Pētnieciskie darbi par redzes invalīdiem
Sandra Braunere
LNB rehabilitācijas centra direktore

Jau iepriekšējā numurā stāstīju par uzņēmīgajiem kolēģiem — sociālajiem rehabilitētājiem, kuri veiksmīgi ieguvuši augstāko izglītību savā profesijā. Diploma ieguves obligāts priekšnoteikums bija kvalifikācijas darba izstrāde. Jau mācību procesā nācās pārliecināties, cik gan salīdzinoši maz literatūras, informācijas, metodikas un ieteikumu pieejami Latvijā (un latviešu valodā) par darbu ar cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Tāpēc vēl jo nozīmīgāki ir pašu studentu izstrādātie kvalifikācijas darbi, kas tapuši par ikdienas darbā vajadzīgām tēmām, formulējot pētījuma problēmu, definējot pētījuma mērķi un uzdevumus, metodes, bet nobeigumā sniedzot savus vērtīgos ieteikumus un secinājumus.

Katra darba sākumā ir nopietns literatūras apskats, normatīvo aktu analīze. Veiktas gan intervijas, apkopoti anketēšanas rezultāti, aptaujājot sociālajā jomā strādājošos speciālistus, tos, kuri ikdienā strādā ar redzes invalīdiem, un arī pašus klientus — cilvēkus ar redzes problēmām. Tapuši būtībā unikāli un aktuāli materiāli, kuru daudzās idejas uzreiz tā vien gribas ieviest dzīvē.

«Rosme» jau publicē divus SDSP augstskolā «Attīstība» tapušos kvalifikācijas darbus: Sarmas Pārstrautas «Sociālās rehabilitācijas programma redzes un veselības uzlabošanai cilvēkiem ar redzes problēmām SIA LNBRC Rīgas pilsētas rehabilitācijas dienas centrā» un Pētera Locāna «Klienta motivēšana un sagatavošana suņa pavadoņa pakalpojumu izmantošanai» (abu darbu zinātniskā vadītāja ir Iveta Dambe), tāpēc par to svarīgumu un kvalitāti jau varat spriest paši.

Sarma Pārstrauta pievērsusies tik aktuālajai redzes uzlabošanas tēmai, vispirms jau pētot starptautisko praksi — amerikāņu zinātnieka oftalmologa V. Beita, krievu eksperimentētāja P. Ivanova, zinātnieka G. A. Šičko un citu speciālistu izveidotās metodes. Papildus dažādiem vingrinājumiem, pareiza uztura ieteikumiem, ūdens procedūrām u. tml. svarīga ir pašiedvesma, spēja «noskaņoties uz veselības viļņa», prieks un ticība sev, arī pacietība un mērķtiecība.

Autore savā darbā aptaujājusi septiņus speciālistus, kuri strādā ar cilvēkiem ar redzes traucējumiem, kā arī 70 cilvēkus ar redzes problēmām. Secinājumi: trūkst informācijas par redzes un veselības uzlabošanas paņēmieniem kopumā, kaut gan cilvēki labprāt šādās programmās iesaistītos — arī sociālās rehabilitācijas programmu ietvaros, ja vien tam tiktu rasts nepieciešamais finansējums.

Autore izstrādājusi arī pašu programmu — desmit nodarbību plānu ar nepieciešamo informāciju, attiecīgiem vingrinājumiem, vajadzīgajiem resursiem kopumā 48 kontaktstundu nodarbībām, kā arī dod savus ieteikumus speciālistu sagatavošanai. Programmas laikā paredzēts ne tikai iegūt zināšanas, kā trenēt acu muskulatūru un noņemt acīm spriedzi, bet arī — kā nostiprināt imūnsistēmu, nervu sistēmu, apgūt pašmasāžas pamatus, relaksāciju, autotreniņa pamatus, uzzināt, kas ir dalītais uzturs, ārstējošās ūdens procedūras, vienkāršas organisma attīrīšanas metodes.

Ja arī jūs tas ieinteresējis, zvaniet uz Rīgas pilsētas rehabilitācijas dienas centru (tālr. 67277344) un, protams, pārlasiet «Rosmē» jau publicētos ieteikumus.

Pēteris Locāns savukārt pētījis suņu-pavadoņu izmantošanas iespējas, kas pagaidām mūsu valstī ir gana svešas, taču tām nenoliedzami ir plašas attīstības perspektīvas. Darba ievadā apskatītas dienesta suņu funkcijas gan vēsturiskā, gan starptautiskā aspektā, apzināts arī tas, kas ļauts un liegts suņiem-pavadoņiem dažādās valstīs — normatīvo aktu nianses.

Vai zinājāt, ka Lielbritānijā ir vairāk nekā 5000 suņu-pavadoņu? Un to, ka Beļģijā viena no taksometru kompānijām Briselē nodrošina suņiem-pavadoņiem īpašas segas, taču taksometra šoferim ir tiesības atteikties uzņemt savā mašīnā suni, ja viņš no tā baidās?

Jā, informācija ir gan jautra, gan nopietna, taču kopumā apzināti dažādi un plaši resursi. Arī Latvijas normatīvajos aktos suņi-pavadoņi jau ir minēti, taču nav pat vadlīniju, kas regulētu saimnieka un viņa suņa-pavadoņa iekļūšanas iespējas dažādās iestādēs.

Autors savā darbā apraksta gan šo suņu audzēšanas un apmācības īpatnības, gan dažādas neredzīgu un vājredzīgu cilvēku psiholoģiskās nianses, kas jāņem vērā, lai panāktu optimālu tandēma sadarbību. Arī šajā darbā autors ir veicis pētījumu, aptaujājot dažādas respondentu grupas — gan neredzīgus cilvēkus, kas jau izmanto suņa-pavadoņa palīdzību (tādi bijuši trīs respondenti), gan tos, kas vēl apsver šādu iespēju, un arī speciālistus. Rezultātā — daudz praktisku ieteikumu klientu motivēšanai, sagatavošanai, nepieciešamajām izmaiņām normatīvajos aktos, plašākām suņu-pavadoņu izmantošanas iespējām cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanai.

Ja vēlaties sīkāku informāciju, lasiet «Rosmi», zvaniet uz Strazdumuižas rehabilitācijas dienas centru (tālr. 67 531 911).

Vēl viens interesants kvalifikācijas darbs, kas drīz vien parādīsies arī žurnāla lapās — Zanes Krūkles «Sociālā rehabilitētāja darbība ar neredzīga bērna ģimeni» (zinātniskā vadītāja Dr. paed. Aina Vilciņa). Lai arī darbs ar neredzīgiem bērniem vairāk ir pedagogu lauciņš — gan Strazdumuižas skolas, gan specializēto redzes bērnudārzu darbības joma, taču tieši sociālajiem rehabilitētājiem nereti nākas pirmajiem saskarties ar šo bērnu vecākiem, kam bieži trūkst zināšanu, prasmju un pieredzes par to, kā pasauli uztver neredzīgs cilvēks, kā ielikt pamatus neredzīga bērna dzīves attīstībai un izaugsmei.

Sociālā rehabilitētāja loma ir skaidrot un palīdzēt vecākiem, mācot prasmes bērna audzināšanā, sniegt informāciju, apmācīt praktiskām iemaņām, ko izmanto neredzīgi cilvēki, izzinot pasauli. Autore analizē ģimenes ar neredzīgu bērnu speciālās vajadzības — gan tad, ja bērnu audzina redzīgi vecāki, gan arī tad, ja vecākiem pašiem ir redzes problēmas. Tiek aplūkotas arī krīzes situācijas un to pārvarēšanas iespējas.

Plašāka sadala veltīta bērna dažādām attīstības stadijām vecumā līdz 3 gadiem, neredzīgu bērnu attīstības īpatnībām, dažādu prasmju un iemaņu attīstības metodēm. Pētījuma intervijās (gan ar profesionāļiem, gan ģimenēm) gūtas arī dažādas idejas neredzīgu bērnu attīstības veicināšanai, taču arī secinājumi, ka bieži vien ģimenēm diemžēl pietrūkst vajadzīgā atbalsta, zināšanu, informācijas, nereti ģimenes noslēdzas savā sociālajā vidē, traucē arī sabiedrības aizspriedumi un stereotipi. Daudz varētu palīdzēt zinošs un kompetents sociālais rehabilitētājs.

Vairāk uzzināt par šo tēmu varat Strazdumuižas rehabilitācijas dienas centrā (tālr. 67 531 911).

Baibas Čunčiņas darbs saucas «Vides pieejamība Rīgā neredzīgu un vājredzīgu cilvēku sociālajā rehabilitācijā» (zinātniskā vadītāja Iveta Dambe), un tajā aplūkotas vides pieejamības prasības, kas svarīgas tieši cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Darba ievadā analizēts invaliditātes jēdziens, arī atrodamā statistiskā infomācija, seko redzes uztveres spēju un dažādu to traucējumu skaidrojums, arī likumdošanas noteikumi, kas aizstāv invalīdu tiesības un nosaka viņiem pieejamo pakalpojumu klāstu.

Analizējot redzes invalīdu sociālās rehabilitācijas iespējas Rīgā, autore tās apskata saistībā ar vides piejamību — uz ielas, transportā, telpu iekārtojumā, informācijas saņemšanā un nodošanā. Atsevišķi izdalīti neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem traucējošie vides pieejamības šķērsli. Veicot intervijas, tiek gūts apstiprinājums Baibas Čunčiņas pieņēmumiem par nopietnajām problēmām vides pieejamības jomā Rīgā, kā vienīgā daļēji pielāgotā teritorija tiek minēts Strazdumuižas ciemats.

Kas cilvēkiem rada vislielākās problēmas? Nelīdzens ietvju segums, netiek norobežoti neparedzēti šķēršļi, pilsētā trūkst skaņu luksoforu, nav kontrastkrāsojumu pirmajiem un pēdējiem pakāpieniem, stikla durvīm utt., nav pieejama palielinātā vizuālā, kā arī audio informācija, un vēl daudz kas cits. Nobeigumā tapuši konkrēti ieteikumi LNB Vides komisijai par nepieciešamajiem uzlabojumiem.

Ar autori varat sazināties Rīgas pilsētas rehabilitācijas dienas centrā (tālr. 67 277 344).

Līdzīga problēma apzināta arī Zintas Eniņas darbā «Informēšanas metodes vājredzīgu un neredzīgu cilvēku sociālajā rehabilitācijā» (zinātniskā vadītāja Dr. paed. Aina Vilciņa), īpašu uzmanību pievēršot informācijas pieejamības jautājumiem un informēšanas metodēm sociālā rehabilitētāja darbā.

Informācijas pieejamība ikdienā cilvēkam ar nopietniem redzes traucējumiem ir ne tikai dienas avīze, kas nav saņemama audio vai Braila formātā, bet arī autobuss, kas paiet garām, jo cilvēks nav saskatījis vajadzīgo maršruta numuru, nesalasāmās cenu zīmes veikalā, bankomāts, kurā, lai tiktu pie naudas, jāspēj saskatīt ekrānā rakstītais. Tā ir arī informācija par apkārtējo vidi, priekšmetiem, parādībām, procesiem, ko grūti izzināt bez redzes palīdzības. Svarīga ir Braila raksta apguve, daudzos gadījumos palīdz tehnisko palīglīdzekļu izmantošana, jaunas iespējas dod pielāgotās komunikāciju tehnoloģijas.

Rehabilitētājam jāņem vērā, ka tieši sarunas, pārrunas, uzklausīšana ir galvenās informēšanas metodes rehabilitācijas procesā. Interesanti, ka autore ir aptaujājusi arī ģimenes ārstus un sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju, kas gan diemžēl nav īpaši iedziļinājušies redzes invalīdu vajadzībās.

Ventspils rehabilitācijas dienas centra tālr. 63622519.

(Turpinājums sekos)