Nodaļa — Intervija

Latvijas šansona karaliene
Ilze Vītola

«Balta saule spīd, visapkārt jūra, jūra vien»... Margaritas Vilcānes balss teju 50 gadus skar mūsu dvēseles. Kā nenoguris ceļinieks viņa nāk no tiem laikiem, kad dziedātājām bija neaizmirstami tembri un dziesmas nebija viendienītes. Saruna pirms jubilejas gan iznāca tādā ātrākā tempā, jo mākslinieci notvēru pēdējā brīdī pirms aizlidošanas uz ASV. Savu dzimšanas dienu, Ziemassvētkus un Jauno gadu kopā ar dzīvesbiedru viņa svinēs dēla Andra Vilcāna ģimenē.

— Kā jums klājas?

— Paldies Dievam — labi, jo man pietika tik daudz prāta, spēka un gudrības atteikties no savas profesijas un nelolot vairs nekādas cerības. Lai arī esmu gan vokālajā, gan fiziskajā formā un varētu vēl strādāt, tomēr uzstāšanās ir saistīta ar naudas lietām, un tās nav no manis atkarīgas. Izšķirties par šādu soli nemaz nebija tik viegli, bet nu esmu to paveikusi. Pirms tam daudz runāju gan ar vīru, gan dēlu. Bet ko viņi saka? Ka tas man pašai jāizlemj. Izlēmu. Un... dzīvoju tālāk. Mana diena ir ārkārtīgi piepildīta, ar 24 stundām ir par maz. Nerunāšu par mājas soli, es apmeklēju izstādes, teātru izrādes... Klausos klasiku un tikai klasiku. Mani apbur Andrea Bočelli tembrs, Edītes Piafas dziedājums. Ilgu laiku nevarēju atšifrēt Piafas fenomenu — ar ko gan viņa tā ir aizkustinājusi cilvēkus visā pasaulē? Draugi no Francijas atveda albumus, noklausījos un secināju — mēs viņu nepazīstam. Piafa ir balāžu dziedātāja, tur slēpjas tāds dziļums! Ļoti daudz lasu, arī to, ko mans vīrs iesaka — F. Selīna, M. Prusta vai H. Millera darbus. Milleru nekādā gadījumā nenosaukšu par savu rakstnieku, bet viņa darbi ir jāizlasa, jāzina. Turklāt man ir ļoti daudz draugu, un draudzībai arī ir jāvelta laiks, tā ir jākopj. Es tomēr esmu no tās paaudzes, kam draugi ir.

— Negribu plosīt jūsu rētas, bet atteikties no profesijas cilvēkam, kurš pieradis pie skatuves, aplausiem, ziediem, noteikti ir šausmīgi...

— Bet aplausi, ziedi — tas ir tikai viens brīdis. Arī agrāk bieži vien iešāvās prātā tāda doma... Koncerts pagājis ārkārtīgā pacēlumā, esmu saņēmusi aplausus un ziedu klēpjus, bet mājās braucu viena. Skatītāji ir aizgājuši. Priecājos, ja esmu spējusi sniegt viņiem pozitīvas emocijas, bet pēc tam sākas mana dzīve. Un tajā es esmu viena.

— Bet mājās jūs gaidīja māte un dēliņš...

— Būtībā jau cilvēks ir viens. Un katra dzīves kvalitāte ir atkarīga no tā, kā viņš ar to vientulību spēj sadzīvot.

«Neviens mani nav atklājis!»
— Dažreiz domāju, kā jūtas cilvēks, kam ir tik fantastiska balss...

— Laikam jau tā ir Dieva dāvana. Un esmu laimīga par šo velti. Kopš vien sevi atceros, esmu dziedājusi un vēlējusies kļūt vienīgi par dziedātāju. Arī no Sibīrijas, kur piedzimu, atceros vienīgi radu lielo dziedāšanu. Un savu arī, vectēvs tad parasti mani uzcēla uz galda.

— Kāpēc kādreiz bija neaizmirstami tembri kā jums, kā Norai Bumbierei, kāpēc tagad tādu nav?

— Nu... Dieviņš atpūšas. Nevaru nosaukt nevienu dziedātāju, kurai bez balss skaļuma vēl piemistu toņi, krāsas, kaut kas, kas tevi sasildītu. Skatuves cilvēkam jau ir jāmodina tieši emocijas. Es ļoti šaubos, vai kāds no šodienas dziedātājiem to spēj.

— Pirms mūsu sarunas noklausījos jūsu 70. gadu repertuāru. Dziedot R. Paula un A. Krūkļa «Balto sauli», ar katru vārdu, skaņu gluži vai uzburat saules apspīdētas mierīgas jūras ainu...

— Dziedātājam, aktierim tas ir pats galvenais

— saprast vārdus, par ko tu dziedi. Pašlaik man šķiet, ka par dziesmu tekstu (tos var nosaukt vienīgi par tekstiem, nevis dzeju) dziedātāji pārāk nedomā, daži, šķiet, pat nesaprot, par ko viņi īsti dzied...

— Vai tas nav fenomens, ka pēc 40 gadiem jūsu dziedātās dziesmas ir kā dzīvas?

— Tur slēpjas R. Paula fenomens, un par to viņš ir iemantojis tik nedalītu un dziļu tautas mīlestību. Viņa melodijas, tieši 70. gadu melodijas, dzīvo un dzīvos vēl ļoti ilgi. Tik daudz interpretāciju šo laiku dziesmas, šķiet, nepiedzīvos neviena.

— Ko dziedāsiet Maestro 75. Dzimšanas dienas koncertos?

— R. Pauls mani uzaicināja piedalīties, bet nezinu, vai man būs tāda iespēja. Ja atgriezīšos Rīgā, kā plānots, 12. janvārī, uzstāšos, ja Amerikā ciemošos ilgāk, tad — ne.

— Ko jums R. Pauls ir devis un ko varbūt ņēmis?

— Esmu Paulam pateicīga par viņa mūziku.

— Vai viņš jūs savulaik atklāja?

— O, nē! Neviens mani nav atklājis. Esmu sekojusi savam liktenim. Tolaik, kad pabeidzu vidusskolu, bija modē visu klasi sūtīt strādāt uz rūpnīcu. Nonācu Rīgas radiorūpnīcā, sēdēju pašā konveijera galā un ar zelta krāsu aizpindzelēju radioaparāta korpusa nobrāzumus. Sāku dziedāt rūpnīcas ansamblī. Darbabiedri mudināja, lai taču piesakos Valsts filharmonijas solistu konkursā. Tajā uzvarēju un kļuvu par filharmonijas ansambļa solisti. Es neprātīgi mīlēju savu profesiju, tai ir ziedota visa mana dzīve. Un ne tikai mana, bet arī manu tuvinieku dzīve. Man palaimējās, ka tiku vienmēr atbalstīta. Par to liels paldies gan mammai, kas bija manas dzīves fundaments, gan otrajam vīram (rakstnieks Jurijs Skops). Nākamgad apritēs jau 30 gadi, kopš esam kopā. Otrajā laulībā tāds stāžs ir retums. (Smejas.)

Otrā iespēja
— Jūsu abu satikšanās bija gluži kā filmā — mirklis Dubultu jaunrades namā, kas mainīja abu dzīvi...

— Jā, kā filmā «Maskava asarām netic», kur varonei dzīve sākas 40 gados. Bet mūsu tikšanās bija nejaušība, liktenīga nejaušība. Dubultos rakstnieku jaunrades namā ciemojos pie savas draudzenes ārstes. Juris ienāca viņas kabinetā prombraucot atvadīties. Tā mēs sastapāmies.

— Vai viņš bija iemīlējies jūsu balsī?

— Nē, Jurim populārās mūzikas žanrs bija tik svešs. Viņš par mani nezināja gluži neko. Todien mēs kādu mirkli parunājāmies un viens otra dvēselē aizskārām kādas stīgas.

— Ko gan viņš teica, uzzinot, ka esat estrādes zvaigzne?

— Mana draudzene viņam uzdāvināja plati «Cher Ami», kur esmu iedziedājusi R. Paula, U. Stabulnieka, I. Kalniņa dziesmas. Juris tās klausījās, sāka apjēgt un ieinteresējās par manu darbu. Viņš ir mans fans. (Smejas.) Vīram pasaulē ir divas iemīļotākās dziedātājas — Anna Germane un Margarita Vilcāne.

— Un ar vienu no tām viņš apprecējās. Kā galu galā viņš jūs savaldzināja?

— Katrā ziņā satiekoties man ne prātā nenāca, ka varētu otrreiz apprecēties. Domāju — man būs labs draugs. Bet, laikam ritot, mēs jutām, ka ir bezjēdzīgi dzīvot atsevišķi, mums jābūt kopā. Vienkārši un viegli tas nebija. Bet piestrādājām.

— Kāzas bija laicīgā garā vai baznīcā?

— Pirmo reizi sarakstījāmies dzimtsarakstu nodaļā. Tās bija tik siltas, sirsnīgas un jautras kāzas ar daudziem ciemiņiem. Bet Jurim sen bija vēlēšanās salaulāties. Es to tā neizjutu. Mana mamma arī vēlējās, lai mēs salaulātos baznīcā. Pirms pieciem gadiem, kad bijām precējušies jau 25 gadus, salaulājāmies manā draudzē Rīgas Svētā Franciska baznīcā. Baznīcas korī savulaik dziedāja mans vectēvs. Es esmu tur kristīta, mans dēls ir tur kristīts un laulāts, un daudzi mūsu radi. Baznīcas ceremonijā bijām tikai divi vien un māsīca ar vīru par lieciniekiem. Gribējām salaulāties pavisam klusu, jo liela balle bija pēc tam.

— Kāda ir dzīve pēc laulāšanās, vai baznīcas sakramentam ir papildu vērtība?

— Ir, vismaz es sajutu Dieva svētību pār mums. Un Juris ir ļoti ticīgs cilvēks.

— Vai vīrs raksta par jums grāmatu?

— Kālab?

— Jūsu talanta cienītāji labprāt lasītu. Latviešu mākslinieku biogrāfijas taču aiziet uz urrā!

— Tā ir literatūra viendienīte, es tā uzskatu. Savulaik muzikoloģe D. Mazvērsīte gribēja par mani rakstīt grāmatu. Es atteicos. Zilā kleitiņā, zilos veltenīšos

— Koncertos skaistākās dziesmas izsauc uz «bis». Kuru sava mūža posmu jūs gribētu atkārtot, ja būtu laika mašīna?

— Interesanti... (Klusē.) Laiku, kad piedzima mans dēls. Tas bija vislaimīgākais brīdis, kas pārvērta manu dzīvi un deva man neizsakāmu laimi. Sirds dziļumos gaidīju meitiņu. Man pēc kleitu šūšanām bija tik daudz audumu pārpalikumu, domāju, abas ar meitiņu meistarosim lellēm tērpus. Kad piedzima dēls, sākumā pat apraudājos, kā gribēju meitiņu, bet mans dēls ir mīļš, mīļš bez gala...

— Mākslinieces dzīves dēļ vairāk bērnu neatļāvāties...

— Ar mana dēla tēvu izšķīrāmies. Es ilgu laiku dzīvoju viena pati. Un, kad satikāmies ar Juri, uzskatīju, ka ir jau par vēlu.

— Vai jūsu dēla tēvs arī bija mūziķis?

— Nē, citas profesijas cilvēks. Mēs, bez šaubām, bijām nesaderīgs pāris, un dzīve visu nolika savās vietās. Andra tēvs arī ātri aizgāja no dzīves. Bet esmu viņam pateicīga par dēlu.

— Andris Vilcāns ir sarakstījis rokmūziklus «Fausts. Deus ex machina», «Drakula, svešās asinis», mūziku teātra izrādēm «Dons Žuāns X», «Klāra», «Fernando Krapa vēstule Jūlijai» Dailes teātrī, baletu «Alise» Latvijas Nacionālajai operai, arī filmu mūziku. Ko viņš dara Amerikā?

— Laiku pa laikam muzicē, bet par maizes darbu komponēšana nevar kļūt. Palūkojieties, kā Latvijā mūsu mūziķi sitas pa dzīvi, bieži vien galvenais viņu peļņas avots ir uzstāšanās korporatīvajos vakaros. Viss pārējais — pagozēšanās slavas saulītē, kam manās acīs ir nulles vērtība. Dēls no visas sirds centās, tapa vairākas rokoperas, balets, daudz teātra mūzikas. Bet no tā nevar dzīvot. Piem., Andris gadu rakstīja mūziku baletam «Alise», kad saņēma honorāru, atdeva parādus, kas radās komponēšanas laikā. Mana vedekliņa Daiga ir datordizainere, un viņas birojs atšķiras ar to, ka mājaslapām un interneta reklāmām veido arī muzikālo noformējumu. Tāda veida produkti pārņem visu tirgu. Un Andris sievai palīdz. Pusotru gadu neesmu bijusi pie dēla, tas ir ilgi, tā nekad nav bijis. Dēls ar vedeklu gan bija atbraucis, bet mazbērniņus gribas redzēt. Valteram ir četrarpus gadu un Izabellai — divarpus.

— Kā jau dzimšanas dienai tuvojoties, vēlos jautāt par vecākiem. Jūs allaž sakāt: māte — stiprais balsts, bet tētis?

— Es neesmu savu tēvu redzējusi, viņš gāja bojā kara pirmajās dienās. Bet es izaugu tik draudzīgā un stiprā ģimenē ar daudz vīriešiem, ka tēva trūkumu neesmu izjutusi. Man bija vectēvs, mammas brāļi, krusttēvs. Vienmēr bija vīrieša roka, kas atbalstīja.

— Ja esat dzimusi Tomskā, vai jūsu vecāki bija izsūtītie?

— Nē. Mana vectēva vecāki 1914. g. no Varakļāniem izbrauca uz Sibīriju, jo tur solīja zemi. Iekopa to, veiksmīgi saimniekojot, tika pie turības. Ģimene vēlējās atgriezties jau Latvijas brīvvalsts laikā, taču tas izdevās vienīgi vectēva jaunākajam brālim Ludvigam, bet tūdaļ pēc Otrā pasaules kara jau oktobrī ģimene pārcēlās uz Latviju.

— Kāpēc jums nav nevienas fotogrāfijas no bērnības Sibīrijā?

— Kādreiz, kad žurnālists gribēja par mani rakstīt grāmatu, iedevu viņam bērnības bildītes. Bet puča laikā tās Preses namā gāja zudībā. Sevišķi žēl man ir bildes, kur esmu zilā kleitiņā un zilos veltenīšos.

— Tolaik nebija krāsu foto!

— Taču es atceros, kāda man bija kleitiņa!

— Ja reiz ierunājāmies par kleitām — jums bija tik skaisti un eleganti skatuves tērpi. Kā padomju laikos tas bija iespējams?

— Ārējais izskats ir viens no manas profesijas aspektiem. Skaista kleita vien nenozīmē neko. Katra poga, katrs volāns, katra šuve nes savu slodzi tavā priekšnesumā. Man palaimējās, ka 1967. g. kopā ar Rīgas Modeļu namu biju izstādē «Expo» Monreālā un sapazinos ar ļoti jauku mākslinieci, kas kļuva arī par manu sirdsdraudzeni, — Ā. Punenovu. Tā ir viena no retajām māksliniecēm, kura prot ne tikai uzzīmēt un modelēt, bet arī pati ar savām rokām darināt tērpu. Kāpēc tērpi bija skaisti? Tāpēc, ka tie tapa noteiktai dziesmai, noteiktai mūzikai. Turklāt tos neveidoja ne stundas, ne dienas laikā. Ar Āriju daudz kafijojām, izpīpējām un izrunājām, kamēr izkristalizējās tas, kas man bija vajadzīgs.

Karjeras vietā
— Nācāt tik jauneklīgā gaitā. Kā par sevi rūpējaties fi ziski un garīgi, ka esat tik labā formā?

— Mani uztur vasaras Mērsraga mājiņā, ūdens un mežs. Dzīvojam pašā upītes krastā, rītos basām kājām aizskrienu un pa pliko nopeldos. Un tikai pēc tam sākas mana diena. Mežs sākas mūsu sētā, pa to varu klīst un klīst, un klīst. Mežs ir tik skaists kā vissmalkākais, iekoptākais parks. Bet, kad ar gadiem šad un tad uzrodas liekie kilogrami, mazāk jāēd — tā ir vienīgā recepte. (Smejas.)

— Jūsu dzīvesbiedrs droši vien raksta?

— Vairs ne, jo tas nav pūļu vērts. Es tos uzlūkoju par grafomāniem, kuri uzraksta un paši par savu naudu grāmatu izdod un izplata. Vīra draugi — izcili zinātnieki — atzīst, ka viņi ir nabagi, jo par oriģināliem, dziļiem darbiem maksā kapeikas.

— Vai jums ir piešķirta mūža stipendija?

— Man atteica. Tas bija mans mēģinājums vērsties pie mūsu valsts, un vairs es to mūžā nekad neatļaušos. Es pārāk sevi cienu un sargāju savu veselību.

— Jūsu dziesmas skan, varbūt par autortiesībām kontā iekrīt kāda naudiņa?

— Pirms diviem gadiem par to sāka maksāt, bet tā nav diža summa — kādi 200—250 lati gadā.

— Ja autortiesību likums būtu darbojies kopš 60. gadiem, jūs tagad būtu miljonāre...

— Tas ir no sērijas, ja būtu... (Smejas.)

— Tagad daudz laika varat veltīt viens otram…

— Jā. Bet vai tas nav pats galvenais dzīvē? Ja tavā ģimenē viss ir kārtībā, tu tur smelies spēku, un tas dod gaišu skatu uz priekšdienām un ļauj dzīvot.

— Kas ir jūsu vīra spēks, ko viņš ienes jūsu attiecībās?

— Viņš ievieš kārtību. Esmu bezrežīma cilvēks, bet viņš mani ir pieradinājis pie kārtības. Piem., laikā paēst, tas nekad man nav piemitis. Vienīgi mums nesakrīt bioloģiskie pulksteņi — es esmu spilgti izteikta pūce, agrāk par vieniem nevaru aiziet gulēt, bet vīrs ir cīrulis.

— Ko ilgajā kopā būšanas laikā esat iemācījusi savam vīram?

— Es domāju, ka mieru. Viņš ir ļoti spontāns, neprata valdīt pār savām emocijām. Līdz galam gan man tas vēl nav izdevies. Vīrs kā aktīvs cilvēks seko līdzi politiskajai, ekonomiskajai dzīvei šeit un citur pasaulē. Bet es viņam aizliedzu par to ar mani diskutēt. Es negribu vibrēt negatīvās emocijās, tikai priecīgās.

— Tā, protams, ir privilēģija, ka beidzot viens otram varat sniegt neierobežotu laiku un uzmanību...

— Tas jau ir tas, par ko es izšķīros, un kas man kļuva galvenais. 2006. g. sarīkoju pēdējo grandiozo solo projektu Nacionālajā teātrī un ar to pieliku punktu. Es atsakos no visiem koncertiem, nepiedalos korporatīvajās ballītēs. Sākumā mani aicināja, bet es prasīju ļoti lielu naudu, domāju — nu tad mani neaicinās. Aicināja. Tad es atteicos vispār. Es piedalos tikai tajos koncertos, kur nevaru atteikt. Piem., ar lielāko prieku dziedāju N. Bumbieres piemiņas koncertā «Atmiņu lietus». Mūs ar Antru Liedskalniņu saistīja ļoti sirsnīgas attiecības. Tāpēc piedalījos arī Antras 80 gadu jubilejai veltītajos lielkoncertos, ko rīkoja viņas dēls Harijs Ozols. Koncerti bija grandiozi, pārpildīti, un zālē valdīja cerīga atmosfēra. Tur sēdēja ne tikai sirmas galvas, bet arī spēkpilnā paaudze, kas atcerējās Antru, un, pateicoties šādiem vakariem, par dižo aktrisi uzzinās arī nākamā paaudze. Mani tagad mudina un mudina izveidot vēl kādu programmu, jo faktiski nav izskanējusi mūzika, ko dēls Andris man uzrakstīja. Ļoti skaista mūzika, kas diemžēl neesot mūsu radio formāts. Tā ir tā mūžīgā atrunāšanās — formāts, nav formāts. Kā laba mūzika var būt neformāts?

— Tā ir jūsu slepenā rezerve?

— Nezinu, nezinu.