Nodaļa — Dzeja

Četras adventa svētdienas
Pēteris Meikstums

Jau pirmā svecīte vainagā deg,
Ārā vēl silts, šogad ziema nenāk.
Daba pelēka, klusa un tumsa nebēg,
Bet Jēzus bērnu priecīgi sirds gaida, lai ienāk.

Viņš ir tepat, bet laiks starpā, tāpēc vēl
Kā tāla zvaigzne nakts debesīs kvēl.
Viņš vēl kā tumsā vientuļa mājas gaismiņa deg,
Līdzenā laukā un tālu no ciema, bet spoži kvēl.

Pienāk kārta otrajai adventa svecītei,
Jau peļķes klāj ledus sasalis, plānā kārtiņā.
Bet sirsniņā ir vieta mazai laimītei,
Tā tur dzīvot sāk un prātu tur rātnumā.

Ir sērkociņš uzšķilts trešajai svecītei,
Drīz tā ar mazu liesmiņu deg.
Tikko sniedziņš sācis snigt pāri zemītei,
Liekas, ka jau jēzus bērniņš būs te.

Ceturtā svecīte uzliesmo drīz,
Ir piesnigusi pasaule ar biezu kārtu.
Citvakar gaidīsim viņu, kas mūs ticībā vīs,
Lai dzīvē nebristu pa grēku dubļu kārtu.