Vides pieejamība redzes invalidiem Rīgā
Baiba Čunčina,
no kvalifikācijas darba Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā «Attīstība»
(3. turpinājums)
Vide un tās pieejamība
Atverot interneta lapu www.google.lv, uz jautājumu, «kas ir vide?», var saņemt vairāk par 22 000 atbilžu, kur lielākoties vide tiek formulēta no ekoloģijas redzējuma. Starp vides formulējumiem tika pieminētas arī — kosmiskā, pasaules, globālā, politiskā, biznesa, ekonomiskā, sociālā tīklojuma, rūpnieciskā, darba, informācijas, jauniešu, formāla un neformāla, mākslas, pilsētas, elektromagnētiskā vide. Tādējādi vides ir dažādas, ne tikai reāli sataustāmas un izmērojamas, bet arī ar sociālu raksturu.
Spilgtākās vides definīcijas: — «Vide ir gan materiālā apkārtne, vieta, kurā kas atrodas, gan apkārtējo eksistences apstākļu kopums.»
— «Ikdienas valodā ar vidi bieži vien saprot kopējo globālo (vispasaules) vidi bez norā¬des uz kādu organismu. Ekoloģijā ir kādu organismu ietekmējošo apstākļu kopums, ieskaitot ģeogrāfisko apkārtni, klimatu un citu dzīvu organismu iedarbību.»
— «Ja vidi uztver kā subjektu aptverošu tel¬pu ar tajā lokalizētu apstākļu kopumu, tad vide ir daudzdimensionāls jēdziens. Tas ir dinamisks process, kurā nepārtraukti notiek dabas un sociālās vides mijiedarbī¬ba. Izrādās, ka ar fundamentālo zinātņu, piem., fizikas, ķīmijas un bioloģijas atzi¬ņām vien nepietiek.»
— «Vide ir telpa ar abiotisko (dzīvības vai tās pazīmju trūkums), biotisko (vēsturiski iz¬veidojies tādas teritorijas mikroorganismu kopums) un sociālo apstākļu kopums, kas atrodas fiziskā un psiholoģiskā mijiedar¬bībā ar šajā telpā atrodošos indivīdu vai indivīdu grupu, ietekmējot tā dzīvības un apziņas procesus.»
Visās definīcijās vide tiek formulēta kā aps¬tākļu kopums, trijās no tām vide ir telpa, vieta, savukārt viena vēsta, ka vide ir kā dinamisks process. Vide ir tā, kurā mēs eksistējam, tai ir gan bioloģiski, gan sociāli, gan fiziski, gan kultūras aspekti, kuri savā starpā ir saistīti un vienam vai otram mainoties ietekmē pašu in¬divīdu. Piem., nomainot dzīvojamo platību uz citu Rīgas mikrorajonu, mums mainās tu¬vāk esošā infrastruktūra, iepazīstam citus cil¬vēkus, pat mainās paziņu loks. Iegūstot kādu no invaliditātem, mainās ari tik loti ierastā fiziskā vide, pieejamas vietas kļūst pilnīgi vai daļēji nepieejamas.
«Tagadnes arhitektūra» piedāvā izveidot akciju īpašnieku aliansi, kurā visiem būtu ko¬pīgas intereses. Jaunā fiziskā vide mainīsies līdz ar pašas organizācijas darbību. «Tagadnes arhitektūra» problēmas nerisinās, drīzāk tās meklēs, identificēs, radīs un definēs: ««Tagad¬nes arhitektūra» apzinās attiecības starp kons¬truētu telpu un izturēšanos tajā.
Telpa var tikt plānota tā, lai liktu iepirkties vairāk, drīzāk do¬ties prom, uzturēties tajā ilgāk, justies ērti vai nedroši, relaksējoši, izjūtot spriedzi, rosinot uz produktivitāti, meditāciju, radot nogurumu, enerģiju, liktu justies nespēcīgiem vai visvare¬niem.
Vieta, situācija un vide ietekmē sociālo klimatu un sociālās mijiedarbības diapazonu, kā arī veidu, kādā cilvēki satiekas. Arhitektūras uzdevums ir radīt telpas un padarīt sabiedrībai pieejamu pāreju no viena tīkla uz citiem. Mums jāapzinās, ka tas, cik lielā mērā mēs iesaistā¬mies ēku un pilsētu plānošanā, nosaka, kāda ir fiziskā vide, kas tiek radīta mūsu dzīvošanai un sabiedrības funkcionēšanai tajā.»
Arhitekti savā manifestā liecina par to, ka vide var būt pieejama ikvienam un ka pati sabiedrība var piedalīties šīs vides pilnveide un izaugsmē. Rakstā arhitektūra minēta kā māksla, kā izpletnis starp realitāti un sap¬ņiem. Šajā gadījumā apskatot fizisko vidi — kā materiālo apkārtni, kurā risinās indivīda darbība, runājot par ārējās fiziskās vides fak¬toriem — sabiedriskām ēkām, institūcijām, pastu, bankām, sabiedrisko transportu.
Sociālās vides iezīmes šajā darbā tiek ap¬skatītas loti šaurā līmenī — sociālās reha-bilitācijas pakalpojumi un šo pakalpojumu pieejamība klientam. Pakalpojumu pieeja¬mība — relatīva iespēja vajadzības gadījumā saņemt palīdzību, piem., sociālās institūcijas ar augstāku pieejamības pakāpi ir novietotas tuvāk to klientūrai, tās ir atvērtas izdevīgās stundās un cenšas saīsināt laika posmu starp klienta pieteikšanos un pirmo tikšanos ar speciālistiem. Tās nodrošina ar profesionālu personālu, atbilstošiem resursiem, telpām un darbību, kas liek klientam justies gaidītam, kā arī nodrošina piemērotas durvis un uzbrauktuves.
īsāk sakot, pakalpojums cilvēkam, nevis cilvēks pakalpojumam. Sabalansējot vēlmes ar iespējām, panākot efektīvu darbu, sociāla¬jam darbiniekam jāprot sastrādāties dažādās vidēs:
«Vietējā vide var mainīties, jo cilvēki pār¬vietojas, tādējādi sociālais darbs kļūst globāls, un šī problēma ir skaidra. Daudzveidība mai¬na vietējo vidi, un sociālajiem darbiniekiem jāprot strādāt dažādību vidē.»
No nākotnes sociālo darbinieku viedokļa ir daudz interesantāk, ja ir oponenti, censties attīstīt viņu izpratni un pieņemt, ka viņi var pārvietoties un mainīt savu apkārtējo vidi, saskarties ar visdažādākajiem jautājumiem, un visa šī kustība sekmē refleksīvas kvalitātes (cilvēkos — profesionāļos). Iespējams, tas var iedrošināt pielietot vairāk kā vienu izpratni. Sociālo darbu kaut kādā ziņā varam uzskatīt par globālu.
Kad strādā kopienā ar cilvēkiem, kuri ir šajā vietējā vidē, viņus ietekmē globā¬lās problēmas, piem., informācijas saņemša¬nas un nodošanas iespējas, indivīda māka un spēja komunicēt, izmantojot mūsdienu teh¬noloģijas vai iztikt bez tām. Kādas iespējas šo informāciju saņemt un nodot ir neredzīgiem, vājredzīgiem cilvēkiem, cik tā tiek izmantota?
Secinājumi:
— vide ir daudzdimensionāls jēdziens, tā ir telpa, vieta, kuru ietekmē apstākļu ko-pums. Vienai videi mainoties, tiek ietek¬mēta cita,
— sociālajam rehabilitētajam jāmāk strādāt mainīgā vidē,
— arhitektūrai var būt vides pieejamības vei¬cinošs vai traucējošs faktors, paaugstinot vides pieejamību invalīdiem, sabiedrība vienlaicīgi paaugstina savu vi¬des pieejamību.
(Turpinājums nākamajā numurā)
