Sociālā rehabilitētāja darbība
ar neredzīga bērna ģimeni
Zane Krūkle,

no kvalifikācijas darba SDSPA «Attīstība»

(6. turpinājums)

Pirmā «Neatkarības deklarācija» — trešais dzīves gads
Saikne ar vecākiem ir svarīgākais, kas izveidojas pirmajā dzīves gadā. Mīlošie bērni kļūst patstāvīgāki. Sāk visu izzināt. Bērni, kuri tiek mīlēti, savās pirmajās savstarpējās attiecībās jūtās drošāki un neatkarīgāki. Veidojas neatkarības gars.

Pēc T. Linkona teiktā: «Mazie staigātāji sevi apzinās daudz spēcīgāk nekā zīdaiņi. Viņi daudz vairāk kontrolē savu uzvedību, un vēlas darīt to, ko paši grib, tāpēc ir nepieciešams radīt bērnam drošu vidi viņa attīstībai, izzinot pasauli.»

Neattīstot fiziskās aktivitātes, bērnam, lai sevi nodarbinātu veidojas kaitīgi ieradumi. Dažkārt neredzīgam vai vājredzīgam bērnam izveidojas ieradumi — šūpošanās, spiediena izdarīšana uz acīm, pirkstu knikšķināšana. Šie ieradumi var vecākus ne tikai kaitināt, bet arī radīt viņiem nopietnas bažas. «Visvienkāršāk ir norakstīt šos ieradumus uz saslimšanas rēķina. Patiesībā katram cilvēkam ir savi kaitīgi ieradumi, piem., rausta degunu, samiedz acis, plūkā matus, grauž nagus. Atšķirība ir tāda, ka redzīgi cilvēki var redzēt savus sliktos ieradumus no malas. Tālākais ir atkarīgs no viņu pieņemtā lēmuma — atmest kaitīgo ieradumu vai turpināt to piekopt. Neredzīgs bērns bieži vien saglabā savus ieradumus tādēļ, ka neredz tos no malas. Ir daudz teoriju, kādēļ neredzīgie bērni ilgi un neatlaidīgi turpina pievērsties saviem sliktajiem ieradumiem.

Daži saka, ka tas notiek nepietiekošo fizisko aktivitāšu dēļ, citi cēloņi saskata nepietiekošajā vestibulārā aparāta stimulācija. Dažkārt kaitīgie ieradumi īpaši pastiprinās stresa situācijas, kad bērns ir noslogots, veicot grūtu vai aizraujošu uzdevumu, vai tad, ja bērns izjūt bailes. Pilnīgi saprotams, ka viņam ieradums ir līdzeklis stresa noņemšanai.

Disciplinēšanas metodes
Iemācīt ko drīkst, ko nedrīkst, piedāvājot bērnam saprotamus veidus — kopā ar bērnu zīmēt uz papīra, ja bērns sit, tad ar viņa rociņu paradīt miļus glāstus.

Novērst bērna uzmanību no ierobežojumiem, aizstājot to, ar kādu bērnam interesējošu nodarbi. Noteikti jāmudina bērnu piedalīties ģērbšanās procesā, palūgt viņa palīdzību — «Mēs tagad apģērbsim labo rociņu! Pasniedz man savu labo rociņu!». Lai arī vēl nemācēdams runāt, bērns izrādīs interesi pret apģērbu, aptaustīs to un palīdzēs sevi apģērbt. Jāpastāsta viņam par audumu, krāsu, svarīgākām apģērba sastāvdaļām — piedurkni, apkakli, kabatiņām, pogām utt. ģērbjot bērnu, jācenšas atrasties viņam aiz muguras un ar savām rokām virzīt viņa roku kustības. Sākumā visas darbības tiks veiktas ar pieaugušā palīdzību. Jādod iespēja dažas no operācijām veikt patstāvīgi. Piem., māte uzvelkat zeķubiksītes kājās, bet tālāk tās uzvelk pats bērns.

Kad bērns darbību sāk apgūt arvien labāk, pakāpeniski jāsamazina sava palīdzība. Tā ka neredzīgs bērns neredz, ka ģērbjās citi, ir jāparāda, ka apģērbam ir priekšpuse un mugurpuse, ārpuse un iekšpuse. Jāiemāca viņam to noteikt pašam. To izdarīt viņam palīdzēs dažas detaļas — pogas, kabatas, vīles u. c. Svarīgi iemācīt bērnam novilkt apģērbu tā, lai tas neizgrieztos uz nepareizo pusi. Bērnam var atvieglot ārpuses un iekšpuses, priekšpuses un mugurpuses noteikšanu, ja noteiktā vietā izdarīs iezīmi. Tā var būt podziņa vai kāda rupjāka vīle. Iezīmi vajadzētu piešūt vienā noteiktā vietā, piem., ārpusē. Tas pats attiecas arī uz bērna apaviem. Bērni bieži sajauc labās kājas cibiņu vai zābaciņu ar kreiso. Noteiktās atzīmes var piestiprināt arī pie apaviem. Vēlāk bērns pats iemācīties noteikt vai apavs uzvilkts pareizi, jo nepareizi uzvilkta apava dēļ jutīsies neērti. Mācot bērnu apģērbties, jācenšas atrast ērtākos dažādo darbību veikšanas veidus, kas atvieglos apmācību. Šajā nolūkā jāaizver acis un jāiztēlojas, kā labāk noteikt un pagriezt apģērbu. Tas palīdzēs labāk saprast un iepriekš palīdzēt gaidāmās grūtības.

Lielas grūtības neredzīgiem bērniem parasti sagādā pogu aizpogāšana un kurpju saišu sasiešana. Lai šīs darbības varētu vieglāk apgūt, tās vajadzētu apgūt atsevišķi. Piem., zābaciņu piebāž ar papīru un sien šņores kopa ar bērnu. Pogāšana jāsāk mācīt ar lielām mēteļa pogām. Svarīgi ir pieradināt bērnu drēbes kārtīgi nolikt savā vietā. Bērnam jāzina, kur un kādā kārtībā drēbes noliktas. Tad būs vieglāk pašam atrast savas drēbes un apģērbties. Pašapkalpošanas iemaņu apgūšana lielā mērā nostiprina patstāvību. Bet nevar aprobežoties tikai ar to. Jāatceras, ka bērnam nāksies dzīvot redzīgu cilvēku pasaulē un daudzās sadzīves situācijas paļauties tikai uz sevi. Pēc iespējas agrāk jāiesaista bērnu mājas darbos.

Viņam jājūt, ka ir pilnvērtīgs ģimenes loceklis. Lai viņam būtu konkrēti pienākumi, tad bērns sajutīs savu nozīmīgumu. Jāsāk ar viegliem uzdevumiem, kas bērnam pa spēkam. Piem., kaut ko atnest vai aiznest — slotu vai kādu citu priekšmetu. Var nodarbināt bērnu istabu un virtuves uzkopšana. Neredzīgi bērni spēj noslaucīt putekļus no mēbelēm un virtuves galda.

Galdu slaucīt ir jāmāca citādāk nekā redzīgam bērnam — vispirms drupačas aizslaucīt uz galda vidu, bet pēc tam, savāktās vienuviet, ieslaucīt šķīvī vai spainītī. Bērnam var uzticēt trauku salikšanu uz galda. Var likt viņam salikt šķīvī maizi, cukurtraukā iebērt cukuru, nolikt netīros traukus izlietne. Pieaugušo uzraudzībā bērns var laistīt puķes, ja ir dārziņš, tad ir iespēja iemācīt bērnam kopt augus, tos laistīt un ravēt. Parādīt, kā nezāles atšķiras no derīgiem augiem. Apmācot bērnu šim elementārajam darba iemaņām, jāapdomā darbību veikšanas secība, jāpaskaidro, kam domāta katra darbība un jāparāda kā to paveikt. Ir vesela virkne sadzīves darbību, ko veic pēc ieraduma, pat neiedomājoties, ka neredzīgs bērns varētu par tām nezināt. Šeit ir līdzīgi kā ar priekšmetiem, kas nez no kurienes uzrodas un nez kur pazūd.

Piem., lai saldinātu tēju, pieberam tai cukuru, bet, lai atdzesētu, pielejam aukstu ūdeni. Ļoti bieži ir tā, ka bērns saņem jau gatavu (saldinātu un atdzesētu) tēju. Ja bērnam nepastāstīs un neparādīs augstāk minētās darbības, viņš tā arī paliks pie pārliecības, ka tēja ir auksta un salda vienmēr.

Bērnu par labu uzvedību jāuzslavē, tas nepieciešams lai celtu viņa pašapziņu un veicinātu attīstību tālākā sava intelekta veidošanā.

Valodas un sazināšanās iemaņas
Dažkārt neredzīgiem un vājredzīgiem bērniem šī stadija aizkavējas pārāk ilgi. Valoda ir pārāk abstrakta, vārdi simbolizē idejas, jēdzienus vai priekšmetus. Kamēr bērns to nesapratis, viņš nespēs savienot vārdus tā, lai veidotu savu individuālo runu. Kamēr bērns to nesapratīs, viņš nespēs savienot vārdus, lai izveidotu savu runu. Atkārtot citu izrunātos vārdus ir vienkāršāk. Ja esat mēģinājis mācīties svešvalodas, jūs sapratīsiet, ko dara bērns, automātiski atkārtojat vārdus un frāzes līdz tam brīdim, kad sapratāt valodas loģiku un iemācījāties izrunāt vardus apzināti. Tikai tad, kad apzināti iemācījāties vārda nozīmi, varējāt ievietot to paša izveidotā teikumā. Tā pati (varbūt nedaudz sarežģītāka) problēma ir neredzīgam bērnam. Tā kā viņš neredz to, par ko runā patlaban, iespējams, ka būs nepieciešams vairāk laika, lai notiktu pāreja (varbūt pat lēcienveida pāreja) no imitējošās runas uz normālu sazināšanos.

Patstāvīgajā dzīvē bieži nākas paļauties uz apkārtējo cilvēku palīdzību, nereti tie būs nepazīstami cilvēki. Tālab jau kopš bērnības cilvēkam būtu jādzird piemēri kā sastopoties ar nepazīstamiem, svešiem cilvēkiem, izturēties labi un pieklājīgi. Censties bērnu iemācīt izteikt lūgumu īsi, skaidri un saprotami. Nevar turēt savu bērnu ieslēgtu četrās sienās.

Tieši otrādi — jātiecas, lai bērns saņemtu visdaudzveidīgākos iespaidus, kas veicinās viņa attīstību. Jācenšas, lai bērns apgūst dažādas viņam nepieciešamās iemaņas. Kopā jaiet pastaigāties, ciemos pie draugiem, uz kinoteātri, muzejiem, jāizbrauc ārpus pilsētas. Vispusīgi jāiepazīstina viņu ar to pasauli, kurā būs jādzīvo, jārosina bērnu pašam piedalīties sarunā, lai neveidojas neuzticība, kautrīgums, kauns vai bailes par savu fizisko trūkumu.

Katra iziešana nezināmajā pasaulē sākas ar ārējo izskatu. Ir nepieciešams, lai no pašas agras bērnības bērns ielāgotu, ka viņu vēro daudz uzmanīgu acu pāru, kas vērtē, kā cilvēks izskatās, kā ģērbies, kā uzvedas. Redzīgie bērni daudz ko aizgūst no pieaugušajiem — tajā skaitā arī ģērbšanās un izturēšanās manieres, jo ir iespēja novērot un salīdzināt viņus ikdienā. Turklāt viņi var sevi kontrolēt, paraugoties spogulī. Neredzīgam bērnam nav šādas iespējas, tālab vecāku acis ir viņa «spogulis». Apģērbjot bērnu, jāvērš viņa uzmanību uz to, ka dažādos gadalaikos velk mugurā dažādus apģērbus, ka, ejot ciemos vai teātrī jātērpjas svinīgās drēbēs, bet ejot pastaigāties vai sporta nodarbībās jāģērbjas citādi. Jāpastāsta par apģērba izvēli pēc krāsu sakārtojuma un modes prasībām, jāiemāca rūpēties par savu apģērbu, turot to tīru un kārtībā.

Pārvietojoties pilsētā, bērnam jāiet labajā pusē, lai netīšām nesaskrietos ar pretimnācējiem.

Kad ved bērnu pie rokas, tad nevajag vilkt viņu, bet jāpielāgojas viņa soļiem. Lai kā arī nesteigtos, jāatceras, ka vedat bērnu, kurš nevar pārskatīt visu ceļu. ļaujiet iepazīties ar ceļu, pa kuru ejat. Pirms katras izmaiņas ceļa (pagrieziens, pāreja, kāpnes) nedaudz jāpalēnina soļi un jābrīdina par to bērns. Pārvietošanās laikā obligāti jāpievērš uzmanība smaržām un skaņām (dažām vietām ir ļoti izteiktas smaržas — parfimērijas un maizes veikals, benzīntanks, aptieka, frizētava). Jāpievērš uzmanība ceļa reljefa atšķirībām, ko var sajust ar kurpju zolēm.

Liela nozīme ir mākai (ar saglabājušos sajūtu palīdzību) noteikt gadalaiku, laika apstākļus un diennakts laiku. Nepiemirstiet pievērst tam bērna uzmanību. Pastāstiet par izmaiņām, kas notiek dabā. Pievērsiet uzmanību arī akustikas izmaiņām telpās — daudzās skaņas ir savādākas atkarība no telpas plašuma. Lai bērns iemācās šīs īpašības pielietot telpās lieluma noteikšanai. ļaujiet telpā visu aptaustīt. Protams, dariet to tā, lai netraucētu apkārtējos. Bet nevajag arī kautrēties no ziņkārīgiem skatieniem un dzēlīgām piezīmēm. Veikala varat piedāvāt pašam ielikt preci grozā. Iemāciet pēc smaržas atpazīt veikalu.

Sociālajam rehabilitētājam pirmajās nodarbībās vajadzētu pastaigās sekot līdzi, iemācot prasmes neredzīgā bērna vecākiem par orientāciju uz ielas un pārvietošanos ar sabiedrisko transportu.

Šajā vecuma notiek apkārtējās vides maiņa, tas ir vecums, kad bērni sāk apmeklēt pirmskolas izglītības iestādi, turpmāk teksta (bērnudārzu). Saikne ar māti attālinās un veidojas jauni kontakti ar vienaudžiem un pieaugušajiem. Nepieciešana būtu kāda mīļa lieta, kas Atgādinātu tuviniekus.

«Pieķeršanās uzvedība ir jebkura darbības forma, kuras rezultātā cilvēkā izveidojas noturīga pieķeršanās citam indivīdam. Vislabāk tā ir novērojama brīžos, kad cilvēks ir nobijies, piekusis vai saslimis un viņam ir nepieciešams mierinājums un atbalsts. Citkārt pieķeršanās uzvedība nav tik viegli pamanāma. Doma, ka pieķeršanās figūra ir sasniedzama un atsaucīga, cilvēkam sniedz drošības sajūtu. Kaut arī pieķeršanās uzvedība visvairāk izpaužas agrā bērnībā, to var novērot visā dzīves cikla laikā, īpaši kritiskās situācijās. Tā ir raksturīga faktiski visiem cilvēkiem un tiek uzskatīta par neatņemamu cilvēka būtības daļu.»

Kad bērnam vajadzēs lietot spieķi?
Tas ir vecāku un bērna individuāls lēmums. Svarīgākā spieķa funkcija ir veiksmīgi tikt galā ar šķēršļu radītajām nelabvēlīgajām situācijām. Spieķis dod informāciju par šķērsli, iekams neredzīgais cilvēks ar to saskaras fiziski. Bērnam droši vien nevajadzēs spieķi līdz tam brīdim, kamēr tas nekļūs patstāvīgs, kamēr nesāks iet turp, kur viņu sūtīsiet kādā uzdevumā (pazīstamā vidē). Tomēr daudziem cilvēkiem ir uzskats, ka bērnam pie spieķa jāpierod pēc iespējas agrāk, pat jau tad, kad sāk patstāvīgi staigāt. Svarīgi ir konsultēties ar speciālistiem, iekams pieņemt lēmumu. Lēmums atkarīgs no vecāka un bērna.

Sociālajam rehabilitētājam būtu jāvērtē bērna attīstības līmenis un jākonsultējas ar ģimenes ārstu.

Secinājumi:
Laikā no 0 līdz 3 gadiem neredzīga bērna attīstībā ir atšķirīgas iezīmes, kuras sociālajam rehabilitētājam jāpārzina, lai varētu iemācīt vecākiem prasmes, kā veiksmīgi tikt galā ar bērna audzināšanu, kā arī kā pareizi būtu jāiekārto bērna apkārtējā vide tā, lai viņš tajā justos ērti un droši.

Neredzīga bērna vecākiem nepieciešams daudz vairāk prasmes bērniņa mīlestībai, pacietībai, radošai izdomai, iztēlei un ieinteresētībai kopīgi darboties.

Stāstīšana, notiekoša aprakstīšana, lietu, jēdzienu un parādību izskaidrošana ir sociālā rehabilitētāja savstarpējās uzticības, vecāku un bērna drošības sajūtas prasmju veidošanai.

Bērna audzināšanā liela nozīme ir kontaktu veidošanai ar sociālo rehabilitētāju un sabiedrību, bet noslēgšanās bremzē personības attīstību.

Vecākus var iedrošināt sociālais rehabilitētājs, ka dzīve kopā ar neredzīgu bērnu var būt saturīga un interesanta, bet tas daudzējādā ziņā atkarīgs no pašu vecāku pozitīvās attieksmes.

Neraugoties uz redzes zudumu, cilvēks var izaugt par personību ar savu dzīves jēgu un piepildījumu to var palīdzēt sociālais rehabilitētājs.

Sociālajam rehabilitētājam jāiesaka vecākiem iegādāties praktiskas lietas bērniņa attīstības veicināšanai.

Mācīt prasmes vecākiem neredzīga bērna aprūpei, sava ķermeņa izzināšanai, pirmo svešķermeņu izpētei.

Apmācīt orientācijas prasmes neredzīga bērna vecākiem, apgūstot tuvākos un tālākos maršrutus.

(Turpinājums nākamajā numurā)