputātu padomē kandidēja pazīstamais kinorežisors Arnis Akmeņlauks, un viņa uzticības persona bija A. A. Dimitrijeva.

Šoreiz abi kandidāti uzvarēja. Viņus atbalstīja arī vietējā latviskā komunistu partijas komiteja. Taču J. Dubinska pretinieks bija LNB toreizējais priekšsēdētājs Genrihs Lebedeks, kuru atbalstīja Rīgas Proletāriešu rajona komunistu partijas komiteja. Tādēļ tautfrontiskie LNB biedri, protams, nonāca neērtā situācijā.

1990. gada 18. martā beidzot bija klāt izšķirošā vēlēšanu diena. Nu vajadzēja ievēlēt Latvijas Padomju sociālistiskās republikas Augstāko padomi, kurai, saskaņā ar tautfrontiešu ieceri, vajadzēja pasludināt valsts neatkarību. Šoreiz mūsu nodaļa atbalstīja Ati Kramiņu, kurš vēlāk kļuva par Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju. Par viņa uzticības personu atkal kļuva A. A. Dimitrijeva. Bez pārpratumiem neiztika arī šoreiz, taču turpmākajā notikumu attīstībā tiem nebija būtiskas nozīmes. Vēlēšanās A. Kramiņš uzvarēja Valdi Čukuru.

1990. gada 4. maijā jaunievēlētā Augstākā padome pasludināja pārejas periodu uz neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Tomēr LTF turpināja pastāvēt. Pienāca 1991. gads.

Par janvāra barikādēm man nav nekas daudz ko stāstīt. Mēs ar māti devāmies uz doma katedrāli, kur pirmo reizi savā mūžā lūdzu Dievu. Doma laukumā pienāca kāds no mūsu topošās nacionālās varas pārstāvjiem un paziņoja, ka šeit esot bīstami uzturēties sievietēm.

Toties jo spilgtā atmiņā palikuši augusta notikumi. 1991. gada 20. augusta rītā jau pulksten sešos devos uz uzņēmumu. Man bija ļoti svarīgi, lai darbinieki atsauktos Latvijas Augstākās padomes aicinājumam streikot. Vispirms es ierados uzņēmuma ēdnīcā. Saimniece man sacīja: «Tas atkarīgs no jums. Ja streikosiet jūs, streikosim mēs.» Paskaidroju, ka es uzņēmumā nestrādāju, precīzāk izsakoties, tolaik es strādāju kādā no uzņēmuma mājstrādnieku iecirkņiem. Saimniece mani aizveda pie sava tiešā priekšnieka, kurš noteiktu atbildi nedeva.

Devos tālāk. Pieklauvēju pie kādām durvīm tālākajā gaiteņa galā. Atvēra toreizējais Rīgas MRU rehabilitētājs Staņislavs Miklašēvičs. Uzzinājis manu vēlmi, viņš sašuta: «Vācieties prom no manis! Neredzīgiem jau tāpat trūkst darba!» Nomurmināju vairākus «Paldies!» un devos tālāk.

Beidzot es sastapu savus piekritējus. Viņi uzlauza vietējā radio raidītāja durvis, un es līdz ar citiem varēju uzrunāt klausītājus. Savā runā solīju atrast veidu, kā sodīt streiklaužus. Kā uzzināju tikai šodien, 4. ceha priekšnieks Aivars Raits savā cehā drosmīgi atslēdzis elektrību. Kamēr pats MRU direktors Kārlis Liepiņš šaubījies.

Par mūsu nodaļas beigām var uzskatīt 1992. gada rudeni. Tolaik notika LTF Rīgas Vidzemes priekšpilsētas konference. Tā noritēja divās daļās. Uz oktobra konferenci no mūsu nodaļas ieradās 15 delegāti. Vidzemes priekšpilsētas vadība bija iecerējusi dibināt jaunu politisku organizāciju «Tēvzemei un Brīvībai» vai, precīzāk izsakoties, vienu no tās komponentiem — nacionālo apvienību «Tēvzeme».

Es nesapratu toreizējā Vidzemes priekšpilsētas vadītāja Andreja Ruča un viņa domubiedru politisko blefošanu, un man viņi šķita bīstami ekstrēmisti. Tādēļ vienīgo reizi mūžā es nodarbojos ar destrukciju, nezinādams, ka pēc pieciem gadiem pats kļūšu par politiskās partijas «Tēvzemei un Brīvībai/ LNNK» dalībnieku. Novembra sanāksmi apmeklēja vairs tikai trīs mūsu nodaļas delegāti.

1993. gada 5. un 6. jūnijā beidzot notika Latvijas Republikas 5. Saeimas vēlēšanas. Pilsoņu komitejas bija panākušas savu, un balsot drīkstēja tikai Latvijas pilsoņi, kuriem šī pilsonība bija okupācijas brīdī 1940. gada 17. jūnijā, un viņu tiešie pēcteči. Vēlēšanās piedalījās arī LTF, bet nepārvarēja tā saukto procentu barjeru, kas tolaik bija 4, bet tagad ir 5%.

Aizvadītajos 20 gados ir bijis ne mazums kļūdu un trūkumu. Nereti nācies sastapties ar augstu amatpersonu negodīgumu un nekompetenci. Baltijas jūra vēl aizvien ir ļoti piesārņota. Pastāv liela plaisa starp dažādiem Latvijas tautas sociālajiem slāņiem. Ar pārāk vieglu roku Latvija ir atdevusi Abreni, un pastāv lēta nekontrolēta darbaspēka imigrācijas draudi.

Toreiz mums nebija neviena, no kura varētu mācīties, jo visa Austrumeiropa un Centrālā Eiropa no komunisma atbrīvojās vienlaicīgi. Un tomēr es neko nenožēloju. Mums ir reāli funkcionējoša demokrātija un sociāli atbildīga tirgus ekonomika, bet pats galvenais — mums ir pašiem sava valsts.