Nodaļa — Cilvēki

Ķiņķēziņu zīmētāja
Lolita Lūse
«Ieva»

Balvēniete Gaļina Gruzdiņa, zīmēdama karikatūras, mēnesī nopelna 15 latu. Nesen viņai piešķirta 50 latu invaliditātes pensija, jo Galina ir 3. grupas redzes invalīde. Būdama bezdarbniece, viņa tomēr cer un tic, ka līdz pavasarim izdosies atrast 3 000 latu, lai savas 600 karikatūras izdotu grāmatā «ķiņķēziņi».

Vectilžas pagasta Vuškusalā Gaļina tik ļoti steidzās piedzimt, ka pasaulē nāca jau septī¬tajā grūtniecības mēnesī. «Pēc tautības esmu krieviete, bet dzimtā valoda man ir latviešu,» smaidīdama stāsta Gaļina. Līdz skolas vecu¬mam viņa auga pie vecmammas, jo mammai bija jāatgriežas darbā.

Gaļina bija ļoti mierīgs bērns — ar šķērītēm no papīra grieza dažādas sarežģītas figūras, iepriekš to kontūras nemaz neuzzīmējot. Kā jau priekšlaikus dzimis bērns, meitene bija ļoti slimīga, tāpēc no piektās līdz astotajai klasei mācījās Cēsu rajona Meža skolā. «Tā bija brīnišķīga skola ar brīnišķīgiem pedagogiem! Mums bija stingrs, bet ļoti jauks direktors E. Bušs, un mani pamanīja arī zīmēšanas skolotāja V. Oša.» Tādēļ viņa devās mācīties uz Mākslas vidusskolu Rēzeknē.

Darbavieta — mājas, profesija — mamma
Taču pēc kāzām Gaļinai sākās cita dzīve: ar piecu gadu starpību ģimenē piedzima divas meitas Ieva un Nika. Gaļina rušinājās mājās Rugājos. «Toreiz man tas patiešām patika! Patika gatavot ēst, netrūka konservu, salātiņu un kompotu. Iemācījos adīt, jo man pa prātam neviens neko noadīt nevarēja un, starp citu, arī es pati ne.

Kā pīļu dīķī sāku justies tad, kad meitenes paaugās un vairs nebiju viņām tik ļoti vajadzīga. Ir laiks, kad bērnam ļoti, ļoti vajag būt mammai cieši klāt, un ir laiks, kad viņi grib sākt dzīvot arvien neatkarīgāku dzīvi. Neesmu mamma, kas kā cāļu māte nepārtraukti klukstētu ap saviem bērniem. Tāpēc tad, kad meitas izauga, man vajadzēja ļoti mainīties.»

Mākslinieci noformētāju ar diplomu Rugājos nevajadzēja, bet neko citu viņa lāgā neprata. Gaļina pastrādāja vietējā vidusskolā par garderobisti un apkopēju. «Man šķita: vai, cik es labiņa — tāda balta un pūkaina, bet visi citi ir sliktāki! Vīrs pret mani izturas ne tā un arī bērni ne tā. Jā, un kāpēc man, tādai labiņai, nav darba? Kāpēc citiem, daudz sliktākiem, ir, bet man nav? Ja redzi, ka tik aizvainota uz visiem jūtas draudzene, kolēģe vai radiniece, nekādā gadījumā nesaki, ka patiesībā vainīga ir viņa pati.

Viņa nevis uzklausīs, ko saki, bet gan domās: «Tā! Arī tu esi slikta!» Drīzāk vajag prasmīgi uzvedināt aizvainoto cilvēku uz pareizā ceļa, pārliecinot, ka ir kaut kas jāmaina savā dzīvē. Par laimi, es diezgan ātri sapratu, ka neviens man neko uz paplātes nepienesīs. Bija jāsāk rīkoties, bet saņemties un kaut ko mainīt ir ļoti grūti.»

Pa galvu jau nesitīs!
«Neviens jau tevi saulītē neiecels — pašai vien kā vardītei jākuļas pa to krējumu, kamēr sviestiņš sanāk...» tieši ar šādu moto Gaļina sāka darboties. Vispirms — piedalīties dažādos konkursos. Pavērsiens Gaļinas dzīvē bija Balvu rajona laikrakstā «Vaduguns» izsludinātais konkurss.

Laikraksts mudināja iesūtīt idejas, kādus konkursus varētu rīkot vietējā avīze. Gaļina ieteica rīkot karikatūru konkursu. «Ieguvu balvu — 10 latu. Sen neko pati nebiju nopelnījusi! Un vēl man pateica, ka savas idejas katram jāīsteno pašam. Tā sāku avīzei zīmēt karikatūras. Vai, cik tas bija grūti! Biju kautrīga, bet vēlējos piedāvāt savus darbus. Rokas, kājas trīcēja, kad gāju uz redakciju. Nemitīgi atgādināju sev, ka pa galvu jau neviens nesitīs. Tad sāku pamanīt, ka manas karikatūras publicē arvien biežāk, un tas mani mudināja zīmēt vēl ražīgāk.»

Pati sev menedžere
Kad zīmējumu jau bija gana daudz, Gaļina tos ļoti gribēja parādīt plašākam cilvēku lokam. Pirmā viņas izstāde notika bibliotēkā «Daugava» Rīgā, kur strādāja kāda radiniece. Vēlāk, izlasījusi izstādes apmeklētāju atsauksmes karikatūristes iekārtotajā «Sūdzību un ierosinājumu grāmatā», viņa saprata, ka cilvēkiem patīk skatīt šādus sulīgus dzīves atainojumus, tādēļ zīmējumi jārāda vēl kādam. Atgādinādama sev, ka pa galvu jau neviens nesitīs, viņa meklēja bibliotēku un muzeju telefona numurus, lai piedāvātu savus darbus izstādei.

«Protams, pirms katra zvana man vajadzēja atkal un atkal saņemties. Pārsteidza, ka ļoti daudzās vietās uzreiz teica: «Jā, vediet savas karikatūras un rīkosim izstādi!»»

Lai nokļūtu izvēlētajā izstādes vietā, Gaļina kārtoja savus zīmējumus mapēs un devās stopēt mašīnas. «Autobusa biļete taču maksā naudu, bet man nauda bija jātaupa. Karikatūru kopēšana, lai arī par santīmiem, tomēr beigās prasa zināmus tēriņus, tāpat nevaru pie cilvēkiem braukt tukšām rokām. Un par izstāžu rīkošanu jau neviens nemaksā, un es nekad negaidīju maksu — man ļoti gribējās, lai cilvēki redz manus zīmējumus, lai viņiem patīk! Vienīgi Madonā man piedāvāja samaksu, par ko biju ļoti pārsteigta.»

Stopēšanai bija arī vēl kāds labums. Tā varēja iepazīt visdažādākos cilvēkus un arī sarunāties, ja šoferis to vēlējās. «Tolaik sapratu, ka daudz vieglāk kontaktējos ar svešiem, nevis pazīstamiem cilvēkiem. Runājot ar nepazīstamiem cilvēkiem, varēju būt tāda, kāda gribēju būt, jo viņiem nebija par mani nekāda priekšstata — es to varēju izveidot.»

Bezdarbniece, kas ļoti grib zīmēt
Brilles Gaļina nēsā kopš piecu sešu gadu vecuma. Redze arvien pasliktinās, un ar operāciju tur neko nevar mainīt. Dažādu acu vainu Gaļinai ir daudz, tādēļ viņai nupat piešķirta invaliditātes trešā grupa. «Pats sliktākais ir tas, ka nevaru strādāt ar datoru, un tas ir būtiskākais iemesls, kādēļ esmu bezdarbniece,» saka Gaļina. Savulaik viņa mēģinājusi iet datorkursos, bet jau trešajā dienā tik ļoti sākušas sāpēt acis, ka kursi bija jāpamet.

Reizēm mazmeita sakot: «Re, kur zirnekļa tīkliņš...» — «Kur?» brīnās Gaļina. Reizēm tik grūti saredzēt pakāpienus. Bet, lai līdz niansei pieslīpētu dažādā platuma svītras karikatūrās, Galina zīmējumam noliecas tik tuvu, ka satrūkstos. No malas izskatās, ka viņai ir ļoti grūti zīmēt. Bet viņa saka: «Ja es varētu izvēlēties, ko darīt, noteikti gribētu zīmēt. Un visvairāk tieši karikatūras! Negribu zīmēt tikai savam priekam. Man gribas, lai cilvēki tās redz un priecājas līdzi.»

Vienīgie Galinās pašas nopelnītie ienākumi ir 15 lati par karikatūru zīmēšanu vietējam laikrakstam. «Zinu, ka man šī nauda būs, un es ar to rēķinos.» Ik pa laikam papildu ienākumus dod sabiedriski lietderīgie darbi — mu¬zeja grīdas mazgāšana, apkārtnes uzkopšana. Ja Gaļinu neatbalstītu draugs, viņa vienkārši nespētu izdzīvot, jo dzīve nav karikatūra. Dzīve ir dzīve.

Mimma jūtas mazliet blondīne
Pirms dažiem gadiem Gaļina izšķīrās. «Man bija lielisks vīrs, un viņš joprojām ir ideāls tēvs. Nesaprotu sievietes, kas pēc šķiršanās runā sliktu par savu vīru. Nevajag liet dubļus! Kad bērni izaug un pārim atkal jāsāk dzīvot divatā, izrādās, ka abi to vairs neprot. Kaut kā vairs neizdodas labi sadzīvot. Tā vietā, lai skatītos viens otrā naida pilnām acīm, mēs pieņēmām mierīgu lēmumu šķirties. Arī mana vaina tur bija. Kādā brīdī biju kaut ko palaidusi garām,» spriež Gaļina.

Tagad viņa dzīvo kopā ar mazmeitiņu — otrklasnieci Dānieļu, jo meita Ieva strādā Rīgā un tur atrast aukli ir dārgi. Galina saka: «Mēģinu labot tās kļūmes, ko pieļāvu, audzinādama savas meitas. Esmu ļoti paškritiska un mēdzu teikt, ka mammas talanta man nav. Bet es cenšos.» Daniela vecmammu sauc tikai par Mimmu. «Es pati sev izdomāju šādu vārdu, jo nejutos kā vecmamma un arī ne kā oma ne. Omītes man saistās ar sirmmāmiņām, kas sēž un tin kamolus. Es gribēju būt Mimma.»

Gaļina ir sievišķīga. Mēdz raudāt, kā jau visas sievietes, vairāk par visu grib, lai tuviniekiem klājas labi, jo pati ar sevi gan jau tiks galā. Dzīvo dzirkstošām acīm, ikdienā pārlieku nepucējas. Viņa saka: «Katrai sievietei vajag būt mazliet blondīnei: savu reizi jāsajūtas vai vismaz jāizliekas, ka kaut ko nevar vai nesaprot.

Es, piem., esmu topogrāfiskā un tehniskā blondīne. Rīgā neko nevarētu atrast un mežā varu apmaldīties arī starp divām priedēm — četras man nevajag. Mašīnu nevaru vadīt sliktās redzes dēl, bet šā vai tā nevārētu to iemācīties. Tehnika nav domāta man,» saka Galina, uzsvērdama, ka vairāk par visu viņa negrib kļūt kašķīga un īgna tante, bet dzīvespriecīga un dzirkstoša sieviete. Tāda kā tagad. Mimma, kas zīmē ķiņķēziņus.

Šogad Balvu pilsētas dome Balvu 80 gadu jubilejā izdeva grāmatu «Balvi vēstures ainās», ko bagātīgi ilustrējusi Gaļina.