Nodaļa — Veselība

Ģimenes ārstus grib padarīt pieejamākus
Anda Hailova
www2.la.lv

Jo naudas mazāk, jo pārdomātāk tā jātērē.

Ja izdosies uzlabot pieejamību ģimenes ārstam, tad varēs atrisināt ļoti daudzas iedzīvotāju veselības problēmas pat bez īpaša naudas ieguldījuma, vienprātīgi uzskata Veselības ministrijas pārstāve Egita Pole un Saeimas deputāte, ārste Ingrīda Circene. Tomēr nākamgad paredzētais līdzekļu samazinājums par 12,3 milj. latu liek daudz rūpīgāk noteikt veselības aprūpes prioritātes.

— Vienlaikus uzsverat, ka netiks samazināta veselības aprūpes pieejamība pacientam un nesaruks to skaits, kas saņem kompensējamos medikamentus. Kā to realizēsiet?

E. Pole: — Tikai un vienīgi turpinot strukturālās reformas nozarē, pēc iespējas vairāk pacientu ārstējot dienas stacionārā un ambulatori, nodrošinot labāku pieejamību ģimenes ārstam. Aicināsim ārstus izrakstīt lētākos analogos kompensējamos medikamentus. Mēģināsim vienādot aprūpes pakalpojuma tarifus, piem., daļēji tos samazinot universitātes slimnīcās tā, lai par vienkāršu apendicīta operāciju ir vienāda samaksa neatkarīgi no tā, vai tā veikta Madonas vai Stradiņa slimnīcā.

— Dienas stacionārs nozīmē, ka pacientam, kas tajā būs dakterējies, vakarā jādodas mājās. Taču vienīgais autobuss varbūt jau aizgājis...

— Ārstniecības iestādes drīkst veidot slimnieku uzturēšanās viesnīcas, piem., pielāgojot šim nolūkam agrākās intensīvās terapijas palātas. Tas ir maksas pakalpojums, kura lielums (parasti Ls 5—10) atkarīgs no servisa līmeņa, vai tiek piedāvāta gan nakšņošana, gan arī ēdināšana vai tikai gultas vieta. Trūcīgajiem pacientiem un tiem, kam ienākumi zemāki par 120 latiem, nav jāmaksā, arī uzturoties slimnīcu viesnīcās.

I. Circene: — Dienas stacionārā pacientam veic ārstnieciskās manipulācijas, piem., liek sistēmas vai izdara mazās operācijas, pēc kurām slimnieks var doties mājās. Kopumā valstij ir svarīgāk, ka slimnieks saņem medicīnisko pakalpojumu, nevis gulēšanu. Pārveidojot daļu vispārējo ārstniecības gultu par dienas stacionāriem, tiek saglabāts ārstēšanas process, bet valstij atkrīt izmaksas par nakti un ārstniecības personālu.

— Vieni ir apmierināti gan ar pieejamību ģimenes ārstam, gan viņa atsaucību arī brīvdienās, bet citi sūdzas par daktera pārlieku aizņemtību un to, ka brīvdienās nedrīkst viņam pat piezvanīt.

I. C.: — Situācijā, kad ģimenes ārstu skaits ir pietiekams, pacienta līdzmaksājums ir viens lats un sociālais spilvens nosedz visu trūcīgo sektoru, 16% cilvēku tomēr sūdzas, ka viņi netiek pie ģimenes ārsta. Šis jautājums nākamajā gadā noteikti jārisina.

E. P.: — Diemžēl ne visi ģimenes ārsti šobrīd strādā tik labi, kā to sagaida pacienti. Visbiežāk piektdienu vakaros un sestdienās, kad ģimenes ārsts nav pieejams, pacienti vēršas slimnīcu uzņemšanas nodaļā, kaut arī viņiem nepieciešama tikai vienkārša konsultācija.

— Ko darīsiet, lai situāciju mainītu?

E. P.: — Centīsimies ģimenes ārstus pārliecināt ņemt darbā otro māsu (viņas darbs tiek apmaksāts no sociālā drošības tīkla līdzekļiem). No valstī praktizējošiem 1357 ģimenes ārstiem otru māsu izvēlējušies tikai 244 ārsti. Vienīgais nosacījums otras māsas pieņemšanai praksē ir pagarināt prakses darba laiku pastāvīgai pieņemšanai tieši šīs māsas darbam trūcīgo pacientu aprūpē.

I. C.: — Manuprāt, nākamā gada līgumā ar ģimenes ārstiem jāiestrādā obligāta prasība par otru māsiņu. Ja tas nebūs izdarīts, ārsti otru māsu darbā neņems.

E. P.: — Iecerēts izveidot informatīvo tālruni, pa kuru zvanot vakaros, naktīs un brīvdienās, varētu saņemt profesionālu konsultāciju, piem., ja ģimenē saslimis mazs bērns. Jo dažreiz problēma nav tik liela, cik liels ir vecāku uztraukums. Tas būtiski atvieglotu arī neatliekamās palīdzības dienesta tālruņa noslodzi, jo vienkāršākos gadījumos zvanu pāradresētu uz šo informatīvo tālruni.

— Obligātā veselības apdrošināšana — vai par to kaut kas tiek domāts?

E. P.: — Pašreizējā situācijā Latvijā obligātā veselības apdrošināšana nav iespējama, jo tā nozīmētu papildu nodokli iedzīvotājiem. Pārdalīt esošo nodokli, ko maksājam, arī nevar, jo tad veselības aprūpes budžets būtu pārāk atkarīgs no tā, kā šis nodoklis pildās. Taču nodokļa nomaksa varētu būt saistīta ar dažādu izmeklējumu un plānveida palīdzības saņemšanu dienas stacionārā, respektīvi, valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus saņemtu tie, kas maksā nodokļus. Līdzīga sistēma darbojas, piem., Igaunijā. Latvijā pašlaik ir diezgan liels procents iedzīvotāju, kas nemaksā nodokļus, bet tajā pašā laikā ir tiesīgi saņemt veselības aprūpi.

Viedoklis
Ārsts Hosams Abu Meri: «Ik nedēļu es divas trīs reizes kā gastroenterologs pieņemu pacientus Diagnostikas centrā, ko «Veselības centrs 4» izveidoja speciāli mazāk turīgiem ļaudīm. Uz abām šīm iestādēm pēdējā laikā nāk ļoti daudz cilvēku ar trūcīgā izziņu, un, manuprāt, tas liecina, ka valstī vēl arvien ir nopietna krīze un priekšā arī būs grūti laiki. Uz situācijas nopietnību norāda arī veselības budžetam noņemtie vairāk nekā 12 milj. latu. Vairāk vajadzētu domāt par ambulatorās aprūpes attīstību, nevis dienas stacionāriem, kas arī nemaz nav tik lēti. Stacionāros šogad ārstējās daudz vairāk cilvēku, nekā bija plānots, tātad veselības aprūpes darbs netiek organizēts pareizi. Ja reforma medicīnas nozarē netiks atrisināta normāli valsts līmenī, tad vienalga, cik naudas būs veselības budžetā, tā iebirs kā caurumā. Piem., joprojām ir problēmas ar ierēdņiem. Valsts nevar viena tikt galā, tai vajadzētu vairāk sadarboties ar privātstruktūrām veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanā, kā arī naudai vajadzētu sekot pacientam, kurš var brīvi izvēlēties ārstniecības pakalpojuma sniedzēju.»