Nodaļa — Dzīvesstāsts

Es atkal redzēšu!
Ilze Vītola
«Mājas Viesis»

Treneris Ingus Eiduks piezvanīja un jautāja, vai varot iedomāties, ka neredzīgs cilvēks sācis slēpot. Atklāti sakot — ne. Nu tad, kamēr vēl sniegs, dodamies uz Koknesi pie Didža Bērziņa un paši pārliecināmies. Aizbraucām, redzējām un sapratām vairāk.

Norunātajā laikā esam Lielvārdes poliklīnikā — vienā no masiera D. Bērziņa darba vietām. Mūs sagaida cīkstoņa auguma vīrs. Sniedzu roku sveicienam, nemaz neapdomājot, ka viņš taču nevar redzēt. Bet Didzis satver roku un to cieši paspiež. Kad brīnos, kā gan viņš to spēj, Didzis atjoko — vai tad es būtu kāju sveicienam sniegusi? Pie viena apjautājos, kā viņš varēja piezvanīt pa mobilo, lai ceļu stāstītu. Vai tad telefona taustiņi būtu vietām samainījušies, masieris moži atjautā. Pa poliklīnikas gaiteņiem viņš iet tik uz priekšu, it kā redzētu, vienīgi, pienākot pie durvīm, pieduras stenderei.

Kopš mazotnes redze nav bijusi kā ērglim, bet mācījies un sportojis kā visi puikas. Pabeidzis Vecbebru sovhoztehnikumu un ierīkojis Iršos bišu dravu. Šiverējies ar bitītēm, bet nākuši jaunie laiki un kļuvis par Breša zemnieku. Kad izjukusi ģimene, pārcēlies uz Koknesi. Par masieri strādā jau 10 gadus un šajā arodā jūtas kā zivs ūdenī: — Šo prasmi neviens nevar atņemt. Ja cilvēkam varu palīdzēt ar rokām, kad dakteri ar zālēm netiek galā, tas ir liels gandarījums un prieks — masieris atzīst.

Vainīgo nav
Pēc autoavārijas Didzis jau divus gadus ir neredzīgs. Gaišā dienas laikā mašīna viņu notriekusi uz ceļa. Nē, nē, viņš iebilst, jūtot, ka sākšu šausmināties, pats skrējis pāri ceļam, nepaskatīdamies ne pa kreisi, ne pa labi. Didzis uzskata, ka nelaime bijusi mācību stunda.

— Pārvērtēju savu dzīvi. Sapratu, ka vainīgo nav, ir tikai situācijas. Un katra grib tevi pamācīt — tas arī viss. Ja tu būsi labs, ar slikto nesatiksies. Sliktais dzīvē domāts vienīgi, lai cilvēkam ātrāk pielektu — nē, tā, kā līdz šim dzīvoju, cauri netikšu!

Masiera kabinetā pa radio skan sporta pārraide. Didzis ir kaislīgs sporta entuziasts, skaidrs, ka tagad viņam jāsamierinās ar radio ziņām vien.

— Paskatījos olimpiskās spēles televīzijā. Kā? Nu, tur taču komentē un spēles gaitu var labi just. Reizēm aizbraucu uz «Arēnu Rīga», tur vēl labāk — sporta fani visriņķī, kopīgi prieki un vilšanās. Kad mūsu hokejisti saņemas, var uzraut vinni. Kādreiz laukos paši ledu uz dīķa tīrījām, spēlējām, kāds azarts bija! Vēlāk džudo trenējos. Vispār būt par masieri kādai olimpiešu sporta komandai — tas ir mans lielākais sapnis! — sparīgi nosaka Didzis un aicina ceļā, jo pareiza darba organizācija esot puse no darba. Ar fotogrāfi stāstām, kur ir kāpnes, bet to jau viņš pats labi zina. Vienīgi jautā, kur gaida auto. Bet kā viņš pārvietojas citās dienās? Palīdzot vai nu ģimenes locekļi, vai pavadoņi — aizved līdz vilcienam, sagaida stacijā.

Mājas
Didzis dzīvo kopā ar dēlu Oto un draudzeni Ingu. Šodien viens ir skolā, otra — darbā. Dzīvokli sargā Granta — skaista un gudra vācu aitu šķirnes sunene. Grantu pircis nolūkā izskolot par pavadoni. Viss būtu labi, bet kad Granta ierauga kaķi... Mājās daudz grāmatu, bet vēl vairāk mūzikas ierakstu, trenažieris. Kamēr Didzis pošas slēpošanai, jautāju — kā viņš var zināt, kāds ārā laiks, ja mājās nav neviena, kas to varētu pateikt. Protams, laika ziņas dzird pa radio, bet ir arī īpaša ietaise pie loga, kas paziņo, piem., «šodien ir mīnus 10 grādu». Kādas problēmas!? — Didzis nezaudē optimismu. Cik ir pulkstenis, to var pateikt mobilā telefona balss, vēl var pulkstenim noņemt vāciņu un pataustīt, kur atrodas rādītāji. Vējjakas kabatā Didzis ieliek divus mobilos telefonus. Kāpēc divus?

— Reiz, uz Lielvārdi braucot, vilciens apstājās ne tur, kur vajag. Biju parēķinājis, ka Lielvārde ir klāt, un izkāpu. Vietu nepazinu, neviena cilvēka, kam pajautāt. Zvanīju draugiem, bet nevaru pateikt, kur esmu, un drīz telefons «nosēdās». Pēc kādām stundām jau mani atrada. Kopš tā laika nēsāju līdzi divus mobilos. Ko toreiz sapratu? Secināju, ka esmu bijis baigais auns, kāpēc vilcienā nepajautāju, kur kāpju ārā?

Braucam slēpot!
Ir brīnišķīga diena — saule apspīd sniega laukus, šur tur pie mājām pastaigāties iznākuši zirgi... Pa ceļam Didzis iedvesmojoši stāsta, ka pēršanās pirtī, masāža un peldēšana ir ļoti svarīgas nodarbes, kas ved pie veselības. Vai tad pašam arī izdodas papeldēt?

— Protams, peldu Daugavā līdz pirmajam ledum. Dēls Oto no krasta, kā saka, kontrolē situāciju. Un vispār — vai ir kaut kas tāds, ko citi varētu, bet es — ne? Vienīgi nevaru ar mašīnu braukt. Cilvēks var visu, ko grib. Un nejaušību nav — viss, ko vēlies, dzīvē piepildās, Didzis priecīgi stāsta.

Te nu gribas spuroties pretim — pilni veikali ar šādu pamācību grāmatām — vēlies, un viss tev būs! Tikai nezin kāpēc cilvēki vēl aizvien slimo, cieš trūkumu, ir nelaimīgi... Didzis jautā, vai esam redzējuši filmu «Th e Secret» (2006). Kurš tad to nav redzējis! Arī «Noslēpums» — «grāmata, kas pilnībā mainīs jūsu dzīvi!» — ir iznākusi. Par to, kā pareizi iztēloties vēlēšanās un gaidīt, kad tās piepildīsies.

— Tā arī notiek īstenībā. Visu, ko vēlos, dabūju. Dzīvoju ar baudu, darbu daru ar prieku, darba augļi ir, jauka sieviete blakus, jumts virs galvas... Bet, ja jums ir neticība, bailes vai šaubas, tad atmetiet vēlmēm ar roku, nekas neizdosies.

Iekožu lūpā, ir jau tiesa — daždien pārņem i šaubas, i neticība, retumis — arī bailes. Auto apstājas, un Didzis komentē: dzelzceļa pārbrauktuve. Saprotot, ka mums mutes vaļā, Didzis skaidro — braucot ar auto, draudzene viņam stāsta, kas kurā ceļa vietā atrodas. Arī slēpojot Inga brauc vai nu pa priekšu, vai aizmugurē. Daždien veicot 10 km. Kad tiekam meža ceļā, Didzis piesprādzē slēpes un strauji uzsāk gaitu slīdsolī. Tikai vienu reizi iebrauc ceļmalā. Apbrīna aug augumā — kāds bezbailīgs un spēcīgs vīrs! Vienlaikus pieaug arī ticība Didža pārliecībai, ka cilvēkam ir viss pa spēkam.

Vēlies un būs!
Drīz saprotam, ka izskriet Didzim līdzi nejaudāsim. Apstājamies, lai parunātos. Kā tad bija ar tām vēlmēm un piepildīšanos? Lai jel pastāsta, kā šis mehānisms darbojas. Didzis neslēpj, ka tehnoloģija ir vienkārša, pirmkārt, jāzina, kas esi, ko gribi, ko vēlies. Un, otrkārt, jābūt pateicīgam par to, kas tev jau ir. Bet vai viņš nevarētu pastāstīt vienu piemēru, ko ir vēlējies un arī ieguvis? Par ko lai stāstu, par darbu vai mīlestību. Didzis apjautājas. Par mīlestību, protams.

— Pēc šķiršanās vienu strēķi dzīvoju, it kā gribēdams atriebties visam sieviešu dzimumam. Pagāja gads, un sāku domāt — vai tiešām nesatikšu simpātisku, seksīgu, gudru sievieti, kurai nebūtu sveša ezotērika... Un es sastapu tādu. Vienīgi, sūtot savu vēlmi, biju aizmirsis pieminēt sievietes vecumu. Viņa bija 20 gadus jaunāka. Tā atkal bija mācība, un sapratu, ka dažādu paaudžu ļaudīm kopā būt ir pārāk sarežģīti. Bet esmu šai sievietei ļoti pateicīgs.

Nākamreiz vēlējos pavisam vienkārši — lai mani mīl un es mīlu. Un dzīvoju ar tādām sajūtām, it kā jau būtu viņu saticis. Un satiku. Inga atnāca pie manis uz masāžu. Ar attiecībām ir tā — izturies pret savu sievieti kā karalieni, un pats kļūsi par karali! Visām lietām vajag iekšējo pacēlumu. Tad jau aiziet. Katru vakaru sirsnīgi pateicos, nemāku nekādus īpašos vārdus, es tā vienkārši, toties no sirds. Aiz cieņas un mīlestības — paldies mammai, paldies jaunākajam brālim Jancim par slēpēm... Un katru vakaru arī piedomāju, ko es vēlos. Tāpēc cītīgi slēpoju un peldu, un dzīvoju tā, it kā jau redzētu. Ziniet, kāds darbs ir visgrūtākais, bet vislabāk atalgots? Darbs ar sevi — Didzis labsirdīgi smaida.