Nodaļa — Literatūra

Austrai Skujiņai — 100!
Gunta Barbāne,
«Mājas Viesis»

(fragments)

Jūrā vētra. Abi vecāki laivā nolemj, ka jāatgriežas mājās, nevis jāturpina braukt pie dakteres, lai atbrīvotos no jaunās dzīvības, kas šim pārim pieteikusies. Lai arī Skujiņu ģimenē jau auga seši bērni un pašiem šķita, ka ar tiem ir gana, likteņa lēmums palika negrozāms — pirms 100 gadiem pasaulē nāca Austra Skujiņa (10.02.1909.—05.09.1932.).

Viena no spilgtākajām latviešu 20. gs. 20./30. gadu jaunromantiķu dzejas pārstāvēm, kuras zemapziņā aiziešana no šīs pasaules jau bija iekodēta — 23 gadu vecumā Austra labprātī¬gi šķīrās no dzīves, meklējot mieru Daugavas dzelmē. Bet pa vidu dzīve — spilgta un krā-saina, tuvinieku, draugu un dzejas apvīta.

Satikšanās

No putekļainās ielas — ironiju acīs
un lozungu
«Netici itin nekam še virs zemes!»
spītē sakniebtās lūpās —
es ienācu pie jums...
Ne draudzību meklēt
(tā luksuss gadsimtenī šajā!),
bet raudzīties sejā,
kur lasāmas bijušo dienu laimīgās dziesmas un vakara skumjas, dzimstošās rītdienas aklas — paraustīt plecus un teikt: «Dzīve ir netīra peļķe, tik sapņi tai pāri klāj
saulrieta kvēli.»
Apgriezties, aiziet...
Jūs acīm mīļi man noglaudāt galvu, ko glāstīt drīkst tikai vēji un melnās rudens
nakts mokas,
pasmaidījāt
un pasaku iesākāt stāstīt —
Kellermaņa pasaku
par dzīves saulainiem mirkļiem un mīlas
ziedošiem māņiem, bet es — noliecu galvu...