Nodaļa — Literatūra

Aklais
Francis Hellens
Tulkojis valts Davids

Kad viņu redzēja ejam ar spieķi rokā, kurš ķērās aiz ceļa akmeņiem un trinās pa bruģi, viņu rūgti nožēloja.

Visu mūžu zemnieks bija nodzīvojis starp tīrumiem un druvām. Viņa lielais augums, spēcīgie pleci, varenās krūtis, viss, likās, bija radīts priekš grūtajiem lauku darbiem. Senāk, celdamies ar saules lēktu, viņš iejūdzās darbā, kā zirgs arklā: ara zemi, sēja un pļāva ar vienādu pacietību un padevību. Viņa acis bez paguruma varēja raudzīties tieši saulē.

Bet viņš vērsa tās vairāk uz zemi. Viņš strādāja, lai varētu dzīvot un ēda, lai uzturētu sevī spēku, īsto baudu atrazdams tikai pārmērīgā barības daudzumā un dzīves materiālā labklājībā. Viņa laukus klāja trekna un bieza raža, bet viņš piegrieza vērību tikai rijās guļošām labības stirpām. Ap fermu ziedēja skaisti augļu dārzi, bet zemnieks pievērsa lielāku uzmanību graudu pilnajām klētīm. Viņa kūtīs mauroja milzīgs skaits lopu, viņa māja bija ērta, viņa sieva paklausīga, viņa gulta mīksta.

Laime viņam nekad neatrāva savas balvas. Bet zemnieks nekad neaplaimoja viņu ar smaidu, tāpat kā savu dzīves biedreni, jo viņa acis bija pieradušas pie viņas klātbūtnes. Redzot to pastāvīgi sev līdzās kā neiztrūkstošu palīgu, viņš galu galā to gluži aizmirsa.

Visu mūžu zemnieks bija pievērsis vērību tikai pašlabumam. Bet tuvojās vecums, un viņa acu gaisma kļuva vienmēr vājāka. Kādreiz pēc aizmigšanas viņa acis vairs nepavērās. Tagad aklais staigāja ar spieķi rokā. Viņš nolādēja likteni un apvainoja viltīgo laimi, vai tagad viņš nebija zaudējis visu, kas dzīvi darīja derīgu un ciešamu?

Vai simtreiz labāk nebūtu bijis nomirt, nekā dzīvot tā, kā viņš, bez acu gaismas, meimurojošām kājām, nedrošām rokām, pastāvīgi tumsā? Priekš kā viņam tagad viņa lauki, viņa mājas, lopi un nauda? Kā tagad visu to baudīt? Un cik tas cietsirdīgi no dabas, atņemt viņam acis, iepriekš neatņemot mantu, par kuru domāt tagad priekš viņa bija elles mocība, kas naktīs pastāvīgi paasinājās!

Tie, kuri viņu redzēja ejam atspiedušos uz sava spieķa, aicināja viņam palīgā nāvi un svētīja gaismu, kura viņiem atļāva dzīvot.

Kādu rītu, kad aklais gāja pa lauku, kur viņam likās, ka viņš vēl pazīst savas svaigās pēdas, viņš negaidot uzgrūdās kādam šķērslim un izmeta no rokas spieķi. Viņš pieliecās to pacelt un dažus mirkļus juta zemi. Bet reizē ar spieķi viņa pirksti saķēra puķīti. Viņš sajuta ziedlapiņu svaigumu, kas padarīja valgu viņa delnu.

Nekad savā mūžā zemnieks nebija plūcis puķes. Senāk viņš pļāva rudzupuķes un lauku magones kopā ar labību un nicināja tās kā nederīgu zāli. Viņš noplūca puķīti un pielika to pie nāsīm.

Nekad viņš nebija ostījis kādas puķes smaržu. Šī, turklāt, bija pavisam savāda: tā apņēma visu viņa roku. Neviena lauku puķe nebija tik liela. Tā dzīvoja un trīcēja viņam starp pirkstiem. Viņš apsēdās zālē, lai labāk varētu baudīt šo priekšmetu, kas uz mirkli lika viņam aizmirst visas likstas. Un kad viņš sāka glāstīt pūkainās ziedlapiņas, tad izdzirda balsi, kas plūda no zieda trauciņa:

«Vai es esmu skaista?»

Viņš atbildēja: «Ak! Es nevaru tevi saredzēt. Es esmu akls...»

«Ko tu runā?» atkal skanēja balss. «Nekad tu neesi redzējis gaišāk!» un piepeši aklais ieraudzīja sev priekšā sarkanu, gluži atrisušu puķīti. Viņam izlikās, ka tā smaida, kustinādama ziedlapiņas.

«Tu esi skaista!» viņš sacīja, raudzīdamies savām atplestajām acīm uz puķīti. «Tava krāsa ir tik spilgta! Kur tu ņēmi tik daudz mirdzuma?»

«Paraugies uz šiem stariem,» atteica puķīte. «Tos plūdina un pārpilnām dod saule.»

Tūliņ puķīti apskāva saules stari. Zeltainie gaismas diegi stiepās uz visām pusēm un sāka saskanīgi sanēt; viņu bija tik daudz, ka debess izlikās kā viens plašs, sanošs audekls.

«Senāk saule tā nespīdēja uz zemes!» aklais iesaucās. «Viņa deva siltumu samērīgi un bieži, to pat gluži veltīgi bija jālūdzas.»

«Vai tu tikai viņu ievēroji? Jautāja puķīte.

«Es redzēju viņu uz saviem laukiem. Es biju laimīgs, ka man piederēja tik auglīgi lauki; es tos labi apkopu un neko citu negribēju, kā vien viņus novākt un pēc tam sakrāt labību rijās... ak, bet tagad es par to vairs nevaru priecāties!»

Tā runādams, viņš pamanīja puķītes kvēlajā zieda kausiņa dzīlē jaunas acis, kuras spīdēja kā divas medus šūniņas.

«Kas tevi dara tik laimīgu?» jautāja aklais.

«Paraugies,» puķīte atteica, «kā man apkārt viss zied.»

Un piepeši aklais ieraudzīja lieliskus laukus. Tie viļņojās un vēla viņam pie kājām zeltainus viļņus. Tūkstošiem spilgtas puķes, peldēdamas labības jūrā, likās, piejauca pie savām sulām sarkanu asiņu straumes. Bija dzirdamas vārpu trīsas; kustošo stiebru nemiers radīja sanoņu.

«Kas tā par mūziku, kas tik saldi dzied?» jautāja aklais.

«Tā ir vēja balss druvā!» atteica puķīte.

Tajā pašā laikā, likās, no visām pusēm pacēlās simtiem dažādas balsis. Lai gan viņš nekad nebija dzirdējis citādas balsis, kā vien savai līdzīgas, tomēr tagad viņš juta, ka visas tās atdzima viņam atmiņā. Viņš centās viņas vienu no otras atšķirt, bet sajuka, tik varens bija viņu koncerts un tik dažādas šīs balsis.

«Kas tas par dzidru zvaniņu, kas trīs kā zelts rokā?» jautāja viņš.

«Tā ir vārpu balss,» puķīte atteica. «Viņas saulē sprēgā un liec pie zemes savas krātuves, kuras ir pilnas dārga metāla».

«Bet kas tas tāds, kas bez pārtraukuma smejas kā neprātīgs? Man liekas, es viņu pazīstu?»

«Tā ir pār akmeņiem joņojošu strautu balss; viņi atveldzē tavus laukus.»

«Bet kas tie zvārgulīši, kuri skan it kā pie manu zirgu iemauktiem?»

«Tās ir birstošas lapas.»

«Bet klau, tā tālā un knapi dzirdamā skaņa? Es jūtu to zem savām kājām.»

«Tās ir zemē trīcošās saknes.»

Aklais pacēla galvu augšup. «O! O! Klau, tā skaņa, kuru es dzirdēju tik bieži. Tie ir strazdu svilpieni. Senāk, kad viņi aplaupīja manu dārzu, es tos neieredzēju un metu tiem ar akmeņiem. Tagad turpretim man viņu balsis patīk.»

Piepeši aklais ieraudzīja sev priekšā izaugam dārzu, apdēstītu lieliskiem kokiem. Viņu miza bija zaļa un zeltaina. Vieglā vējiņa ap¬dvestās lapas trīsēja un sarkano un dzelteno augļu čemuri, kas mirdzēja starp kokiem, bija tik smagi un viņu bija tik daudz, ka bija dzirdams, kā zari zem viņu smaguma brikšķ. Putni viņu zaros rīkoja dzīres un kaut kas nemitīgi krita zālē, starp puķēm. Un zāle no šiem kritieniem atdzīvojās. Cauri dārzam plūstošais strauts, it kā jokodamies, mētāja daudzkrāsainas dzirkstis, no kurām aizdegās zeme, gluži tuvu, zem ābelēm, avis plūca zāli. No tālienes vējš atpūta lopu māvienus.

Visas skaņas, kuras aklais bija jau dzirdējis, sāka skanēt no jauna. Tagad viņu koncertam pievienojās vēl cits koris: viena lauka pļāvēji saklaigājās ar otru; zviedza kumeļi, blēja avis, labībā skanēja sirpji, smiukšēja nūjas, skanēja smēdes laktas un zvanīja jautri zvani. Skanēja kopā sajukusi putnu un koku sanoņa. Un pāri visam tam, zilajā gaisā, cīrulīši kaisīja trallas, gaišas kā saules mirdza.

Aklais neticēja ne savām acīm, ne ausīm. Vienmēr vēl viņš turēja rokās puķīti. Viņas krāsa spulgoja vēl žilbinošāk. Kā dzīva seja, puķīte raudzījās uz viņu. It kā ar visu savu zieda kausiņu viņa uzsūca gaismu. Visa apkārtējā daba bija viņai it kā rāmis. Un jo ilgāk aklais uz viņu raudzījās, jo vairāk viņš izbrīnījās, atrazdams viņā pazīstamas zīmes, kuras viņš bija sastapis kaut kur citā vietā vēl tajos senajos laikos, kad viņa acis vēl spēja redzēt.

«Tevi es arī pazīstu!» viņš sacīja. «Vai senāk es tevi nesastapu savos laukos? Man atmiņa ir skaidra! Manas acis gaišas!»

Puķīte nekā neatbildēja, bet smaids, kas izplūda no viņas zieda kausiņa, bija tik gaišs un runāja skaidrāk par jebkādiem vārdiem...

Aklais uzzīmēja tagad tās vaibstus, kuru viņš i satika kādā jautrā rītā un apņēma sev par sievu. Pēkšņi atdzima visa viņa jaunība. Viņš bija viņu gluži aizmirsis. Apmierināts viņš nometa puķīti zālē un pacēla savu spieķi. Gaisma gan vēl spīdēja, bet tēli viens pēc otra nozuda, un viņa redzes apjomā palika tikai viņa dzīves biedrenes gaišo vaibstu zeltainais spīdums.

Tagad aklais staigāja ar spieķi rokā un savu likteni vairs nelādēja. Viņš staigāja pa tām pašām takām, pa kurām tik bieži bija staigājis ar lāpstu un cirvi. Bet tolaik viņam nevajadzēja tik ilgi iet, lai nonāktu pie sava galamērķa kā tagad, kad viņš kļuvis akls un viņam pastāvīgi liekas, ka nupat tik viņš dodas ceļā.

Katru rītu viņu redzēja no fermas izejot. Viņš gāja smaidīdams un ne tik smagi vairs; viņa spieķis aizmeta pie malas ceļmalas akmeņus. Tā kā galvu viņš turēja nekustīgi un viņa acis bija pavērstas tālē un plaši ieplestas, tad nelikās vairs, ka viņš ap sevi ko meklētu, bet šķita, ka viņš raugās uz kādu, ko neviens cits neredz.

Un tiešām, nekad visā savā mūžā zemnieks nav redzējis skaidrāk. Tagad sapņos viņš par jaunu izmērīja visus tos ceļus, pa kuriem bija gājis darba gaitās.

Viņa sīkos un nedrošos soļus daudzi nožēloja, bet senākos laikos viņš nespēra tos bezrūpīgi. Viņa vājās un nespēcīgās rokas apraudāja, bet nekad viņas tam nav izlikušās tik vieglas. Viņa pleci necēla vairs smagumu, toties viņš juta lielu brīvību.

Tādā kārtā aklais pārdzīvoja vienu pēc otras viņam no likteņa sūtītās stundas. Un cik senāk tās bija izlikušās ātri skrejošas, tik tagad, kad viņš uz tām raudzījās citādām acīm, tās izlikās vienkāršas un garas. Pašā ceļa galā viņu vilināja jaunība. Viņš gāja tai pretī. Nekad vēl kājas viņu nebija vieglāk nesušas. Ausīs viņam dziedāja.

Viņa acis bija dzīvas. Viņš gāja tik pašpaļāvīgi, viņa doma bija kļuvusi pārliecinoša kopš tā laika, kad ceļā viņu nekas neizklaidēja, ka drīz viņš sasniedza jaunības slieksni: viņa uzsmaidīja viņam visā viņa biedrenes skaistumā, kuras gaišais tēls stāvēja viņam priekšā vienmēr kā bāka. Droši viņš varēja atcerēties un prātot par noieto ceļu, jo viņš cerēja ietikt jaunā dzīvē, kur atkal atdzims veselība, pārsteigums un prieks.