Nodaļa — LNB

Strazdulēni izlidos dzīvē!
Kristaps Āboliņš

Pienācis saulainais pavasaris, kad strazdi sākuši pulcēties kokos un čivināt, bet mēs, Inita Ozoliņa un Kristaps Āboliņš, devāmies uz Strazdumuižas internātvidusskolu-attīstības centru vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem, kur šajā laikā, kā katru gadu, mazie Strazdiņi pamet savas siltās ligzdiņas un aizlido plašajos dzīves ceļos.

Pagājis krietns laika sprīdis no tā brīža, kad es, Kristaps, kā absolvents aizvēru šīs skolas durvis. Pa šiem gadiem skolā daudz kas mainījies, piem., skolas vadība, uzbūvēta un pabeigta jaunā internāta piebūve, kurā dzīvo mazie «strazdulēni».

Ar līdzcilvēku atbalstu mazajā skolas pagalmā izveidots skaists rotaļu laukums, aktu zālē veikts kapitālais remonts, pilnībā izremontēts trešais stāvs, kurā tagad ir plašas gaišas telpas, tai skaitā neliela konferenču zāle. Pagājušā gada nogalē ar «Līderisma Akadēmijas» projekta «Brīnumu ABC» svētību skolai tika iegādāta Braila drukas iekārta un skeneris, ar kuru palīdzību varēs drukāt grāmatas Braila rakstā.

Absolventi jau domās par vasaru
Šogad skolu absolvēs divi 13. klases skolēni un deviņi 10. klases skolēni.

Pabeidzot 10. klasi, viņi bija desmit, vidusskolā mācības uzsāka tikai trīs, viens no klasesbiedriem turpina mācības neklātienē, un tā viņi palikuši vairs tikai divi — Zane Pokropa un Elvis Ivans.

Zanes ceļi turpmāk vedīs uz dzimto Jēkabpili, kur meitene ieplānojusi turpināt mācības Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Jēkabpils filiālē. Nākotnē viņa vēlas kļūt par sākumskolas skolotāju.

Savukārt Elvim, aizverot skolas durvis, sāksies nopietnā darba dzīve SIA «Rīgas Satiksme».

Desmito klasi šogad absolvēs piecas meitenes un četri zēni — Anna, Katrīna, Baiba, Daina, Elīze, Vitālijs, Aleksandrs, Mihails un Voldemārs. Visi šā gada pamatskolas beidzēji plāno turpināt mācības vidusskolā. Interesanti bija uzzināt, ko topošie absolventi domā par savu skolu?

Elvis: «Skola ir kā viena liela, draudzīga ģimene. Manuprāt, nevienā citā skolā skolēns skolotāju un skolotājs skolēnu tik labi nepazīst kā tas ir šajā. Arī skolēni savā starpā ir ļoti draudzīgi.»

Pajautājām desmitajiem, ko viņi dara brīvajā laikā?

Anna: «Es pēc stundām cenšos uzreiz izmācīties, lai mācīšanās nebūtu jāatliek uz vakaru, jo parasti vakaros dodos uz trenažieru zāli jaunajā internātā.» Ko darīt esot daudz, jo vakaros ir gan koris, gan dejošana, gan rokdarbu pulciņi.

«Vai jums patīk koris?» Desmitās klases meitenes atzina, ka viņām tas patīk, jo šobrīd, atšķirībā no agrākiem laikiem, uz kori iet brīvprātīgi, nevis «brīvprātīgi» piespiedu kārtā. Bez tam, tagad skolā ir apvienotais koris, kuru apmeklē gan puiši, gan meitenes, tajā skaitā arī 13. klases skolēns Elvis.

Sarunas laikā Anna kā arī pārējie topošie absolventi atzina, ka ļoti mulsinoši ir tas, ja kāds prasa, kuru klasi šogad beigsi un kad nākas atbildēt: «Desmito. Man būs izlaidums.» Citi cilvēki no malas par to ļoti brīnās.

Savukārt Elvis teic, ka, aizejot uz sociālajiem dienestiem, vai arī uz kādu citu iestādi, parasti ir jautājums: «Kurā klasē mācies? Cik ir gadu?» pēc atbildes saņemšanas ierēdņi sēž pretī un uzdod jautājumu: «Kur tu ņēmi 13. klasi, ir taču 12?» Anna atzina, ka no vienas puses mācīties 13 klases ir interesanti, jo, viņasprāt, kārtīgāk var iemācīties vielu, kā arī mazāk pašiem jāraksta un jālasa, bet brīžiem esot dīvaini, ja kāds prasa: «Kurā klasē mācies?» un «Kā tev var būt pamatskolas izlaidums?», bet no otras puses nepatīk tas, ka sanāk it kā vēlāk absolvēt skolu.

Savukārt Elvis domā, ka labāk ir teikt: «Es mācos 10. klasē, bet, ja salīdzina ar citām Latvijas skolām, tad — 9.» Taču 10. klases meitenes atzīst, viņas citiem saka, ka mācās 9. klasē.

Pajautājām jauniešiem — vai viņi jūt to, ka viņiem ir atvieglota mācību programma, visi vienā balsī atzina: «Jā!» «Tiklīdz uzdod vairāk rakstiskos mājas darbus, tā sākam čīkstēt, kāpēc tik daudz, bet īstenībā, ja paskatās, kā ir «masu skolā», un kā viņiem tur jāraksta, tas ir ārprāts. Mums latviešu valodā uzdod divus uzdevumus vienā dienā uzrakstīt, bet «masu skolā» tajā pat laikā tiek uzdoti trīs vai četri uzdevumi,» stāsta Anna.

Katrīna secina: «Mēs varam priecāties par to, ka mums ir mazāk rakstu darbu nekā «masu skolā»». Anna turpina: «Tas tomēr ir labi, ka esam maz un skolotājs var visus izsaukt un pārbaudīt uzdoto vielu. Tas nozīmē, ka tev uzdotā viela vienmēr ir jāzina. Man šķiet, tas, ka mūsu skolā nav jāliek eksāmeni, mūsdienās daudz neko nemaina, jo skolās, kur mācīsimies tālāk, kārtosim iestājeksāmenus, ja tie būs vajadzīgi.» Lielākā absolventu dala atzina, ka eksāmeni viņus nebaida.

Anna skaidroja: «Ja gribēšu apgūt kādu profesiju, noteikti papildus mācīšos, ja nebūšu pārliecināta, ka nolikšu eksāmenus. Bet domāju, ka nevajadzētu būt nekādām īpašām problēmām.»

Zane iestarpināja: «Bijuši gadījumi, kad citi no mūsu skolas bez centralizētajiem eksāmeniem tiek citur, un nav bijis tā, ka lielas grūtības sagādātu eksāmenu nokārtošana.»

Absolventi atzina, ja patstāvīgi vēl pamācās, tad var nokārtot ikvienu eksāmenu. Ir jāzina un jāorientējas visā, jo nevar tā, ka zini vienu lietu un par pārējo neko nezini, jo parasti ieskaites ir ietilpīgas.

Jaunajās telpās internātā
Tagad jaunajos apstākļos skolēni sadalīti istabiņās — katrā pa diviem vai četriem cilvēkiem. Katrā stāvā ir virtuve, kurā jaunieši var gatavot sev ēdienu. Katra gaiteņa galā ir atpūtas stūrītis ar skaistām puķēm, dīvānu un televizoru tajā. Katrā stāvā ir dušas telpas, kur nomazgāties un naktsauklīte, kas dežūrē. Ir arī video novērošanas kameras gaiteņos.

Pagrabstāvā izveidota sporta zāle un vērienīga trenažieru zāle. Un kādā no stāviem ir arī nosodīto istabiņa ar četrām gultām.

Uz jautājumu «Vai jūs mīlat skolu?», visi kā viens saka: «Jā!». Bez tam, Anna šogad saņēmusi titulu «Skolas patriots». Anna stāsta: «Sevi uzskatu par skolas patriotu tādā ziņā, ka neko sliktu nevienam citam nestāstīšu par skolu, bet centīšos mūsu skolu pasniegt pēc iespējas labāk.» Taču Elvis piebilst, ka tā jau jebkurš «strazdulēns» darīs. Elvis atzīst to, ka skola ir kā ģimene, katram ir sava problēma, un to visi zina un pieņem, taču neviens nekad nemēģinās citu acīs otra problēmu uztaisīt sev priekš izklaides.

Anna stāsta: «Mēs skolā vispār esam maz, bet domāju, ka lielās skolās, kur skolēnu ir ļoti daudz, iespējams, ka viņi viens otru pat nepazīst.» Jaunieši piebilst, ka viņi nemaz citā skolā negribētu mācīties.

Palūdzām Vitāliju salīdzināt, kā viņam patīk Strazdumuižas internārvidusskolā, un kā viņam gājis, mācoties Daugavpils pilsētas Centra ģimnāzijā. Vitālijs atzīst, ka viņam abas skolas ir mīļas. «Daugavpilī bija labi, jo bija daudz ko darīt, bet šeit ir vairāk ģimeniskais,» stāsta Vitālijs.

Jautājām jauniešiem, vai viņus nebaida krīze. Atbilde skanēja: «Baida gan, jo visu laiku liekas, ka valsts domā kā samazināt mūsu skolai līdzekļus. Varbūt apvienot ar kādu citu skolu, galvenais, lai būtu tā, ka mūsu skola valstij izmaksātu daudz mazākus naudas līdzekļus nekā līdz šim.»

Jaunā vadība — patīk
Jaunieši ļoti pozitīvi vērtē jauno skolas vadību. Meitenes atzīst, ka jaunā direktore ir laba, lai gan sākumā bija stingra. Meitenēm patīk tas, ka jaunā vadība skolas dzīvi cenšas pielīdzināt citām Latvijas skolām, piem., dod pildīt anketas par skolu. «Jaunā direktore Ligita Ģeida ļoti iesaistās skolas dzīvē, piem., kad skaitījām Šekspīra sonetus uz skolas skatuves, direktore līdzdarbojās kopā ar citiem, nevis tikai sēž savā kabinetā, raksta savus papīrus un iet mājās,» stāsta jaunieši.

Runājoties ar jauniešiem, pagājis krietns laika sprīdis un skolas zvans mudina uz kārtējo mācību stundu.

Topošajiem absolventiem novēlam apņēmību, dzīves prieku un galvenais izturību, jaunus dzīves ceļus uzsākot!