Nodaļa — Literatūra
Eseja
Inese Malnača
Pa ielu iet cilvēki.
Iet.
Cilvēks.
Viens.
Iet puisis ar meiteni, iet māte ar meitu un iet cilvēks ar spieķi.
Puisis noglāsta meitenes baltos matus, māte sakārto meitas baltās bantes, cilvēks ciešāk satver savu balto spieķi. Saules zaķīši draiski spēlējas rīta rasas pilienos, mazie strazdulēni pirmoreiz izbauda vēja brīvību savos vēl nedrošajos spārneļos un debesu zilgmi krāsainā pasakā pārvērš varavīksne. Meitene iesmejas, un, ieraugot koķetās bedrītes viņas vaigos, puiša pakrūtē sāk kūkot dzegužu kori. Māte skatās, kā meita ķer saules zaķīšus, un arī viņas dvēselē iemirdzas varavīksne.
Iet cilvēks.
Iet tumsā.
Soli droši nomaina solis.
Ir viegli iet pa ceļu.
Pa zināmu ceļu.
Durvis.
Brūnas?
Pelēkas?
Melnas.
Seši pakāpieni.
Viens. Divi. Trīs. Četri.
Visi melni.
Nē, runā, ka pirmais un pēdējais ir balti.
Pieci. Seši.
Sestais ir balts.
Tā runā.
Vēl vienas durvis.
Divas.
Rokturis.
Pirmais.
Otrais.
Ne zemāk, ne augstāk, ne lielāks, ne mazāks.
Vienmēr tikpat viegls un vienmēr atver durvis.
Soli nomaina solis.
Telpa.
Gaiša?
Dzeltena?
Melna.
Ceriņi.
Balti? Violeti?
Nē, smaržo.
— Labdien! — Saules zaķītis iespurdzas un izskrien caur auss ļipiņu, iekņudas pakrūtes rajonā un izspurdz laukā…
Iet cilvēks.
Viens.
Iet cilvēks ar spieķi un smaida. Roku smagi velk pie zemes tīkliņš. Cilvēks smaida, jo smagums ir viegls.
Tinkšķ, tinkšķ — atduras spieķis pret ietves malu. Tinkšķ, tinkšķ — pret durvīm.
Atslēga.
Ne zemāk ne augstāk.
Ierejas kaimiņu suns. Kā allaž divas reizes.
Balts?
Raibs?
Nē, divas reizes.
Balts spieķis atbalstās pret melnu sienu.
Soli nomaina solis.
No tīkliņa tiek izņemta kastīte.
Viena. Divas. Trīs.
Šoreiz trīs.
Punktiņi. Trīs vertikāli un viens pa kreisi apakšā — ciparzīme. Tālāk… četri, pieci. Nē, viens — īstais!
Nospiest pogu.
Ne labo, ne kreiso. Pareizo.
— Alfrēds Dziļums «Vienas vasaras zieds», Rīga, izdevniecība Daugava, tūkstoš deviņi simti deviņdesmit sestais gads. Lasa Dzidra Liepiņa. — Saules zaķītis iespurdzas, un visa istaba pielīst ar nebēdnīgu gaismu…
Istaba.
Cilvēks.
Runā grāmata.
Istaba.
Melna?
Tumša?
Nē, pasakaina…
