SILVA
Vineta Bite jeb Hiacinte

Vilciens dunēja savā ierastajā ritmā. Aiz loga zibēja pierastās ainas, kā kadri no simtiem reižu redzētas filmas. Pārsvarā priežu sili, tie te auguši no sākta gala. Silva, iegrimusi domās, nekontrolēja stacijas. Viņa tikai zināja, ka šodien izkāps Brasā, zvanīs viņam un, ja viņš būs mājās, ies pie viņa.

Vilciens apstājās. «Kas par pieturu?» Silva mēģināja saskatīt staciju. Ceļš no perona aizvijās līdz jūrai, kura nebija redzama, bet Silva zināja, ka tā tur ir. Tie bija Vecāķi. Viņa atlaidās sēdeklī, tad strauji atrāvās no tā, jo saules apdedzinātā mugura sūrstēja. Baltās kokvilnas kleitiņas mežģīņu raksts grauzās apdedzinātajā ādā, taču skaistums, tāpat kā mīla, prasa upurus, un tieši šodien Silva vēlējās izskatīties īpaši skaista. Tā viņa arī jutās, jo baltajā kleitiņā izskatījās gluži kā līgava. Un laiku viņa nesteidzināja, ja būtu dota iespēja, viņa to vispār apstādinātu.

Domas par Krišu uzmācās pašas no sevis. Viņš, Krišs, mākslinieku atvase, mākslinieka dvēsele, skaistulis un romantiķis. Vienīgais trūkums — pārāk sīkumains. Silvai nepatika šī visu lietu ievērošana, tā bija sievišķīga pazīme, bet savādāk viņš bija ideāls. Pat vairāk. Draudzenes uz viņu draudzību noskatījās ar zināmu skaudību. Satikās viņi pie «Laimas» pulksteņa. Apmēram tā:

Stāvējām uz ielas un zīlējām,
Kurš kuru vairāk mīlējām?
Pasvied kapeiku gaisā —
Kaut tā iekristu plaisā!
Un nekad mēs neuzzinātu,
Kurš pirmais kuru uzrunātu.

Viņi bija apmainījušies ar telefonu numuriem. Silvas draudzenes Agneses vārda dienā viņa savu skaisto Rīgas Krišu bija pārsteigusi. Domas par aizbēgšanu no pasākuma un pabūšanu divatā viņš neatmeta visu vakaru. Silva toreiz bija melnā kleitā, eleganta un trausla, Krišs viņu nēsāja uz rokām. Tas bija jūtu «īssavienojums».

Krišs bija īpatnis. Negaidot atbrauca pie Silvas, meta logā akmentiņus. Citu rītu aizveda līdz jūrai pastaigāties, jauki, bet auksti. Lūdza Silvai sevi pagaidīt: «Es tūlīt!» Silva gaidīja, bet kur tik ilgi var kavēties. Nu pavisam jocīgs. Viņa drebinājās kā apšu lapa, jūra bija nemierīga, vējš pūta brāzmām. Silva atrada kāpās vietu pie savas vecās priedes. Tā jau sen visu par viņiem zina. Silva aizelsusies, tovakar bija noskrējusi pie vecās priedes šo to apstāstīt par šo jūtu jucekli. Viņa tur gaidīja Krišu. Dzirdēja soļus, bet neatskatījās. Klēpī ieslīdēja rozes, tumši sarkanas, asas, gariem kātiem un smaržīgas. Krišs bija apķēris viņas priedi, ieskāvis lokā viņu, un smaidīdams liecās viņu noskūpstīt. Abas apķertās apjukušas, arī priede, bet skūpsts tiek Silvai. Viņa mēģināja pateikt paldies. Sirds klauvēja kā negudra. Silva, Silva, cik tu biji laimīga. Cik laime sāpīga!

Un kā lai labprātīgi atvaira tādas sajūtas, bet tūliņ jābūt Brasai un Silva atgriežas realitātē. Viņa veikli izlēca uz perona, kad vilciens apstājās stacijā. Diena bija saulaina. Viņa no telefona automāta pazvanīja Krišam, viņš bija mājās un to gaidīja. Todien Silva vēlējās iziet cauri Rīgai kājām. Taču Krišam to noklusēja. Paturot laiku savā varā, viņa gāja, neplānodama un nesteigdamās. Galapunkts palika nemainīgs. Ceļš bija garš, jo Krišs dzīvoja Pārdaugavā — Kokles ielā. Rīga todien bija īpaši skaista, parki zaļi, ielas smaidīgu ļaužu pilnas, Daugava, ejot pāri Vanšu tiltam, vizēja sudrabā.

Galamērķis bija sasniegts. Silva kā zagle ielavījās pa dārza vārtiņiem sētas pusē. Klusiņām apsēdās uz mazā soliņa zem loga un bez laika mērīšanas tur sēdēja. Bija pagājušas divas vai trīs stundas, kamēr viņa no Brasas atnākusi. Acīmredzot Krišam arī mērs bija pilns, tad viņa istabas logs pēkšņi atvērās. Silva satrūkās un Krišs arī. Viņai pēkšņi negribējās iet iekšā. Kriša dārzs bija svaigs un zaļš, tas vienmēr izskatījās kā pielijis. «Nāc iekšā,» sauca Krišs, izstiepis pretī rokas, pa plaši uz abām pusēm atvērto logu. Silva stāvēja un smaidīja, cik reižu viņa nav kāpusi iekšā pa šo logu! Krišs pacēla viņu aiz padusēm, pievilka tuvu, noskūpstīja pieri, tad ausi un matus. Silva atjēdzās uz platās palodzes, uz tās pašas, kur simtiem reižu sēdēts un sapņots par nākotni. Kriša istaba bija krēslaina, lielie koki apēno logus, un nevienas liekas mantas. Pie sienas vectēva gleznota glezna, veclaicīga gulta, krēsls, galds un vāze. Silva to visu bija iemīļojusi. Šis Rīgas Krišs arī iekritis sirdī. Dziļi iekritis sirdī kā atvarā.

«Silviņa atkal pie jūras vien dzīvojusi, apdegusi ne pa jokam!» Krišs smīnēja, pagrieza Silvu ar muguru pret sevi un lēnām vēra vaļā kleitas rāvējslēdzēju. «Tu taču esi pamatīgi apdedzinājusi visu muguru. Es sasmērēšu, man ir krēms,» viņš piedāvāja. Baltā kleitiņa nokrita zemē. Silva stāvēja sastingusi kā lelle. Un laiks arī bija sastindzis, tikai Krišs ļoti uzmanīgi smērēja muguru. «Es iedošu tev uzvilkt savu kreklu. Tu esi skaista,» viņš čukstēja Silvai ausī.

Vakarā viņi uzvārīja tēju, ilgi runāja, ilgi mīlējās, ilgi klusēja un no rīta ilgi gulēja, taču toreiz no rīta viņi nesēdēja uz platās, pie abpus atvērtā loga, palodzes, nekala nākotnes plānus.

No rīta laiks steidzās, Silva steidzās, viņa neatvadījās, jo tas būtu sāpīgi sirds dziļajam atvaram, Krišam, kurš gulēja, un visam, kas šeit bija. Silva pasmaržoja Kriša kreklu, lai ilgāk atmiņā paturētu viņa smaržu, uzvilka kleitu un devās projām. Viņa nedomāja nevienu domu visu atpakaļceļu, viņa brauca uz mājām pie savas vecās priedes.

Silva atspiedās pret priedi un ilgi skatījās jūrā. Sirds atvarā griezās jautājumi, kāds tūkstotis. Ko viņa mīlēja? Priedi? Sevi? Krišu? Kriša logu? Jūru? Kāda ir mīlestība? Cik liels bija Silvas lepnums?

Mēs pārtiekam viens no otra
Un nevis no pārtikas precēm...
Viss pasaules lepnums ir tevī,
Kad tu profi lā stāvi...

Šī «Pērkona» dziesma, kuru Krišs Silvai dungoja pie atvērtā loga, bija pagātne!

Tagadne bija priede, jūra, vientulības skumjas un dziļais sirds atvars.