Nodaļa — Preses apskats

Kas un cik maksās par zālēm?
Anija Pelude
«Ievas Veselība»

No 1. marta palielinājās pacientu līdzmaksājums par kompensējamām zālēm. Interneta forumi pilni ar emocijām: «Tauta jau tā slima, daudzi knapi velk dzīvību, un tad vēl atņem kompensētos medikamentus. Varēsim kā mušas sprāgt!!!» Bet reāli — ko šis Veselības ministrijas rīkojums nozīmē TEV?

— Cipari patiešām šokē. Latvijā ir 2,2 milj. iedzīvotāju, no kuriem 400 000 ne-pieciešami kompensējamie medikamenti. Kā portālā raksta kāds sociāli aktīvs pilso¬nis — ko visu laiku darījusi Veselības mi¬nistrija!? Kur ir profilakse?! Vai varbūt uz to visu jāraugās no citas puses — līdz kādai pakāpei valstī mediķi un Veselības minis¬trija lobē farmācijas biznesu? Vai tiešām 400 000 cilvēku ikdienā vajadzīgas zāles?!

— Vēl vakar mēs tikāmies Farmācijas padomē, kur L. Akermanes kundze, Veselī¬bas obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras (VOAVA) direktore, teica: «ārsti pacientiem zāles izraksta tomēr pamatoti».

Jau vairākus gadus Latvijā veiksmīgi dar¬bojas zāļu iegādes izdevumu kompensācijas sistēma, kad valsts saviem iedzīvotājiem pil¬nībā vai daļēji apmaksā nepieciešamos medi¬kamentus. Vairums to ir cilvēki ar smagām un hroniskām slimībām. Ari valsts no šā pasākuma iegūst: cilvēkam aiziet pie ģimenes ārsta vai speciālista, lai izraksta zāles, un tās daļēji atmaksāt iznāk krietni lētāk nekā ārstēšana slimnīcā. Tāpat daļu no zāļu cenas kompensē arī pacientiem, kam ir kāda akūta slimība, bet pēc tam viņi izveseļojas.

— Kā cilvēks, pēkšņi nonācis saskarē ar medicīnu, var zināt, ka ar viņa diagnozi pie¬nākas kompensējamie medikamenti? Man, piem., bija pārsteigums, ka šajos sarakstos iekļauta arī kuņģa čūla, bērniem līdz 3 gadu vecumam — faringīts un laringīts. Pirmo¬reiz dzirdu!

— Kompensējamo medikamentu saraksts pieejams Zāļu cenuvalsts aģentūras māj aslapā www.zcva.gov.lv, ir arī VOAVA bezmaksas tālrunis 80001234, uz kuru var zvanīt. Katrā aptiekā ir grāmatiņa ar sarakstu! Taču ir arī pavisam vienkāršs ceļš, kā iegūt šo informā¬ciju. Iedomāsimies situāciju: ārsts man saka: «Zināt, puisi, jums būs jālieto zāles.» Pirmais, ko viņam vaicātu: «Dakter, sakiet, lūdzu, vai valsts paredzējusi man šīs zāles kompensēt?»

— īstenībā... es nekad neesmu to jautājusi. Svarīgi, lai cilvēki nekautrējas vaicāt. «Vai man pienākas? Vai nav kas lētāks? Vai tiešām tik daudz zāļu vajag, dakteri?» Tas nav nekas aizvainojošs ne ārstam, ne pacien¬tam — tie ir elementāri jautājumi! Jo valsts taču nemitīgi stāsta, ka mēs milzīgas naudas summas atmaksājam par zālēm. Protams, ir reizes, kad pacientu arī naturāli muļķo. Ārsts, nevēlēdamies izrakstīt kompensējamās zāles, saka: «Man kvota beigusies, man valsts nedod.» Bet tā nav taisnība!

— Kā nav?! 

— Kvota nevar tā — vienkārši — beigties, un viss! Šogad kompensējamām zālēm paredzēti 66,4 milj. latu. No tiem vispirms atskai¬ta naudu individuāliem gadījumiem, kas ir 2% no kopējās summas. Tad skatās, par kādu summu ģimenes ārsti un speciālisti kompen¬sējamās zāles izrakstījuši iepriekšējā gadā, un tik daudz katram arī iedala. Tās ir kvotas, un šajā naudas summā katram ārstam arī būtu jāiekļaujas.

Bet! Esmu ģimenes ārsts un man iedoti līdzekli zālēm 12 mēnešiem. Es zinu savu pacientu kontingentu un zinu — katru mēnesi man vajadzēs izrakstīt kompensē¬jamās zāles par 1000 latiem. Bet, piem., 100 pacientu neparedzēti saslimst ar kuņģa čūlu, un jūtu, ka nespēšu iekļauties atvēlētajā li¬mitā. Tad es vēršos ar iesniegumu VOAVA un saku: «Man pietrūks.» Savukārt VOAVA ir datu bāze, kurā redzams, ka citam ārstam šomēnes zāļu nauda palikusi pāri, un tā tiek pārdalīta.

Tas ir tas, ko ārsti var darīt un dara, un pacienti saņem zāles. Savukārt, ja valstī sāk veidoties situācija, ka kopējais zāļu bu¬džets tiek izsmelts, tad gan ir lielas ziepes. Bet arī šajā gadījumā nevaram ierobežot pacientu tiesības. Pagājušajā gadā zāļu budžeta pār¬tēriņš bija 12 milj. latu. Tas nozīmē, ka ārsti saviem pacientiem faktiski izrakstījuši zāles, un tās arī tika izsniegtas nevis par 66,2 milj. latu, kā bija iepriekš nolemts, bet par 78 milj. latu. Parāds jānosedz. No 12 milj. apmēram 9 milj. latu mēs ar valdības lēmumu pārcēlām no Veselības ministrijas citām budžeta prog¬rammām uz zāļu budžetu un nosedzām šo iztrūkumu. Tā kā atlikušo 3 milj. latu lielais deficīts nemaz nebija tik liels. Mums bijuši arī smagāki gadi, un neviens pacients to nepamanīja.

— Tad kāpēc tomēr no šā gada 1. marta pēkšņi bija jāsamazina kompensāciju apjomi?

— Patiešām, naudas šogad kompensējamām zālēm piešķirts pat nedaudz vairāk: bija 66,2, tagad ir 66,4 milj. latu. Ja nekas cits nebūtu mainījies, mēs būtu iztikuši bez samazinājuma. Bet tad sākās! PVN paaugstināšana no 5 uz 10% — tie ir 3,8 milj. latu klāt, kurus mums neviens nekompensē. Turklāt, apzinoties pagājušā gada pieredzi, ka zāļu budžets faktiski tika pārtērēts un faktu, ka kopējais veselības budžets ir samazināts, nokļuvām smagas izvēles priekšā: kā tagad rīkoties? Jo sarēķinājām, ka apmēram 8 milj. latu kaut kur jāietaupa.

Ir tikai divas iespējas: kādas pacientu grupas vispār izslēgt no kompensējamo zāļu saraksta vai arī — šo summu sadalīt uz visiem. Jo skaidrs, ka valdība papildus neko nedos. Izvēlējāmies otro ceļu — noņemt visiem proporcionāli. Pēc smagām diskusijām vienojāmies tomēr neaiztikt 100% kompensāciju, jo šīs zāles ir dārgas un nepieciešamas cilvēkiem ar ļoti smagām diagnozēm: ļaundabīgiem audzējiem, diabētu, reimatoīdo artrītu, multiplo sklerozi, šizofrēniju.

Līdz ar to sanāk, ka no 1. marta vairāk ir jāmaksā tām pacientu grupām, kurām 2007. g. 1. janvārī — tā teikt, labajos laikos — kompensācijas procentus palielinājām. Tātad 90% kompensāciju nu samazinājām uz 75%, un tiem, kuriem zāles valsts kompensēja par 75%, tagad kompensēs tikai 50%. Bet arī vienojāmies, ka 50% kompensāciju nesamazināsim.

— Labi, tagad par reālo dzīvi! Cilvēkam ārsts izraksta kompensējamā medikamenta recepti, bet aptiekā viņam zāles neizsniedz, jo tieši šīs firmas ražojumu šādā iepakojumā nekompensējot. Bet uz receptes ir uzspiests zīmodziņš «Zāles atļauts aizvietot»!

Tad farmaceitam tās jāaizvieto — ar tām, ko valsts kompensē. Tūlīt, uzreiz jau aptiekā. Kā jau sacīju, pagājušajā gadā valsts atmaksājusi kompensējamos medikamentus par 78 milj. latu, cilvēks pats sedza 10 vai 25, vai 50% no zāļu cenas. Tātad pie šiem 78 milj. pacienti paši piemaksājuši vēl 9 milj. latu kā līdzmaksājumu. Mēs to visu redzam savā datu bāzē. Mēs arī paskatījāmies, cik daudz 2008. g. iedzīvotāji piemaksājuši vēl papildus, ko viņi varētu arī nemaksāt, ja viņiem būtu izrakstīts lētākais medikaments.

Summa iznāca iespaidīga: 6 milj. latu. Un kāpēc? Vairākums cilvēku saka: viņus neviens nav informējis par to, ka Latvijā ir arī lētāks medikaments. Un tas ir slikti, nepareizi. Jo Ministru kabineta noteikumi par zāļu kompensāciju paredz, ka ārstam jāizraksta lētākais medikaments un, ja viņš izraksta dārgāku, pacients jāinformē par to, ka ir pieejamas arī analogas lētākas zāles, un viņam jāizskaidro, kāpēc šoreiz ārsts izraksta dārgāku medikamentu. Tikpat svarīga ir pacienta piekrišana.

Ja ārsts pēc tam aizbildinās: «Nu, kā?! Es taču cilvēkam visu izstāstīju, tikai viņš nedzirdēja, neuztvēra...» Tad ir otrs siets, kurš šo lietu spēj nobremzēt. Tāds pat pienākums — piedāvāt lētākās analogās zāles — ir arī farmaceitam aptiekā. Vienīgais, ko farmaceits nevar, ja ārsts izrakstījis konkrēta ražotāja medikamentu un receptes apakšā ielicis krustiņu, ka to NEDRĪKST aizvietot ar citām zālēm.

Bet arī... Tas, uz ko es mudinu farmaceitus, ir: «Un tomēr jūs pacientam izstāstiet, ka IR lētākas zāles, lai viņš parunā ar ārstu...» Jo pieļauju, ka ārstiem jūra darbu un — kā jau dzīvē — viņi bieži vien nemaz nezina par citiem analogiem medikamentiem, kas arī parādījušies Latvijas aptiekās.

— Tātad cilvēkam otrreiz jāiet pie ārsta un jālūdz pārrakstīt recepti?

— Ārsts var nepārrakstīt. Bet, ja pacients uzstāj, ir jāpārraksta. Laukos, kur pacientu mazāk un kur cits citu pazīst, tas notiek vienkāršāk: farmaceits piezvana dakterim un saka: «Klausies, man aptiekā ir tādas pašas, tikai lētākas zāles, varbūt iedot tomēr tās?» Viņi šo lietu atrisina, pacientu nedzenājot no Poncija pie Pilāta.

— Vēl kāda situācija... Ārsts saka: Jums ar jūsu diagnozi pienāktos kompensējamie medikamenti. Es tos izrakstīšu, taču tad man naudiņas neatliks mazāk turīgiem pacientiem, kam arī vajadzīgas zāles. Cilvēkam sametas kauns, un viņš atsakās no savām tiesībām: «Nu labi, varu samaksāt arī pats...» Tā ir manipulēšana ar pacientu?

— Protams, kad nauda zālēm jātaupa, pieļauju, ka ārsti mēdz šādi rīkoties. Un, ja pacients šādā situācijā no brīvas gribas piekrīt par zālēm maksāt pats, tad lai tā ari notiek. Bet, no otras puses... Tomēr gribu sacīt, ka nekādā gadījumā nav pieļaujams šāds spiediens — pat, ja tas ir ētiskas dabas! Pie šodienas zāļu cenām ir medikamenti, kurus cilvēki ari ar lieliem ienākumiem nespēj samaksāt. Turklāt tas, kam ir lieli ienākumi, ari vairāk maksā nodokļos — ja jau tā rēķinām!

Pirms ieviesām zāļu kompensācijas sistēmu, bija dažādas sociālās grupas — mazno¬drošinātie, černobilieši un citi, kam pienācās viss, un citiem nekas. Tas arī nebija gluži pareizi. Slimību priekšā visi ir vienādi. Ja cilvēks ir slims un ilgstoši slims, viņam vajadzīga palīdzība.

— Un kā rīkoties, ja cilvēks, izpētot kompensējamo zāļu un diagnožu sarakstu, secina, ka medikamentu, kurš pienācās ar atlaidi, viņš nopircis par pilnu cenu?

Ja medikaments jau nopirkts, protams, naudu neviens viņam atpakaļ vairs neizsniegs. Bet iesaku šo situāciju pārrunāt ar ārstu, lai tas neatkārtotos. Man jāatzīst, ka ir atsevišķas reizes, kad esam zvanījuši ģimenes ārstiem, jo mums savukārt zvana pacienti un sūdzas. Ārsti nezina, ka viņa pacientam pienākas kompensējamās zāles.

— Kā var nezināt?!

— Brīžiem es ari brīnos, bet — gadās. Informācija līdz viņiem nav nonākusi. Piem., visiem ārstiem nav interneta, visi neiegādājas kompensējamo medikamentu grāmatiņas un neseko līdzi, vai nenotiek izmaiņas. Mums ir bijuši gadījumi, kad presē uzrakstām, ka sākam atsāpinošo plāksteru kompensēšanu onkoloģiskiem pacientiem, un cilvēki pēc tam zvana uz ministriju: «Mans ģimenes ārsts teica, ka man nepienākas...»

Līdzīgi notika, kad kompensējamo medikamentu sarakstā iekļāvām zāles, kas nepieciešamas pacientēm, kurām ir dažādi traucējumi vai komplikācijas grūtniecības laikā, piem., trombofīlija. Vai arī — traucējumi mākslīgas menopauzes dēļ, kas pārsvarā iestājas pēc ķīmijterapijas vai staru terapijas. Šādos gadījumos tiek izrakstīta hormonus aizstājoša terapija, kas arī tiek daļēji atmaksāta no valsts budžeta. Bet sievietes to nezina, un ari atsevišķi ārsti!

Tāpat, kad kompensējamo medikamentu sarakstu papildinājām ar diagnozi — pārmērīgas un biežas menstruācijas jeb bieža asiņošana. Puse sieviešu stacionārā tiek ievietotas ar šādiem simptomiem. Tiesa gan, lai šīs saslimšanas ārstēšanai zāles varētu kompensēt, ginekologam ir laboratoriski jāpierāda medikamenta nepieciešamība. Bet to var izdarīt!

— Un pēdējais jautājums: kāpēc speciālists nevar uzreiz izrakstīt zāles, bet saka, lai to dara ģimenes ārsts. «Mani nosūtīja uz Rīgu pie reimatologa,» vēstulē mums raksta no Ogres rajona. «Speciālists izmeklē un tad uz lielas lapas saraksta, kādas zāles un kā jālieto. Bet receptes zālēm raksta ģimenes ārsts — tātad atkal jāiet pie viņa, atkal jāmaksā...» — mūsu lasītāja ir nesaprašanā.

— Kompensējamās zāles drīkst izrakstīt tikai tie ģimenes ārsti un ārsti speciālisti, piem., endokrinologi, onkologi, reimatologi, nefrologi, ginekologi, dermatologi, neirologi, infektologi u. c, kuri noslēguši līgumu ar VOAVA par kompensējamo medikamentu sarakstā iekļauto zāļu izrakstīšanu. Tā, piem., Latvijā ir gandrīz 500 ginekologu, no kuriem tikai 35 drīkst izrakstīt kompensējamos medikamentus. Pārējie var vienīgi sniegt rekomendācijas pacienta ģimenes ārstam, lai viņš pēc tam izraksta kompensējamo medikamentu, īsāk sakot, ārsts, kurš nav līgumattiecībās ar VOAVA, kompensējamās zāles izrakstīt nedrīkst. Pieļauju, ka aprakstītais gadījums ir tieši šis variants, kad reimatologam nav bijis līguma ar aģentūru.

Pacienti šo informāciju var iegūt VOAVA mājas lapā www.voava.gov.lv.