Nodaļa — Veselībai

Kāpēc divas acis ir labāk kā viena
Optometrija.lv

Gandrīz 80% no informācijas mēs iegūstam ar acīm, kas palīdz mums ne tikai orientēties apkārtējā vidē, bet arī baudīt pasaules skaistumu. Kad raugāmies apkārt, pat neaizdomājamies, ka mēs taču skatāmies ar divām acīm. Ja attēls, ko redzam, ir viens, kāpēc ir vajadzīgas divas acis? Viens no ierastākajiem pieņēmumiem ir, ka otra acs mums vienmēr kalpo kā rezerves variants. Ja mēs zaudēsim vienu aci, mums vēl paliks otra. Tas izrādās nav vienīgais labums.

Tas, ka mums ir divas acis, palielina arī redzes lauku. Cilvēkam redzes lauks ir aptuveni 200 grādus liels. Ja mēs skatītos tikai ar vienu aci, mūsu redzes lauks būtu tikai nepilni 150 grādi (pat ciklopiem redzes lauks ir tikai nepilnus 170—180 grādus plats).

Lai pārliecinātos, ka ar abām acīm ir labāk kā ar vienu, var veikt šādus mazus eksperimentus.

1. eksperiments
Kas nepieciešams: divi zīmuļi, Kas jādara:
— Paņemiet katrā rokā pa zīmulim.
— Izstiepiet rokas taisni uz priekšu tā, lai zī¬muli atrodas iesāņus viens no otra.
— Skatoties tikai ar vienu aci (viena acs aizvērta), pamēģiniet savienot abu zīmuļu galus. Vai pirmo mēģinājumu neizdevās savienot?
— Tagad pamēģiniet to pašu paveikt, skatoties ar abām acīm. Jau ar pirmo piegājienu viss izdevās!

2. eksperiments
Kas nepieciešams: krūzīte un monēta. Kas jādara:
— Nolieciet krūzīti uz galda nostājieties ap¬tuveni 3 soļu attālumā no galda.
— Aizklājiet vienu aci. Palūdzat draugu paņemt monētu un turēt izstieptā rokā netālu no krūzītes (ne virs krūzītes).

Vērojot tikai krūzīti un monētu, pasakiet draugam, kur pavirzīt roku, lai monēta iekristu tieši krūzītē, kad draugs to atlaidīs.

— Pasakiet draugam, lai atlaiž monētu, un pavērojiet, cik precīzs jūs bijāt. Kāpēc netrāpījāt?
— Atkārtojiet to pašu, skatoties ar abām acīm. Izdevās daudz labāk!

Ko tas parāda
Skatoties ar abām acīm, ir iespējama labāka dziļuma un telpiskuma sajūta. Un tā ir galvenā priekšrocība, ko mums sniedz divas acis. Ja skatāmies ar abām acīm, mēs bez īpašas piepūles un domāšanas varam pateikt, kā uz galda ir izvietoti dažādi priekšmeti un kas atrodas mums tuvāk. Tas notiek, pateicoties mūsu anatomiskām īpašībām — mūsu acis ir novietotas nedaudz atstatus viena no otras. Tās aplūko lietas no nedaudz atšķirīgiem leņķiem. Tādēļ katra acs redz nedaudz atšķirīgu attēlu. Smadzenes salīdzina abu acu attēlus, izanalizē atšķirības un rada kopēju telpisku jeb 3-dimensionālu attēlu. To sauc par stereoredzi. Tieši stereoredze palīdz novērtēt attālumus un priekšmetu novietojumu telpā. Tas notiek neapzināti, mums par to pat nedomājot. Mēs vienkārši zinām, kas kur ir.

Savukārt, aizverot vienu aci, stereoredze pazūd un mēs redzam parastu 2-dimensionālu attēlu. Tas apgrūtina attāluma novērtēšanas spējas un mums jāsāk piedomāt un likt lietā mūsu zināšanas par dažādām telpiskām pazīmēm:
— lineārā jeb ģeometriskā perspektīva — ja kaut kas attālinās, tas kļūst mazāks, celš kļūst šaurāks utt.

— zināmu priekšmetu un dzīvu būtņu izmēru konstantums — tas, kas ir tuvu, ir liels un tas, kas ir tālu, ir mazs;
— kontūru pārklāšanās — tuvāk novietotais daļēji vai pilnībā aizklāj to, kas ir novietots tālāk;
— gaisa perspektīvas — piemēram, tālāki kalni vai meži izskatās zilganāki, dūmakaināki un neskaidrāki;
— struktūras gradients — piemēram, skatoties uz smiltīm tuvumā, redzam smilšu graudiņus un vēja sapūstos smilšu pauguriņus. Taču, paveroties tālāk, smiltis saplūst vienā vienmērīgā masā un nespējam vairs izšķirt pat smilšu pauguriņus. Līdzīgi mēs uztveram arī dažādas virsmas un to turpināšanos. Ja paralēlas līnijas (piemēram, grīdas dēļi) pēkšņi izmaina virzienu vai arī pazūd un parādās, lai turpinātos, citā vietā — mums rodas sajūta, ka vai nu līnijas ir mainījušas savu virzienu, vai arī mums priekšā ir kritums vai pacēlums.

— gaismas un ēnu sadalījums — ir pieņemts, ka gaisma nāk no augšas, tādēļ ēnojums var radīt sajūtu, ka mēs skatāmies vai nu uz padziļinājumu, vai arī uz izvirzījumu;
— relatīvais augstums — objekti, kas ir tuvāk horizontam, atrodas tālāk.

Papildus mēs vērtējam, kur atrodas priekšmets, vadoties no kustību īpatnībām. Ja skatāmies ar vienu aci un veicam galvas kustības no vienas puses uz otru, priekšmets, kas atrodas tālāk nekā tas, uz ko mēs skatāmies, kustēsies tajā pašā virzienā, kādā mēs kustinām galvu, bet tuvāks — pretēji galvas kustībām.

Pie tam, palielinoties attālumam starp abiem priekšmetiem, palielinās to savstarpējās kustības amplitūda — lielāka kustības amplitūda būs tuvāk novietotiem priekšmetiem, bet, tiem savstarpēji attālinoties, kustību amplitūda pakāpeniski samazināsies. Papildus, tālāk esoši kustīgi priekšmeti (piemēram, automašīna) pārvietojas šķietami lēnāk nekā tuvāk esoši priekšmeti.

Visas iepriekš minētās pazīmes plaši izman¬to mākslinieki, radot telpiskuma sajūtu savos darbos. Ņemot vērā šīs saprāta apgūto pazīmju īpatnības un tās apzināti mainot, var radīt re¬dzes ilūzijas — redzes sajūtas, kas nepakļaujas saprāta «loģiskai» izpratnei par telpiskumu.

Pateicoties šīm pazīmēm arī cilvēki, kas skatās tikai ar vienu aci (piemēram, ir zaudējuši vienu aci), spēj novērtēt dažādu lietu novietojumu un orientēties apkārtējā telpā. Pat skatoties ar vienu aci, mēs varam iegūt ļoti daudz informācijas, lai redzētu pasauli 3-dimensionāli. Bet tomēr ar to nepietiek. Visas šīs spējas ir atkarīgas no iepriekšējās pieredzes un ar gadiem tās tikai pilnveidojas. Pamēģiniet abus iepriekš aprakstītos eksperimentus vairākas reizes (skatoties ar vienu aci). Drīz vien jūsu precizitāte uzlabosies. Taču vienmēr, darot kaut ko jaunu, mums būs vairāk jākoncentrējas un jādomā, ja skatīsimies ar vienu aci. Savukārt, skatoties ar abām acīm, stereoredze mums nodrošina ātru telpisko apkārtējās pasaules uztveri, pat mums par to īpaši nedomājot.

Stereoredze maz palīdz, ja mēs skatāmies uz kaut ko ļoti tālu novietotu, kā arī, ja mēs aplūkojam kaut ko ļoti tuvu pie acīm. Izrādās, ka, skatoties ar abām acīm, mums uzlabojas arī citas redzes spējas:

— mēs redzam labāk un skaidrāk, ja skatāmies ar abām acīm,
— mums ir labāka roku un acu savstarpējā koordinācija,
— mums uzlabojas rokraksts,
— mēs ātrāk lasām,
— mums uzlabojas reakcijas ātrums (jo īpaši svarīgi transportlīdzekļu vadītājiem) utt.

Tas varētu būt svarīgi dažu profesiju izvēlē un sportiskajā karjerā, kad stereoredzes esamība palielina reakcijas ātrumu un kvalitāti. Piemēram: profesijas — piloti, pulksteņmeistari u.c, sporta veidi — teniss, volejbols, basketbols, golfs u.c. Speciālas optometrijas nozares nodarbojas tieši ar šo funkciju uzlabošanu, lai palielinātu šo profesiju vai sporta veidu pārstāvju panākumu iespējas.

Neskatoties uz visiem šiem pielāgošanās mehānismiem un privilēģijām, izrādās, ka divām acīm ir arī savas negatīvās puses — smadzenes saņem divas reizes vairāk informācijas, kas jāapstrādā. Tam ir nepieciešams daudz sarežģītāks nervu tīklojums un fizioloģiskā darbība nekā gadījumos, ja mums būtu viena acs. Jo sarežģītāka ir mūsu nervu sistēma, jo vairāk tur var rasties neprecizitātes un kļūdas. Ja smadzenēm ir grūti izanalizēt abu acu attēlus un radīt no tiem vienu kopīgu attēlu, var rasties galvas sāpes, acu sāpes, dubultošanās, lasīšanas un koncentrēšanās grūtības, kas atbilstoši pasliktina mūsu pašsajūtu un darba spējas.

Tas viss norāda, ka labi vien ir, ka mums ir divas acis, jo spējam labāk un ātrāk paveikt dažādus darbus. Tomēr, lai to spētu, mums jārūpējas par abām mūsu acīm — lai abas acis labi redzētu, lai abām acīm nekas netrūktu:

— redze jāpārbauda regulāri,
— redzes pārbaudes jāveic jau no bērnības. Stereoredze izveidojas jau bērnībā līdz 1 gada vecumam. Bērnam augot, stereoredze tikai uzlabojas un pilnveidojas. Ja bērnam ir kādas redzes problēmas, tās atrisinot, stereoredzi izdodas atjaunot un uzlabot.

ja rodas kādas grūtības, strādājot tuvumā, jāgriežas pie speciālista (optometrista vai acu ārsta).