Neizdibināmie vaļi
Jānis Krēķis,
«Mājas Viesis»

Ik pa laikam pasaules sabiedrību satricina ziņas, ka kārtējais vaļu bars nez kādu iemeslu dēļ meties krastā. Pēdējā šāda masveida vaļu pašnāvība notika janvāra beigās, kad Tasmā-nijas piekrastē izmetās 50 vaļu, no kuriem izdzīvoja tikai divi. Kāpēc vaļi tā dara? Kas viņiem liek mesties krastā?

Kad piemetas vadātājs
Pagaidām zinātnieki nav vienisprātis, kā¬pēc dažas milzīgo okeāna iemītnieku sugas metas krastā, tādējādi pakļaujot sevi nopiet¬nām dzīvības briesmām. Pētnieki jau vairā¬kus gadus strādā pie tā, lai noteiktu šādu vaļu uzvedību, bet konkrēta atbilde uz šo jautāju¬mu tā arī nav atrasta.

Tiek piedāvāta virkne hipotēžu šādai vaļu uzvedībai. Iespējams, vaļi krastā metas, jo ir ievainoti, bet varbūt pie vainas ir kāda slimība vai parazīti, kas ietek¬mē milzīgo okeānu zīdītāju navigācijas spējas zemūdens pasaulē. Tajā pašā laikā teju visi zinātnieki uzskata, ka vaļi kā ceļvedi izmanto Zemes magnētiskos laukus un zemūdens topogrāfiju.

Vairāki pētnieki gatavi likt galvu ķīlā, sacīdami, ka magnētisko lauku pārbīde vai arī savāda krasta līnijas struktūra vaļos var radīt apjukumu, kā dēļ tie apmaldās un tiek izskaloti krastā. Un, ja vesela vaļu kolo¬nija (šie zīdītāji bieži pārvietojas baros) seko savam apjukušajam līderim, mirušo dzīvnie-ku skaits var sasniegt ļoti lielu skaitli.

Tikmēr citi pētnieki apgalvo, ka gan vaļus, gan citus zemūdens iemītniekus satracina un tiem liek apjukt zemūdeņu hidrolokatora ie¬rīces. Daudzi zinātnieki pieņem, ka zemūde¬ņu radītie skaņu viļņi dzīvniekos rada panikas lēkmes, kā dēļ viņi apjūk, nespēj vairs orien¬tēties un pietuvojas tik tuvu krastam, ka viļņi apstulbušos zīdītājus izskalo krastā.

Vairākas valstis aizliegušas armijas jūras flotēm veikt spēcīgas zemūdeņu sonārās sistē¬mas izmēģinājumus starptautiskajos ūdeņos, lai nepakļautu briesmām varenos dzīvniekus. Turklāt 2003. g. Britānijas un Spānijas zināt¬nieki atklāja, ka zemūdeņu radītie skaņu viļ¬ņi var atstāt būtisku ietekmi uz vaļu veselību, nodarot postījumus dzīvnieku aknām un nie¬rēm, kurās veidojas gaisa burbulīši, ietekmē¬jot orgānu spējas pildīt savas funkcijas.

Toreiz zinātnieks P. Džepsons norādīja, ka zinātnie¬ku grupa atklājusi: krastā izmesto vaļu audos izveidojušies gāzu burbulīši. Šādu patoloģiju audos izraisa sāpes, ko rada straujas spiedie¬na izmainās vidē, kurā atrodas dzīvā būtne. Taču līdz tam nebija zināms, ka arī šie lielie zemūdens valstības iemītnieki varētu ciest no šādas kaites, kura attīstās tikai pie straujas spiediena maiņas.

Tādēļ pagaidām vēl nav īsti skaidrs, vai zemūdeņu radītie skaņu viļņi tieši ietekmē vaļveidīgo veselību, vai arī tie lielos dzīvniekus iz¬biedē, liekot tiem apjukumā mesties krastā. Jo īpaši pētnieku centienus izzināt vaļu uzvedību ierobežo tas, ka paši jūras pētnieki vēl precīzi nemaz nezina, kā vaļi spēj orientēties.

Dažas vaļveidīgo sugas ik gadu apceļo plašas terito¬rijas barības meklējumos vai nolūkā pasaulē laist pēcnācējus. Veicot šādus pasaules apceļo¬jumus, tie var arī apmaldīties un pienākt pārāk tuvu krasta līnijai, kas var izrādīties pietiekami sarežģīta un apdraudēt to dzīvību.

Neatstāj arī grūtā brīdī
Pētnieki rēķina, ka ik gadu krastā tiek iz¬skaloti pat līdz 2 000 šo zemūdens dzīvnie¬ku, un lielākoties tie gājuši bojā. No visām aptuveni 90 vaļveidīgo sugām tikai 10 sugu pārstāvji regulāri tiek izskaloti krastā. Visbie¬žākie krasta apciemotāji ir zobainie vaļi, pilotvaļi, kašaloti un cūkvaļi.

Starptautiskā sabiedrība vaļus uzskata par īpašiem dzīvniekiem — tie ir milzīgi, gudri, pētnieki pat norāda, ka krietni līdzīgāki cilvē¬kiem, nekā mēs paši spējam iedomāties. Tādēļ jo īpaši smagi tiek uztvertas kārtējās ziņas, ka kādu nepareizu aprēķinu vai neizdibināmas lielo dzīvnieku uzvedības dēļ tie tiek izskaloti krastā.

Zinātniece S. Pārksa žurnālam «Nature» norāda, ka vaļiem ir arī ļoti slikta redze. Turklāt zemūdens pasaulē redzamība var būt vēl sliktāka. Tādēļ, lai izglābtu pēc iespējas lielāku skaitu krastā izskaloto lielo dzīvnieku, daudzviet pasaulē kritiskajās vietās darbojas īpaša krasta apsardze, kas palīdz vaļiem, kuri piepeldējuši pārāk tuvu krastam, atgriezties okeānā. Taču ir gadījumi, kad arī krasta ap¬sardzei nav bijis pa spēkam palīdzēt apstul¬bušajam dzīvniekam.

Tā 2007. g. februārī kādā Kalifornijas pie¬krastes teritorijā krastam bīstami tuvu pie¬tuvojās četri vaļi, no kuriem trīs okeāna pēt¬niekiem bija jāiemidzina, jo tie nespēja atrast ceļu atpakaļ okeānā, arī krasta apsardzes pū¬liņi palīdzēt apstulbušajiem dzīvniekiem bija neveiksmīgi. Tas nozīmēja, ka zinātniekiem bija jāizšķiras par smagu soli — milzīgos oke¬āna dzelmes iemītniekus iemidzināt, pretējā gadījumā viņi tiktu izskaloti krastā un nāve tiem būtu krietni mokošāka.

Interesanti, ka parasti šīs sugas vaļi ceļo lielākās grupās, bet, tiklīdz kāds no grupas locekļiem saslimst, kāds no pārējiem paliek kopā ar sasirgušo pat tad, ja tas nozīmētu, ka abi dzīvnieki pakļau¬ti nāves briesmām. Ļoti iespējams, ka arī šajā gadījumā kāds no vaļiem bija nopietni slims, bet pārējie to nevēlējās grūtajā brīdī atstāt vienu, raksta izdevums «The Observer».

Vēl nav īsti skaidrs, vai zemūdeņu radītie skaņu viļņi tieši ietekmē vaļveidīgo veselību, vai arī tie lielos dzīvniekus izbiedē, liekot tiem apjukumā mesties krastā.

Nepieciešama cilvēku palīdzība
Mazākos krastā izskalotos vaļus vēl ir iespē¬jams izglābt, bet lielākos un vecākos dzīvniekus parasti nākas iemidzināt, jo dabūt tos atpakaļ okeānā pietiekami tālu no krasta ir grūti, lai ne¬teiktu — neiespējami. Mazs valis sver aptuveni 700 kg, bet pieaudzis un nobriedis var sasniegt 3 t lielu svaru. Ej nu tādu ievelc atpakaļ ūdenī! Ir izveidota pat īpaša sistēma, kā to paveikt.

Protams, ne visas vaļu sugas apjūk un ap¬maldās zemūdens pasaulē. Piem., zilie vaļi, kas ir lielākie jebkad zināmie uz Zemes dzī¬vojušie dzīvnieki (viņu izmēri var sasniegt 35 m garumu un 1501 t lielu svaru), šādas melnās dienas nepiedzīvo.

Dažu vaļu sugu mešanās krastā, kā arī lie¬lo dzīvnieku zvejniecība, kas gan pēdējā laikā aizvien vairāk tiek ierobežota, vareno zīdītā¬ju populāciju rindas krietni paretinājusi. Tas dzīvnieku aizstāvjiem, okeāna pētniekiem, kā arī starptautiskajai sabiedrībai kopumā licis apdomāt, kā nākt talkā vaļiem, un šķetināt rē¬busu, kāpēc varenie dzīvnieki apjūk, apmulst, apstulbst un izpeld no okeāna dzelmes. Iz¬smeļošs un precīzs risinājums šai mīklai nav atrasts vēl šobaltdien.

Pērn novembra beigās Tasmānijas akme¬ņainajā pludmalē dzīvību zaudēja 155 pilotvaļi.