Izaicinājums
Edmunds Vanags
www.diena.lv

Vai es spēju pirms diviem gadiem kaut ar mazu drusciņu nojautas paredzēt, ka sabiedriskas organizācijas dibināšana mani izraus cauri negantiem līksmības, apjukuma, spēku izsīkuma un gandarījuma virpuļiem? Skaidrs, ka nespēju. Divi gadi vairāk kā jebkad mācījuši mani un manus tuvākos domubiedrus domāt citādākās kategorijās, koncentriskie notikumu virpuļi spieduši atbrīvoties no tik ierasto struktūru diktētās institucionalizētās domāšanas.

Aprēķini nav pielūdzami — neredzīgo, nedzirdīgo, cilvēku ar funkcionāliem un uz¬tveres traucējumiem Latvijā ir vairāk nekā 100 000. Tie ir talantīgi, gudri un spējīgi cil¬vēki, kuriem lekno un ne tik lekno gadu laikā valsts pārvaldītāji tā arī nav spējuši nodroši¬nāt likumos garantēto piekļuvi izglītības un kultūras saturam.

Neļaujoties iestrēgt starp ierēdniecības aprobežotību, nepieņemot piedāvājumus at¬skaitīt desmito tiesu amatpersonām par valsts pasūtījumu, laipojot starp pašu pieredzes trū¬kumu un uzdrīkstēšanos, esam neatlaidīgi di-vus gadus centušies pašu rokām un prātiem veidot digitālo bibliotēku šiem cilvēkiem.

Varētu padomāt, ka telpā, kurā vējš gau¬dodams dzenā melīgus partiju manifestus, ir viegli būvēt ko jaunu. Nekā nebija. Sistēma necieš izņēmumus, tā kategoriski tiecas sa¬glabāt savas piesavinātās funkcijas un cīnās ar katru, kas uzdrīkstas mainīt ierasti tīkamos lietu risinājumus. Savu bibliotēku mēs nevei-dojam uz vientuļas salas, tā top šeit pat, šajos dažos km2, kur līdztekus centīgi nodokļos ie¬kasēto naudu apsaimnieko nule par apsmiek¬lu kļuvušie valstsvīri.

Mēs nelūdzām valsts pārvaldei ne mazāko Latvijas Republikas naudas vienību, pat ne eirocentu. Mēs tikai vaicājām, vai drīkstam pildīt tās vietā tai likumā uzlikto funkciju un nodrošināt par saviem ietaupījumiem cilvē¬kiem ar maņu un uztveres traucējumiem to, kas pieder sabiedrībai — grāmatas, radio fon¬dus un izglītības materiālus. Un kādas atbil¬des mēs saņēmām?

Valsts galvenais bibliotekārs mums atzinās, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām nav viņa prio¬ritāte, tā esot oranžās gaismas pils celtniecība. Bibliotēkas galvenā digitalizetāja uz lūgumu atjautāja: «Cik jūs mums par to maksāsiet?». Nu jau bijušais valsts radio priekšnieks liedza piekļūt saviem ierakstu fondiem, apgalvojot, ka pats darināšot savu pasaku portālu.

Ko vēl, ja ne bezgalīgas līksmības brīžus šīs un citas valsts maksātnespējas nopelniem bagātās amatpersonas varēja sagādāt. Varbūt nedaudz sarūgtinājumu un vilšanos, ka iecere pildās lēnāk. Cita starpā, tas mūs izaicinājis meklēt labākus risinājumus.