Nodaļa — Literatūra

Aklā stirniņa
Horācijs Kviroga
Rīga, 1938. g., Gulbja apgādniecība

Kādai stirnai reiz bija divi kazlēni — āzītis un kaziņa, kas gan pie stirnām atgadās samērā reti. Āzlti drīz vien apēda meža kaķis, bet kaziņa palika dzīva. Citas stirnas viņu ļoti mīlēja. Mīlinoties ar mazo, stirnas viņai pakutināja sānus un palaizīja pieri.

Katru dienu agri no rīta māte lika mazajai noskaitīt stirnu pātarus, un viņa skaitīja:

• Lapas labi jāapošņā, pirms tās noplūc, jo viņu starpā ir arī indīgas.

• Upe rūpīgi jānovēro, paliekot gluži mierīgi krastā, jo padzerties var iet tikai tad, kad labi zināms, ka ūdenī nav krokodilu.

• Katru ceturtdaļstundu jāpaceļ galva uz augšu un jāpaož gaiss, lai pārliecinātos, vai tuvumā nav tīģeris.

• Plūcot zāli, uzmanīgi jāaplūko zeme, vai tur nav odzes.

Tādi bija stirnu pātari, kas jaunajām stirniņām bija jāprot ne tik vien noskaitīt, bet arī izpildīt bez kļūdām.

Tāpēc arī mūsu stirniņas māte atļāva iziet viņai vienai pašai tikai pēc tam, kad mazā jau prata pilnīgi noskaitīt savus pātarus.

Un tad notikās, ka kādu pēcpusdienu, kad jaunā stirniņa jau bija izskraidījusi apkārtējos kalnus un ielejas, meklēdama svaigas lapas un pumpuriņus, viņa pēkšņi ieraudzīja savā priekšā, veca izpuvušā koka dobumā, karājamies lielu puduri mazu apaļu bumbiņu vienmuļīgā, pelēcīgā krāsā. Viss veidojums atgādināja jumta šīfera plāksnēm noklātu kupolu ar smaili uz leju.

«Kas tas gan varētu būt?» stirniņa domāja, mazliet baidīdamās no nejaušā atraduma, bet tā kā viņa bija ļoti nerātna, tad viņa sabadīja ar galvu bumbiņu puduri un pati atkāpās dažus soļus atpakaļ.

Viņa redzēja, kā mazās bumbiņas pāršķēlās, un no tām pil zemē lielas dzidras lāses. Bet reizē ar pilieniem parādījās arī mazas blondas mušiņas, tieviem iežmaugtiem vidiem. Lielā kamolā tās sijājās gaisā ap sašķaidīto puduri.

Stirniņa panācās atkal tuvāk, un mušiņas viņu neaiztika. Lēni, ļoti lēni viņa piedūrās kādai lāsei ar mēles galu un tūliņ sāka laizīt ar lielu kāri. Dzidrās lāses bija ļoti saldas, jo tās bija tīra medus, un ļoti laba medus lāses. Savādais veidojums no šīfera krāsas bumbiņām bija meža bišu puduris. Bites nedzēla nerātnajai stirniņai tikai tāpēc, ka viņām nebija dzeloņa, jo ir arī tādas bišu sugas.

Pāris minūtēs mazā stirniņa jau bija visu medu nolaizījusi un prieka pilna devās uz mājām un tūliņ izstāstīja mātei par savu atradumu. Bet māte viņai atbildēja diezgan skarbi:

«Izvairies, meit, no bišu puduriem,» viņa sacīja. «Medus ir gan laba lieta, bet tā iegūšana ļoti bīstama. Neaiztiec nekad bišu puduri, ja kādu atrodi.» «Bet viņas taču nemaz nedzeļ, māmiņ,» jaunā stirniņa priecīgi iesaucās. «Dzeļ jau tikai aklās spāres un siltzemju odi, moskīti, bet ne bites.»

«Tu maldies, meitiņ,» māte atsāka. «Šodien tev vienkārši palaimējies, bet neaizmirsti, ka ir arī niknas bites un lapsenes, kas dzeļ briesmīgi. Tāpēc uzmanies labi, uzmanies, mans bērns, lai tu nesagādā man lielas raizes un bēdas!»

«Labi, labi, māmiņ,» jaunā stirniņa atbildēja.

Bet pirmais ceļš nākošā rītā viņai tomēr bija mazā taciņa, ko ļaudis ieminuši taisni pār kalniem, lai drīzāk un vieglāk nonāktu pie bišu kokiem mežā.

Arī mūsu stirniņa atrada vienu tādu koku. Tikai šoreiz bites, kas lidoja ap savu mājokli, bija rūsganas, dzeltenām jostām ap vidu. Un arī pats puduris bija pavisam citādāks. Tas patiesībā bija lapseņu puduris.

«Tā kā pašas bites ir daudz lielākas, tad jādomā, ka arī viņu medus būs garšīgāks,» mazā draiskule nodomāja.

Viņa atcerējās gan, ko māmiņa bija teikusi par bitēm, bet palaidnei likās, ka māte šoreiz pārspīlē, kā to parasti dara visas mātes. Un viņa deva ar galvu spēcīgu belzienu lielajam lapseņu pudurim.

Ak tu Dievs, kas tad gan notika! Simtiem tūkstošiem lapseņu, kā melna padebess, gāzās laukā no pudura un dzēla stirniņu, kur vien klāt tika. Galvā, sānos, kājās, astē un, protams, arī acīs. Un taisni acīs viņas iedzēla vairāk kā desmit reizes.

Stirniņa lielās sāpēs skrēja projām, bļaudama kā negudra, kamēr pēkšņi apstājās. Viņa bija spiesta apstāties, jo nekā vairs neredzēja. Viņa bija palikusi akla, gluži akla.

Viņas acis bija galīgi sapampušas un ar tām vairs nekā nevarēja saskatīt. Tāpēc stirniņa bija palikusi stāvot un nekustējās vairs ne no vietas. Aiz sāpēm un bailēm viņa spēja tikai raudāt un izmisumā saukt:

«Māmiņ! māmiņ!»

Māte, kas bija iznākusi paraudzīties, kur bērns tā aizkavējies, pēc ilgākas meklēšanas viņu beidzot atrada un galīgi izmisa, kad pārliecinājās, ka mazā ir akla. Piespiedusi bērna galviņu savām krūtīm, viņa soli pa solim lēnām veda mazuli uz mājām. Visi meža dzīvnieki, kas viņas sastapa ceļā, nāca klāt un līdzcietīgi apskatīja nelaimīgās stirniņas acis.

Māte nekā nezināja ko iesākt. Viņai nebija nekādu zāļu pret aklumu. Kur lai tās ņem? Viņa zināja gan, ka tālumā, aiz kalniem dzīvo kāds vīrs, kam ir tādas zāles, bet tas bija mednieks un šāva arī stirnas, lai gan citādi bija labsirdīgs cilvēks.

Mātei bija bailes vest savu bērnu pie cilvēka, kas šāva arī stirnas. Bet tā kā viņa bija lielā izmisumā, tad tā nolēma tomēr to darīt. Vispirms viņa apņēmās iegriezties pie skudrulāča un palūgt no tā ieteikšanas vēstuli, jo skudrulācis bija liels cilvēku draugs.

Paslēpusi savu aklo mazuli drošā vietā, viņa devās ceļā, pāri kalniem, kur viņu tikko nenoķēra plēsīgais tīģeris. Šis ceļš viņu tā nogurdināja, ka, tikusi galā, viņa vairs nevarēja paiet ne soli aiz liela noguruma.

Turpmāk vēl!